Saruna ar grupu SANCTIMONY

Autors: Līga Laimiņa

SANCTIMONY ir Latvijas smagās mūzikas grupa. Paši grupas dalībnieki savu mūzikas stilu dēvē par death ‘n’ roll. Grupa pastāv kopš 1994. gada, lai gan šo gadu laikā grupas sastāvs ir mainījies vairākas reizes.

Pēc vairākām sastāva maiņām 1998. gadā tiek ierakstīts grupas debijas albums Eternal Suffering, ko 2000. gadā kompaktdiska formātā izdod Father Productions.  2002. gadā grupa izlemj mainīt savu mūzicēšanas stilu. 2003.gadā grupa ieraksta divu dziesmu demo, no kurām kompozīcija Devil And Men iekļūst Radio SWH Rock Top 20 un to neatstāj 20 nedēļas, līdz pat Top 20 slēgšanai. Dziesma topā sasniedz otro vietu. 2004. gada vasarā tiek sākts albuma Devil and Men ieraksts. Tiek ierakstītas desmit pašu sacerētas dziesmas, kā arī divas kaverversijas – Black Sabbath dziesmai Into The Void un The Police dziesmai Synchronicity II. Grupa sniedz daudz koncertus, tai skaitā kā iesildošā grupa Whitesnake koncertā Rīgā. 2005. gadā tiek pabeigts un Platforma Records paspārnē izdots albums Devil and Men, kas tiek prezentēts Valmieras rokfestivālā. Dziesma Lover sasniedz pirmo vietu Radio SWH Rock Top 20. Sanctimony uzstājas kā ieslidošā grupa Entombed un Judas Priest koncertos. 2006. gadā tiek sākts darbs pie jaunā albuma Hell in Stereo, kas tiek izdots 2007. gadā Aghast Recordings paspārnē. Tajā ir 13 pašu sacerētas kompozīcijas, kā arī grupas AC/DC dziesmas Back in Black kaverversija. Tiek uzfilmēts videoklips dziesmai Heading Mexico.

Atrodamies grupas SANCTIMONY ierakstu studijā. Divas nedēļas pirms lielā 25 gadu jubilejas koncerta, kurš paredzēts 23. novembrī Melnā Piektdiena.

Līga: 25 gadu laikā, kopš grupas dibināšanas sākuma, sastāvs ir mainījies. Kāds tas ir šobrīd?

Jānis: Šobrīd grupā ir Viesturs Grīnbergs – ģitāra, Deniss Denisenko – bass, Jānis Boļšaks – vokāls, Jēkabs Zemzaris – bungas, un Jānis Aizkalns – ģitāra. Kopumā ir bijušas daudz dažādas maiņas, bet ja ņem vērā faktu, ka grupai ir 25 gadi, tad nevarētu teikt, ka sastāva maiņa notikusi pārāk bieži. No 1999. gada līdz 2007. gadam bija stabils sastāvs, pēc tam notika bundzinieku maiņa.

Viesturs: Kopš 1998. gada ir notikušas divas maiņas. Nomainījies bundzinieks un aizgājis ģitārists, taču pēc 9 gadiem atgriezies atpakaļ. Principā 21 gada laikā ir mainījušies divi cilvēki. Pašā sākumā Jānis spēlēja taustiņus, tad pievērsās dziedāšanai, savukārt Rihards spēlēja ģitāru – basu.

Jānis: Tā iznāk, ka es ar Viesturu grupā  esmu kopš 1994. gada.

Līga: Sākuma žanrs jums bija death metal un kopš 2002. gada hard rock. Kāpēc notika maiņa?

Deniss: Principā tas ir viens un tas pats, lieta tāda, ka metāla cienītāju aprindās žanri smalki dalās. Līdz ar to vidējam klausītājam tas trakais metāls ne ar ko neatšķiras – ātrāks vai lēnāks. Drīzāk ir pamainījusies nokrāsa, pats metāls nekur nav pazudis.

Jānis: Jebkurā gadījumā ģitāru skaņa ir palikusi nemainīga, bet mūzika ir palikusi nedaudz roķīgāka, tādēļ stila nosaukumam klāt nācis roll. Bet hard rock tas noteikti nav.

Līga: Kā tikāt pie grupas nosaukuma?

