INTERVIJA: Fēlikss Ķiģelis izdod albumu “Sirdsapziņa”

J. Fēlikss, pastāsti lūdzu drusciņ par šo jauno albumu, kas iznāk šajos grūtajos laikos, par tā nosaukumu, kopumā galveno domu, kādas dziesmas, kāda ideja, ja vispār tāda ir?

F. Vecīt… Es tādu konceptu kā tādu…es…kad es rakstu mūziku, es rakstu albumus, es neko neplānoju, es vienkārši rakstu mūziku. Tādas sajūtas vienkārši man pēdējos gados ir, tādas sajūtas, tāds fīlings man ir, varbūtās es maķenīt esmu uzlicis “mīksto” radio formātam, esmu sācis varbūt vairāk pietuvoties tam, ko es patiesībā gribu darīt, nu un tāds nu viņš ir sanācis. “Sirdsapziņa” nosaukums tas ir titulgabalam.

J. Un arī albums?

F. Jā, arī albums saucās “Sirdsapziņa”. Viss tas ļoti dabiski kautkādīgi veidojās. Veidojās ne tikai no manis, no manas superīgās komandas, kas man ap šo albumu ir sapulcējusies apkārt. Piemēram albūma vāku uzzīmēja, uzgleznoja māksliniece Justīne Lasenberga, speciāli arī noklausījās visu mūziku, tur Milda, kura ir pacēlusi rokā ģitāru, pilnā glezna ir. Iepazinos divus gadus atpakaļ (es iepriekš ļoti ar somiem kopā strādāju). Iepazinos ar Kārli Šteinmani beidzot tā tuvāk un baigā ķīmija savstarpējā mums tur radās. Tāda radošā. Un grupa manējā arī tur ir pielikusi ļoti daudz savu roku, tā ka tas nav tikai manis plānots, tas ir tāds nu… kopsavilkums tam, ko mēs esam darījuši. Dabisks.

J. Tu teici – man bija tādas sajūtas. Tagad ir diezgan jocīgi laiki. Nesaprotami. Pastāsti, kas bija tās sajūtas, kas tieši šajā laikā lika radīt šo albumu. 

F. Es sapratu. Tur ļoti daudz kas ir. Tur ir gan mīlestība – neizbēgamā tēma, gan netaisnība, … galvenais – netaisnība. Mūsdienu vislielākā problēma.

J. Tu minēji vārdu – netaisnība. Varbūt pāris vārdos. Kas ir tavuprāt interpretējums – mūsdienu netaisnība?

F. (klusē) Tas ir pārāk… Nu. Es baidos, ka mēs kaut kur aizplūdīsim.

J. Skaidrs. Pastāsti, Fēlikss, šobrīd šajā drūmajā laikā, kā muzikantam ir…?

F. Viņš nav drūms.

J. Ā. Tu viņu tā redzi? Bet kā tu jūties bez koncertiem? Kā ir kopējās sajūtas, ka nav iespējas, jo tev, kas pārstāv tiešām mūziķu dinastiju, kā tu jūties šajā laikā?

F. Bēdīgi. Nē, nu kā… Es savācos, protams. Gribās šausmīgi spēlēt. Drausmīgi gribās spēlēt. Tā, ka rokas tirpst (autora piez. atvainojos Fēliksam, precīzi nesaklausīju, šķiet viņš minēja šo vārdu). Savai publikai, it sevišķi mana tā bāze ir ļoti lojāla, un nemitīgi vēstules tiek saņemtas, ka šausmīgi koncertus gribās, jo mēs ļoti, ļoti komunicējamies. Ar saviem klausītājiem. Un… Nu bēdīgi tas ir. Bēdīgi. Nu ļoti gribās spēlēt, jo teju tūlītās būs gandrīz vai divi gadi, kā man nav bijis neviens liels koncerts.

