Saruna ar hārdroka grupu “Wasptress”

Autors: Oļegs “Pancka” Starovoitovs

“Wasptress” jeb “Lapsenes bize” ir internacionāla hārdroka grupa, kuru skaņdarbi klausāmi gan latviešu, gan angļu valodā. Jaunākais albums “Darkness” oficiāli pieejams no šī gada 13. oktobra.

Albums ir klausāms angļu valodā, jo grupa Anglijā satikusi vokālistu Gezu (Gaz Hunt), kurš darbojies apvienībās “Poacher Brown”, “Bleeding Heart”, “Chase” un “Bunter” (pēdējā kopā ar leģendāro ģitāristu “Würzel” no “Motörhead”). “Wasptress” dibinātāji ir Uldis Krūmiņš jeb Bigg Bush, basģitārists un vokālists, zināms kā leģendāro latviešu rokgrupu “Opus Pro” un “Bastards” basģitārists, un Agris Siksna, ģitārists un vokālists, kas sadarbojies ar tādām Latvijā labi pazīstamām grupām kā “Huskvarn”, Gunta Vecgaiļa projektu “Ladybird” un “Alko”. Grupas bundzinieks Juris Šenbergs iepriekš darbojies grupās “Huskvarn”, “Moral Free”, “Nulles cikls”, “Mitrokhin’s Master Band” un daudzās citās, savukārt taustiņinstrumentālists Uģis Muzikants Master iepriekš spēlējis apvienībās “Alko”, “Dieva Sekretāri” un “Remains”.

Pastāsti ko vairāk par grupu!

Agris Siksna: Mums grupā dažādās populārās grupās visvairāk ir spēlējis Bush. Mēs agrāk mēģinājām uzstāties tepat Latvijā, piemēram, “Fontaine”, bet mums ne visai gribēja maksāt, jo neesam populāra grupa, un tādēļ arī uzstāšanos sanāk mazāk. Tagad ierakstījām albumu. Tajā mums anglis iedziedāja visas dziesmas, tie arī ir viņa teksti. Es pats visu albumu ierakstīju, samiksēju un samāsterēju.

Vai ierakstīsiet albumu arī latviešu valodā?

A. S.: Īstenībā ir tā, ka mums grupā te, Latvijā, īsti nav vokālista. Grūti jau atrast cilvēku, kas var labi roķīgā balsī nodziedāt.

Tad jūs meklējat dziedātāju?

A. S.: Jā, gribētu atrast. Jo mums, kas ierakstījām šo albumu, visiem kopā ir bijuši tikai kādi divi vai trīs mēģi kopā. Nedomāju, ka Gezs gribētu braukt uz Latviju. Mēs tomēr gribētu uzstāties, kaut vai to pašu prezentāciju uztaisīt. Gribētu atrast hārdroka vokālistu.

Kā jūs ar Gezu izveidojāt ierakstu?

A. S.: Sanāca tā, ka albums jau bija iesākts, mēs pašķīrāmies ar mūsu latviešu dziedātāju, pabeigt albumu vajadzēja, un mēs Anglijā iepazināmies ar Gezu, un viņš mums izpalīdzēja. Viņš balsi ierakstīja tur, Anglijā, atsūtīja man, un es te pats samiksēju.

Vai teksti jums bija sarakstīti latviešu valodā vai angļu valodā?

A. S.: Mums jau teksti bija angļu valodā, bet Gezs tos palaboja pareizākā angļu valodā, dažus pats sacerēja un iedziedāja visas dziesmas.

Par ko pārsvarā ir jūsu dziesmu teksti šajā albumā, vai tie ir saistīti savā starpā?

A. S.: Nē, teksti nav saistīti, katrs ir par savu tēmu, jo tur mēs visi esam salikuši gan savas vecās dziesmas, gan jaunās.

Kādas ir tēmas? Mīlestība, dzīve, filosofija?

A. S.: Par mīlestību tur īsti nav, jo es galīgi negribu par to rakstīt!

Jā, saprotu, šķiet, ka mīlestības tēma alternatīvajā mūzikā jau ir sevi izsmēlusi.