Jānis: To vairs neviens neatceras. Bija tā, ka sākām spēlēt koncertos un bija vajadzīgs nosaukums.

Viesturs: Mazliet pašķirstījām vārdnīcas un grāmatas, jo bija grūti atrast kaut ko nebijušu, tādu kas nav jau aizņemts.

Jānis: Tolaik  mums kā smagās mūzikas klausītājiem, likās, ka pastāvošās  grupas visus labos nosaukumus jau aizņēmušas.:)

Viesturs: Sākām šķirstīt biezu vārdnīcu un atradām piemērotu nosaukumu.

Līga: Kāds ir tulkojums?

Viesturs: Liekulība, ķecerība.

Līga: Kā nonācāt pie idejas dibināt grupu?

Jānis: Laikā, kad radās pirmais sastāvs pāris džeki jau spēlēja dažās grupās. To varētu dēvēt kā apstākļu sakritību. Tiesa gan, pirms grupas dibināšanas ar Viesturu nebiju pazīstams. Tas bija tik sen, ka to vairs īsti neatceros. No sērijas – tikāmies bārā iedzert alu, papļāpājām un noskaidrojās, ka vienam ir pazīstams čalis, kuram ir ģitāra, citam paziņu lokā čoms, kurš spēlē bungas. Zvans vienam, zvans otram un veidojās grupa.

Līga: Kā rodas dziesmas? Studijā mēģinājumu laikā?

Jānis: Tekstus raksta ģitārists – Jānis Aizkalns un Jēkabs taču tas viennozīmīgi nenotiek uz sitienu  satiekoties studijā.

Viesturs: Arī mūzika netop studijā. Parasti atnākot uz mēģinājumu, katram  līdzi ir, kāds fragments, pamats jeb ideja, tālāk to visi kopā apstrādājam.

Deniss: Kā jau iepriekš Viesturs minēja, sākotnēji ir doma vai pamatvirziens dziesmai, kuru rada vairāk vai mazāk viens cilvēks. Mēģinājuma laikā mēs visi kopā aranžējam. Procesa laikā kaut ko pamainām vai papildinām ar jaunām tēmām. Var gadīties, ka gala iznākums – dziesma, ļoti krasi atšķiras no pirmatnējās idejas. Ir arī gadījumi, kad nekas netiek mainīts un dziesma paliek tāda, kā bija sākotnēji iecerēta.

Jānis: Ir gadījumi, kad ar dziesmu nekas netiek darīts tālāk un tā vienkārši tālāk netop un viņa vienkārši tiek izmesta ārā.

Līga: Kurš parasti pieņem gala lēmumu par dziesmas virzību uz ierakstu?

Viesturs: Nav tāds viens cilvēks.

Jānis: Lai varētu rakstīt albumu sagatavojam pietiekoši daudz materiālu. Nav bijis tā, ka sarakstam 30 dziesmas no kurām jāizvēlas 12 priekš albūma. Ja procesa laikā netop dziesma, tā tiek nolikta malā, savukārt tas, kas ir tapis, būtībā nokļūst albūmā. Mēģinājuma laikā spēlējot un gatavojot dziesmu, reizēm zemapziņā rodas sajūta, ka tā varētu būt laba koncerta dziesma vai hits.

Deniss: Es to dēvēju par iekšējo ķīmiju starp grupas dalībniekiem. Atrodoties visiem vienā telpā un strādājot pie jauna gabala rodas savstarpējās emocijas un tādā veidā nokļūstam pie jaunas dziesma izveides.

Jānis: Sajūtu līmenī mēs kopīgi jūtam, ka iespējams šo gabalu varētu  ierakstīt ātrāk un palaist  kā singlu. Nav tā, ka tikai viens izdomā pilnīgi visu, mēs strādājam kopā. Starp citu, mums nekad nav bijis savs menedžeris.  

Līga: Vai jūsu dziesmas tiek atskaņotas radio?

Jānis: Mēs esam neformāts.

