INTERVIJA: Vokālists un ģitārists Valters Levins no grupas B OPTIMIST

Publicitātes foto

Paņem ģitāru un sāc spēlēt! Daudziem ir mājās ģitāras. Bet cik daudziem ir grupas? Cik daudziem vēlme spēlēt pārsniedz vienkārša mūzikas instrumenta īpašnieka statusa esamību? Kur ir tā smalkā līnija, kad vienam mājās spēlēt vai kopā ar draugiem pie aliņa ir par maz. Kur ir šī robeža? Kas to var noteikt? Bet, kad tā ir pārkāpta, tad laikam atpakaļ ceļa vairs nav. Vismaz sirdī. Tajā nekad. Pat, ja dzīvē sanāk apstāties.

Jānis Kronbergs: Ko B OPTIMIST dara šajos nedrošajos laikos?

Valters Levins: Šobrīd mēs strādājam pie jauna albuma, pie piektā albuma. Tā kā ik pa laikam darbs notiek studijā, rakstām jaunu materiālu. Esam izdevuši jau divus singlus līdz šim: Akvareļos un Mēles. Nu un – tā kā iespēja ir dota – gatavojamies vasaras festivāliem. Laiku izmantojam lietderīgi un darbojamies.

J.K: Pāris vārdus – kas par festivāliem? Bauskā? Vai kur?

V.L: Jā. Tātad jūlijā būsim Liepājas pusē. 9. jūlijā mēs būsim Gypsy Camp, Liepājā. Un tad jūlija beigās, 30. jūlijā, mēs būsim Pāvilostā. Uzspēlēsim arī Summer Sound. Tas būs vienā dienā. Izskatās, ka sanāks spēlēt divās vietās 30. jūlijā. Un tad pēc tam augusta sākumā – 5. augustā ir Bauskas Taste. Un tad 13. augustā ir Limbažos Limbizkvīts. Tas viņiem trešo gadu notiks. Mēs bijām toreiz pirmajā gadā un tad tagad atkal būsim. Kaut kādi festiņi sanāks, jā.

J.K: Kā notiek pārvietošanās uz koncertiem? Tas ir kāds busiņš vai automašīna?

V.L: Mums ir bijusi doma par busiņu, bet pagaidām tas nav materializējies. Mēs braucam ar mašīnām. Salecam vienā vai divās un brālīgi aizbraucam, kur vajag.

J.K: Pieci albumi jums ir bijuši. Vai tu jūti, kā viņi atšķiras – piemēram, pirmais no pēdējā?

V.L: Nu man jau tā pašam atskatoties liekas, ka pirms tiem teju desmit gadiem mēs vēl diezgan maz ko sapratām par lietām. Tas bija tāds instinktīvs roks. Tagad mēs drusciņ vairāk jau esam apbružājušies. Vairāk pievēršam lietām vērību, pašiem liekas, ka tas jaunais ir tāds izstrādātāks, melodiskāks, grūvīgāks… Šis latviskais vārds. (smejas).

J.K: Jūs klausoties, man radās doma – šitie puikas pat varētu kāzas nospēlēt. Jūs neesat ļoti smagi.

V.L: Mēs kā grupa vēsturiski kā reiz neesam kaut kā izgājuši uz šāda veida pasākumiem. Mēs vairāk esam koncentrējušies uz savu oriģinālmūziku. Tā kā šādos pasākumos lielākoties parasti spēlē kaverversijas, tad mēs vairāk vai mazāk apzināti esam gājuši garām šāda veida pasākumiem. Ne tā, ka tie ir slikti pasākumi (smejas), bet vienkārši tas nav mūsu ceļš. Mēs spītīgi spēlējam savu mūziku, kur vien varam.

J.K: Ko Latvijas radio stacijas saka par B OPTIMIST dziesmām?

V.L: Šad un tad mūs spēlē. Jā. Īstenībā pēdējā laikā šad un tad paņem dziesmas Latvijas Radio. Gan pirmais, gan otrais. Arī Nabā mēs esam – tur pat topā esam bijuši. Sanāca divām dziesmām būt arī pa topa augšgalu – no albuma Visur Skan. Man liekas, ka Nāku katru nakti un Kaut nedaudz kā tu. Bija tādas dziesmas, kas tur izsitās. Tā kā kaut kur mēs mēdzam skanēt. Man šad tad sūta ziņas: “Ā, dzirdēju jūs tur un tur, skanēja tā dziesma.” Tā kā palēnām kaut kur mūs var sadzirdēt.