A. S.: Man pat jau riebjas par to mīlestību… Mums, piemēram, viena dziesma ir par pasaules piesārņošanu, augšanu, pūšanu, es patiesībā tā baigi neiedziļinājos tekstos, jo tos pārsvarā tos sacerēja Gezs, bet ir viena dziesma, “Monika”, kurā tiek dziedāts par sievieti, kura ir ļauna, un tā nav par mīlestību. Viena dziesma vispār ir latīņu valodā, bet es nezinu, par ko tur ir runa, neesmu vēl iztulkojis. Laikam vajadzētu (smejas). Protams par dzīvi, izklaidēm un tā tālāk.

Kur ir bijis jūsu pēdejais koncerts?

A. S.: O, tas bija kādus divus gadus atpakaļ, kādā krodziņā. Tagad mēs vienkārši palikām bez vokālista, bet nolēmām, ka albums jāieraksta un kaut kā jāpabeidz.

Kādas ir priekšrocības rakstīt pašiem savu albumu, nevis iet uz kādu studiju?

A. S.: Māksliniekiem nav tik daudz naudas, lai studijā varētu visu kārtīgi pārrakstīt, mazās vietas izlabot, bet es rakstot varu sēdēt un pats klausīties vairākas reizes, un sadzirdēt, kas klausītājam varētu nepatik, un es varu to izlabot.

Tad sanāk, ka esi perfekcionists?

A. S.: Es varu savu ierakstu klausīties un labot, cik es gribu, kamēr man tas sāk patikt.

Tas ir forši, ka mūsdienu tehnoloģijas piedāvā tādas iespējas.

A. S.: Jā, agrāk nebija tik viegli. Es jau kopš bērnības esmu gribējis ierakstīt kaut ko pats. Tad bija liela nauda vajadzīga, lai varētu studijā iet un rakstīt, un tur stāvēja lieli aparāti. Bet man tagad mājās īsti nekā nav, bet varu ierakstīt visu un izdot, man ir tikai dators, monitori, ģitāra mājās. Protams, vizuālais iespaids grupām ir dažāds, ja salīdzina ar mājas studiju, kurā nekā nav, bet studijā ieiet, un tur ir daudz visādu krāmu, kurus vairs neviens neizmanto, bet izskatās kruti un iespaidīgi. Bet tas ir tikai vizuālais.

Tad jau pie tevis kāds atnāk kaut ko ierakstīt, tu kafiju un čības cilvēkam piedāvā (joko). Tas tā, manuprāt, ir forši. Jo esmu redzējis tādus variantus, ka cilvēks mājās vokālu zem segas ieraksta. Smieklīgi, bet rezultāts ir tāds, kā vajag.

A. S.: (Smejas)

Kā jums notiek mēģi ar grupu?

A. S.: Mēģi mums ir reti. Pārsvarā visi mājās samācās savus gabalus, un mēs vienu reizi sanākam un visu nospēlējam. Bet tas pēdejā laikā ir bijis ļoti reti.

Vai jums grupā visiem ir muzikālā izglītība?

A. S.: Jā, visi esam kaut kur mācījušies. Es personīgi mācījos, bet neaizgāju tālāk, jo sapratu, ka tur būs jāmācās ne jau nu roks, bet man, piemēram, patīk Bahu spēlēt uz ģitāras, bet mācīties to skolā es negribēju. Bet tagad mūzikā nu esmu tur, kur esmu, un man viss ir OK.

Kādu mūziku klausāties paši?

A. S.: Esmu jau tādā vecumā, ka vairs neklausos mūziku, pats radu to, kas man patīk. Atceros bija parādījies tāds djent stils, es paklausījos, bet man tas tagad liekas viss vienāds, tāpēc vairs neklausos. Man kādreiz patika “Modern Talking”, ar to man viss sākās.

Kādi ir nākotnes plāni?

A. S.: Mēs taisām jau otro albumu, materiāls ir sagatavots jau kādām piecām dziesmām. Plānojam izdot pēc iespējas ātrāk, bet viss atkarīgs no tā, vai mēs dabūsim vokālistu. Jo es varu ātri to ierakstīt un pabeigt – mans dzīves moto ir darīt visu kvalitatīvi, bet ātri. Mēs dzīvē mācāmies, lai visu varētu darīt kvalitātīvi, bet ātri.