Viesturs: Agrāk bija SWH rock, kur tika atskaņoti daudzi latviešu smagās mūzikas gabali. Taču šobrīd SWH rock ir viens raidījums par šo tēmu. Vienreiz esam viesojušies arī lielajā SWH pie Gustava. Var teikt, ka paspējām. Jo tas bija priekšpēdējais raidījums. Vēlāk tas tika noņemts no programmas. ( Gustavs Terzens bijis Radio SWH Rock etera dīdžejs. red. piez)

Jānis: Tur nebija nekāda saistība ar smago mūziku, taču mēs tikām uzaicināti sakarā ar jaunā albūma iznākšanu. Esam bijuši radio NABA,  tematiskajā raidījumā par smago mūziku. Taču mūsu mūzika neskan ikdienas apritē, jo priekš jebkura radio esam neformāts, esam par smagu.

Līga: Vai grupai mēdz gadīties  kāpumi un kritumi radošajā lauciņā?

Jānis: 25 gadu laikā ir gadījies daudz kas, gan kāpumi, gan kritumi. Ir bijuši laika posmi, kad grupa netikās jeb nesavācās kopā. Starp pēdējiem albūmiem bija 9 gadu klusums, kura laikā nebijām pārāk aktīvi. Spēlējām koncertus, bet jaunā materiāla radīšana uz priekšu negāja. Iestājās panīkums, un katrs vairāk pievērsās savām lietām. Radošajā ziņā galvā nekas nenotiek, atnākot uz mēģinājumu saprotam, ka kaut kas pietrūkst, rodas sajūta, ka laiks tiek izmests veltīgi. Kādreiz kāds netiek, tad nākošo reizi uz mēģinājumu atkal netiek kāds cits. Rodas dažādi iemesli kas kavē darbu pie jaunām dziesmām. No otras puses skatoties es uzskatu, ka tās radošās pauzes ir bijušas vajadzīgas, jo pauzes ir nepieciešamas kaut vai tā iemesla dēļ, lai rastu sevī spēkus un sakārtotu prātus. Tas dažkārt var būt arī bīstami, jo ilgs pārtraukums var beigties ar grupas izjukšanu.

Deniss: Latvijā ir grupas, kuras iepauzē kādu brīdi, bet tad apvienojas un turpina muzicēt tālāk. Ir tādas, kuras pēc ilgāka pārtraukuma vairs neapvienojas un grupa izjūk.

 Jānis: Man ir prieks, ka šo 25 gadu laikā mēs esam noturējušies kopā, lai gan  dažādi ir gājis.

Viesturs: Šo 25 gadu laikā nav bijušas tādas pauzes, kad nebūtu nospēlēts kāds koncerts.

Līga: Kur jūs visbiežāk uzstājaties?

Viesturs: Mēs nestaigājam apkārt pa klubiem sevi piedāvājot, jo neesam kroga muzikanti. Cenšamies koncertus vairāk pārvērst par pasākumiem.

Jānis: Ja ar organizatoru varam vienoties par koncertu – super, mēs spēlējam! Paši esam organizējuši tikai savus jubilejas koncertus. Tiem devām nosaukumu “Death’n’Roll members”. Pirmais šāds koncerts tika uzrīkots 2004.gadā. Sākotnēji to organizējām katru gadu. Vēlāk, dažādu iemeslu dēļ to rīkojām ik pēc diviem gadiem. Parasti tie notiek rudenī, jo tas ir laiks, kad radās grupa. Precīzu datumu gan neviens vairs neatcerās

Viesturs: Grupas pirmsākumos bija arī laiks, kad bliezām pa 2 koncerti vienā vakarā.:)

Jānis: Vasarās tie pārsvarā ir festivāli, rudenī un ziemā tie ir klubi. Parasti ieturam pauzi  pirms saviem jubilejas pasākumiem. Vēlamies, lai publika justu, ka esam īpaši gatavojušies gan piestrādājuši pie skatuves, gan pārdomājuši programmu un vizuālo noformējumu.

Viesturs: Ar to Jānis gribēja teikt, ka Latvija ir nedaudz par mazu, lai mēs spēlētu katras brīvdienas, jo ģeogrāfiski nav vietas. Un iespējamais klubu daudzums kur spēlēt arī ir ierobežots.