J.K; Kā ar jūsu centieniem uz tādām lietām kā Muzikālā Banka vai Supernova?

V L: Uz balvām mēs iesniedzam. Kad darbs izdarīts – nododam arī vērtējumam. Varbūt tur kaut kas sanāk. Ja nē, tad nē. Gaužas asaras tāpēc neraudam. Supernova laikam līdzīgi kā kāzas un bēres pagaidām vēl nav mūsu kontingents.

J.K: Kas jūs būtu par roka paveidu? Tik daudz viņu ir.

V.L: Es arī diezgan švaki orietējos. To labāk atstāju kritiķiem un ekspertiem – ielikt žanrus.

J.K: Kā tev šķiet – grupai B OPTIMIST ir liela konkurence jūsu lauciņa ietvaros?

V.L: Negribas to baigi uztvert kā konkurenci. Ar cerību, ka katram atliks vieta zem šīs saules. Bet noteikti ir tās mūsu laiku grupas, ar kurām mums iznāk kopā šur tur parādīties gan klubos, gan festivālos un kuras arī aktīvi darbojas un nes to karogu.

J.K: Kas jūsu grupā visvairāk nodarbojas ar dziesmu rakstīšanu?

V.L: Pašos pirmsākumos bija tā, ka mēs ar bundzinieku (kurš arī ir mans brālis) bijām tie lielākie dziesmu nesēji, kas atnes idejas, un tad tālāk viņas tiek noaranžētas un pabeigtas. Bet tagad pēdējā laikā, kopš mēs esam trijatā, mēs… Lirikas joprojām ar brāli uzcepam un tad saliekam kopā, bet to muzikālo daļu gan mēs diezgan viennozīmīgi visi trijatā mēģinājumos radām. Tad arī top tie motīvi, pēc tam vēlāk mēs visi kopīgi arī dziesmas aranžējam un domājam par uzbūvēm un, tā teikt, visu novedam līdz gala variantam.

J.K: Kā ir ar autoratlīdzībām šajās dienās?

V.L: Nu, autoratlīdzības diezgan konsekventi – uz Jāņiem un Ziemassvētkiem. Tā teikt, lai aliņam sanāk un lai vīnam sanāk Ziemassvētkos. (smejas).

J.K: Respektīvi, kaut kas drusciņ atlec?

V.L: Nu, kaut kas ir, jā. Kaut kas ir. Kuram vairāk, kuram mazāk. Kurš ir vairāk pelnījis, kurš mazāk. (smejas). Kaut kas atlec. Tagad jau, protams, ar digitālajām ‘strīmošanām’ –  tas jau laikam visiem zināms, ka ‘lielie kāposti’ ir ‘lielajiem vaļiem’. Un pārējiem ir tas, kas atlec. Bet tas mums nav primārais mērķis. Citādi jau mēs būtu sen beiguši, ja tas tā būtu bijis.

J.K: Ar mūziku Latvijā, tikai, laikam nav iespējams izdzīvot?

V.L: Tad droši vien ir jāiesaistās dažādos projektos. Es pieļauju, ka ar vienu grupu tad vienkārši nepietiek. Nu, ja tu neesi tāda galvenā grupa, tad var iesaistīties dažādos muzikālos projektos. Ir taču producenti, kopdarbi. Bet tas, protams, paņem laiku un sanāk daudz uzņemties uz sevi. Bet, iespējams, ka tas ir iespējams.

J.K: Cik jūs domājat ilgi vēl spēlēt? Vai jūs par to nerunājat?

V.L: Vispār, godīgi sakot – nē. Šāda tēma, vismaz runājot, nav pacēlusies. Nezinu, varbūt kāds ir padomājis to pie sevis. Kamēr dzelzs karsta, tikmēr jākaļ. Un es domāju, ka visi apzinās, ka tas nav tāds pašsaprotams pasākums, kas vienkārši tā sanāk. Pie tā ir jāpiestrādā. Un kad kopā izdodas kaut ko paveikt, tas ir tomēr tā… katrā ziņā tie mirkļi, kad liekas, ka viss ir tā maģiski un skaisti, kad ir īpaši labi koncerti, tas tikai stiprina un liek iet tālāk. Tā kā – nē. Tas jau apmēram tā kā par nāvi domāt dzīvojot.

Be the first to comment

Leave a Reply