
Autors: Jānis Blumbergs (www.infotop.lv)
(Nobeigums. Sākums šeit)
Rokgrupa “Dzelzs Vilks” nosvinējusi savu 25 gadu jubileju, laižot klajā dubultalbumu “Dziesmas pilnmēness naktī”. Jānis Blumbergs sarunājas ar rokgrupas “Dzelzs Vilks” vadošo vokālistu un ģitāristu Juri Kaukuli.
Jānis Blumbergs. “Balerīna” – kas būtu tad, ja viņa nedejotu?
Jānis Kaukulis. Jāni, klausoties šo dziesmu, arī Tu kļūsti par Balerīnu.
Dieviņ, tētīt – vēl tā trūka! Nu, labi, bet “Ļauj man tevi” – principā, bez komentāriem, jo attiecīgajā gadalaikā lietum ir jālīst, vienīgi – tam tā nevajadzētu pārspīlēt, kā pagājušo vasaru.
J.K. Tā ir dziesmiņa, ko pirmoreiz dziedāju uz balkona spēlējot ģitāru. Viss notika uzreiz – diktofons, teksts, melodija, ģitāras rifs. Ātrā dziesmiņa – nekādas piepūles! Bija arī nakts, un lietus 2002. gada jūlijā.
“Bīstami vārdi” no albuma, kas saņēma “Zelta mikrofonu” nominācijā “Labākais rokalbums”. Manuprāt šis gabals pasvītro visu augstāk un iepriekš teikto?
J.K. Šī ir ļoti mīļa dziesma, jo pirmoreiz visu darīju pats: producēju un tā tālāk. Tiesa, man jāsaka, stingrā Kaspara Bārbala uzraudzībā. Dziesmiņu rakstīju TV3 seriālam “Šķiršanās formula”. Beigās tas nokļuva arī “Delzs Vilka” vinila platē.
Redz, kas atklājas! Nu un “Auksto staru gaisma” – kas būtu tad, ja meitenei acis būtu zilā krāsā? Kāds pamatojums nāvei būtu tad?
J.K. Iedvesma dziesmai radās, atceroties slavenu franču revolūcijas laika mākslas darbu. Tu mini, kuru, pareizi? Apvienojot ar tā paša laika pasaules izjūtu. Meitenei acis varētu būt arī pelēkas, galvenais, lai “rock” būtu stingrs un karogs turētos!
Mmm… Nu, karogs jau vienmēr turas – gaiss kustas. “Meitene no sirds” – kāds būtu Tavs jautājums meitenei no perifērijas?
J.K. Kā Tevi sauc?
“Manās mājās sieviešu nav” – zini, dažreiz ir labi ka viņu nav, jo īpaši mājās… Un kas notiktu tad, ja Tavās mājās kāda sieviete tomēr būtu? Vai Tev ir kāds ideāls par to, kādai sievietei ir jābūt?
J.K. Šī ir absurda dziesma. Absurds ir teksta pamatā, un neloģika dziesmas beigās svin uzvaru – tāda māksla un tās valoda.
Th… “Pret sienu” – manuprāt, gotikas rokam nevajadzētu pielietot jēdzienu par sitienu pret sienu, jo šis sitiens var nākt atpakaļ…
J.K. Es jau minēju, ka neesam gotiskā roka grupa, kā nez kāpēc šeit tiek uzsvērts. Mēs vairāk esam postroks, nedaudz no metāla un laikmetīgas popmūzikas, tas viss dzirdams mūsu mūzikā. Tāpēc “stiprāk pret sienu” nozīmē tikai to, ka pat biezas sienas mūs neapturēs.
Ā, nu tad beidzot “Dzels vilkam” raksturīga atbilde! Atspars visiem jaunākajiem kino veikumiem vārdā “Nameja gredzens”, jo ir klasika – “VIlkatis Toms”! “Cilpa zem tilta (Miesnieks)” un “Vilks” – par ko, savukārt, ir šīs dziesmas?
J.K. Miesnieks lai strādā! Tas ir “rock”. “Vilks” – ar vilku ir tā – vai nu visu dzīvi viens, vai visu dzīvi ar vienu ģimeni. Vilks dzīvo humanoīdu pasaulē, kur vilku likumi ir pakārtoti šā brīža vajadzībām. Šo dziesmiņu sarakstīju tālajā 1991.gadā.
“Vēlreiz” – un kas būtu bez visa tā “Vēlreiz”?
J.K. Būtu – atkārtot! Lai jel kādi vārdi, jo tie ir tikai vārdi, bet savienojumā ar mūziku tas viss sāk degt.
“Dibenā rautais disko” – kāpēc rautais un kāpēc dibenā?
J.K. Mīlestība pret ‘disco’ mākslu šeit nonāk savā augstākajā posmā. Te var dzirdēt “Dzelzs Vilka” deviņdesmito gadu spēku un idejas.
“Dievi krīt” – kāpēc tad dievi krīt?
J.K. Kaut kam lielam un svarīgam ir jākrīt, lai dzimtu kas jauns, Vismaz dieviem. Mīlas dziesma bezdibeņa malā.
Tas ir bīstami, gluži kā “Bīstami vārdi”, bet uz tā turas roks kā tāds. Tā turēt! “Rīts” – kāpēc nav žēl?
J.K. Jaunība, visa noliegšana, meklēšana, uzruna vai aizkars, pie kā pieturēties. Arī 1996. gadā rakstīta dziesma.
Sūri.“Ziema” – un kas ir meteņi, tavuprāt?
J.K. Meteņi meteņo, bet laika apstākļi dara kā grib, un to ziemu tā arī var nesatikt!
Nu, šobrīd, proti, ziema – tā ir, beidzot, bet “Ledus” – un ja ledus pēkšņi atkustu?
J.K. Totāli plūdi, un izdzīvotu tikai daži, piemēram, “Dzelzs Vilks”!
“Klau klau (cik sēri zvana)” – un kā ar teoriju, ka zārks nevar palikt tukšs?
J.K. Teorijas ir tikai teorijas. Mēs dzīvojam. Un tas ir daudz.
“Ja man būtu spārni” – un kāda būtu cīņa bez telefoniem?
J.K. Kad 1993. gadā rakstīju šo dziesmu, mobilie tālruņi vēl bija tikai fantastika, vismaz te, Latvijā. Tāpēc eņģeļi nesēdēja soctīklos, bet telefona drātīs, un visiem par to bija prieks.
Jā, bet stāsts vēl nav galā, jo, saņemot “Mūzikas balvu 2017” par labāko albumu, Kaspars Tobis paziņoja, ka, “runājot pasaules mūzikas kontekstā, mēs vēl esam tikai pusceļā!” Tad nu novēlēsim mūsu ļoti spēcīgajai latviešu rokgrupai “Dzelzs vilks” vēl nākamos 25 gadus mūzikā un ieteiksim ķerties klāt kāda DVD izstrādei. Tas varētu būt kāds koncertieraksts vai video singlu apkopojums, kuru grupai nav mazums. Nu, ļoti gribētos, lai džeki tomēr sasniedz kaut kādu kondīciju, ar kuru tie mūs spētu kārtējo reizi pārsteigt.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.