Jānis: Atceros, kad tikko sākām koncertēt, tad spēlējām visos iespējamos klubos pēc kārtas. Spēlē pa rinķi, nedēļā izcirkulējot pa visiem klubiem un nākošajā nedēļā atkal sāk no gala. Taču tad, kad tu esi jauna grupa  tad tas viss ir saprotams un tā ir jādara, jo ir nepieciešams laiks, lai sevi parādītu un iepazīstinātu klausītājus. Lai fani iemācās dziesmu vārdus no galvas. (smaida). Taču šobrīd esam sasnieguši posmu, kurā atļaujamies paši lemt un izvēlēties to cik bieži organizēt koncertus.

Līga: Vai šo gadu laikā prātā ir palicis kāds īpašs koncerts?

Jānis: Mums daudzkārt ir bijusi fantastiska iespēja spēlēt kopā ar roka un smagās mūzikas grupām. Vieni no tādiem bija Judas Priest ( Angļu smagā metāla grupa dibināta 1969. gadā. aut.piez) kas personīgi priekš manis un pārējiem džekiem bija liels pagodinājums. Vēl atniņā palikusi grupa Black Label Society (Amerikāņu heavy metal grupa dibināta 1998. gadā, aut. piez.). Nevar nepieminēt leģendāro zviedru grupu Entombed (Zviedru death metal grupa dibināta 1987. gadā aut. piez.) kuru klausījāmies kopš laika, kad vispār sākām iepazīt smago mūziku. Šī grupa  mūs viennozīmīgi ir ļoti ietekmējusi. Tā ir viena no leģendārākajām tā laika smagajām grupām pasaulē un tur pat varētu izvērsties cita intervija, jo par viņu ietekmi un pienesumu smagajā mūzikā varētu stāstīt gari un plaši. Protams, šobrīd ir dzimušas daudzas citas pazīstamas zviedru grupas, taču deviņdesmitajos Entombed  bija absolūts favorīts topa augšgalā. Piebildīšu, ka tā ir viena no manām mīļākajām grupām, kuru savā laikā klausījos kasešu ierakstos. Šī grupa man ir devusi lielu pienesumu un spēcīgi ietekmējot muzikālajā un radošajā attīstībā. Par kaut ko tādu, ka kādu dienu es ar savu grupu spēlēšu viņu koncertā kā iesildošā grupa, pat sapņos nevarēju nosapņot.  

Deniss: Mēs aiz vien vēl klausāmies šo grupu.

Jānis: Vienā no koncertiem mēs prezentējām albūmu  When The Sun Was God, kas notika festivālā Zobens un Lemess, un mumsbija fantastiska iespēja kāpt kopā uz skatuves ar vīru kori Gaudeamus. (Rīgas Tehniskās universitātes koris, dibināts 1959. gadā. aut. piez). Tasbija kaut kas neaizmirstams. Zinājām, ka Gaudeamus sniegs koncertu un uzstāsies ar Pagānu gada grāmatu. Mūsu grupas koncerta repertuārā bija paredzēta tautas dziesma, kuru ierakstā izpildīja Sandra Krūmiņa. Izmantojot izdevību nolēmām, kāpēc gan lai šoreiz tas nebūtu vīru koris! Tas bija jaudīgi! Tas viss kopā koncertu padarīja īpašu un atšķirīgu no citiem koncertiem.

Viesturs: Koncis izdevās varens, jo spēlējām veco materiālu, kuru būtībā nebijām spēlējuši 16 vai 17 gadus.

Jānis:  Tas bija fantastiski! Mums par pārsteigumu bija ļoti daudz cilvēku, kuri tiešām zināja mūsu pirmo albumu. Bija ģērbušies krekliņos ar mūsu veco logo When the Sun was God albuma vāciņu. Super atmiņas!

Līga: Kādēļ radās doma rīkot 25 gadu jubilejas koncertu?

Jānis: Kā jau iepriekš minēju, mēs daudz maz regulāri rīkojam savus jubilejas koncertus. Un šī ir gana apaļa jubileja, kuru noteikti vēlamies atzīmēt. Uzskatu, ka 25 gadi ir diezgan nopietni, lai palaistu garām. Jo līdz nākošajai apaļajai jubilejai vēl ilgi jāgaida.

Līga: Kādēļ tieši melnajā piektdienā? (Koncerts paredzēts klubā Melnā piektdiena)

Viesturs: Izmēra unformāta ziņā  visatbilstošākais mums. Ja mēs, piemēram, rīkotu konci Arēnā Rīga, tas  visticamāk, izskatītos nožēlojami.