J. Kā ir šajā laikā? Jo kā saka – jāizmanto jebkura iespēja – korporatīvie pasākumi. Vai tu ķeries pie šādiem līdzekļiem?

F. Ne-e. Ne-e. Maizīti es pelnu ar pavisam… Man ir ienākums. Es esmu jau daudzus gadu televīzijas un kino industrijā. Es producēju, taisu priekš televīzijām raidījumus un šad, tad uzfilmēju kādu dokumentālo filmu, tā ka man kaut kā Dieviņš ir pasargājis no korporatīvajiem.

J. Skaidrs. Tu būdams ģitārists – tu spēlē uz skatuves. Cik daudz tu dienā velti laiku instrumentam. Vai tev ir kaut kāda attieksme pret regulāru treniņu? Jaunajiem ģitāristiem būtu interesanti dzirdēt.

F. Ir jābūt disciplīnai – obligāti. Ja tu esi ģitārists – tev ir jābūt viennozīmīgi disciplīnai. Jāspēlē ir pēc iespējas… Ja tu paņem vismaz, lai formu uzturētu 20, 30 minūtes katru dienu, tad viss būs kārtībā. Ja tu esi mācību procesā, tad velti laiku, nu cik vien vienkārši tu vari veltīt. Ja tu vari neparstājot spēlēt sešas stundas – spēlē sešas stundas. Jo vairāk tu trenēsies, jo labāk. Instrumentālists tu būsi. Tas ir tas, pieņemsim, ko es savu laiku, būdams baigais rockn’roll mens ar “Melno Princesi” es nepievērsu, pieņemsim, tādai lietai kā tehnika, ko es ļoti, ļoti nožēloju tagad, nu kad gev jau ir 45, bet nu šajā Covid laikā es to mēģinu labot. (smejas). Es esmu nomainījis ģitāras, esmu pārgājis uz “Music man”.

J. Treniņam tu izmanto akustisko ģitāru vai elektrisko?

F. Nē. Elektrisko. Nepieslēgtu elektrisko. Vienkārši kaut ko daru vai skatos un vienkārši improvizēju, kustinu pirkstus.

J. Pēdējais jautājums. Fēlikss, kādu tu redzi savu mūziķa nākotni? Vai tu redzi sevi spēlējam visu mūžu, vai vienubrīd pieliekam punktu? Kur tu redzi sevi pēc 20 gadiem?

F. Nu. Uz tādiem jautājumiem es atbildēju kādus 20 gadus atpakaļ.

J. Tādu jautājumu laikam ir nelaikā prasīt?

F. Nu… Nē, nu beidz. Nē. Es jau reāli skatos uz dzīvi. Jā, es domāju, ka esmu tik daudz pārbaudījumiem un kritumiem un kāpumiem dzīvē izgājis cauri, un, ja ņemot vērā visu to bagāžu, es neesmu pametis mūziku un esmu tajā iekšā no papēžiem līdz matu galiņiem, tad es domāju, ka mana muzicēšana izbeigsies tikai ar manu fizisko… nomiršanu… Ar fiziskām beigām. Es nevaru iedomāties… Es kaut ko papildus varu darīt, bet mūzika, nu… Come on… Es no četriem  gadiem tajā iekšā. Es redzēju maziņš būdams “Līvus”. Es muziķenē, Liepāju, jaunību, visas pirmās grupas – “Tumsas”, ” Melnās Princeses”, solokarjeras uzsākšanu, sadarbības ar citiem… Nē. Es nevaru iedomāties. Nē. Tā ir mana būtība.

J. Es jau nedomāju iesildīt “Rolling Stones” vai kaut kā tā.

F. Nu, tas būtu pagodinājums. Ja kādreiz būs iespēja iesildīt, vai kāds ko iesildīs. Forši būs.

J. Fēlikss, paldies.

(Fēliksu Ķiģeli intervēja Jānis Kronbergs)

Be the first to comment

Leave a Reply