Jānis: Arēna Rīga būtu pārāk skaļi teikts. Melnā piektdiena ir visiem labi zināms un pazīstams klubs, kuri klausās smago mūziku. Pēc izmēriem vieta ir ļoti atbilstoša mūsu formātam.

Deniss: Pasākuma vietu skaits ir ierobežots, kas paspēs tas paspēs.

Līga: Vai šobrīd redzat sev konkurentus?

Viesturs: Redzi, mūzika nav sports.

Jānis: Tad kad mēs dibinājām grupu  1994. gadā, tad lielākā daļa grupas, kuras spēlēja tāda tipa mūziku, lielā mērā mēs visi jutāmies kā konkurenti. Tolaik mums bija cits redzējums par nākotni, no sērijas – mēs būsim un dzīvosim šajā mūzikā,  pelnīsim ar to naudu un tamlīdzīgi. Taču, protams  tas viss, kas notika paralēli apkārt ar citām grupām radīja mūsos konkurences sajūtu.

Viesturs: Šobrīd savā starpā vairāk konkurē un sacenšas popmūzikas grupas  par kaut kādām vietām tabulās. Mums tas nav sports, mēs to darām savai sirdij.

Deniss: Ja jaunajām grupām kaut kas izdodas, mēs par to tikai priecājamies.

Viesturs: Jā, tieši tā! Priecājamies, ja Latvijā izdodas kaut ko paveikt, tad tas ir tikai super!

Jānis: Mēs  esam  priecīgi, ja varam kaut kā palīdzēt jaunajām grupām.  Esam atvērti un atrodamies vienā katlā, kāda tur vairs konkurence? Ir tik daudz jaunu grupu, kuras ir izveidojušās, tad kādu iemeslu dēļ izjukušas un radušās atkal citas. Šis process nepārtraukti atkārtojas.

Līga: Ko skatītāji varēs sagaidīt no 25 gadus jubilejas koncerta?

Viesturs: Būs ļoti daudz kas īpašs, taču tas lai paliek noslēpums.  Noteikti būs ļoti daudz pārsteigumu par kuriem šobrīd nevaram stāstīt.

Jānis: Varu pateikt to, ka repertuārā viennozīmīgi būs dziesmas no visiem jubileju koncertiem. Mēs noteikti spēlēsim kaut ko no vecajiem albūmiem, tādēļ, ka tā ir neatņemama mūsu vēsture 25 gadu garumā. Mēs ļoti ceram un vēlamies, lai uz pasākumu atnāk arī  tie cilvēki, kas bijuši 25 gadus atpakaļ. Šobrīd, gatavojoties jubilejas koncertam, mēs daudz pieskaramies mūsu grupas vēsturei. Es pieļauju, ka šo gadu laikā daudziem dzīves ceļš ir iegrozījies uz citu pusi – ģimene un citas lietas, tādēļ nesanāk tik daudz laika klausīties šo mūziku. Iespējams, ka vienīgais ko viņi atceras no mums ir tikai tas, kas notika pirms 25 gadiem, tādēļ tas būtu tikai godīgi, ka jubilejas koncerta repertuārā iekļautu vēsturiskos hītus.

Viesturs: Bez šaubām būs arī jaunas dziesmas pie kurām šobrīd strādājam par zīmi tam, ka mēs ejam tālāk un neapstājamies.

Līga: Vai varat padalīties ar saviem nākotnes plāniem?

Viesturs: Manuprāt, rokmūzikā un smagajā metālā dzīve joprojām rit vecajā stilā. Kā vecajos laikos –  tiek ierakstīti albūmi, kuru izdodot atkal ķeras pie nākošā un tā nepārtraukti. Ja paskatāmies, kas notiek popmūzikā –  tur uzražo vienu dziesmu, kura dzīvo veselu gadu pa dažādām radio stacijām un līdz albūmam nenonāk.

Šobrīd mēs atkal gatavojam jaunu albūmu, kas mums ir kā atskaites punkts. Nepārtraukti  esam ceļā uz jauniem sasniegumiem.

Jānis: Šobrīd strādājam pie jaunā materiāla un ļaujamies plūsmai.:)