INTERVIJA: Vokāliste un mūzikas autore Ieva Svētiņa no grupas audrú

Kas ir noskaņas mūzika? Mēs esam pieraduši pie dziesmām ar pantiņu un piedziedājumu. Kur viss ir saprotams. Nav grūti. Un varam klausīties nākamo dziesmu. Un tad nākamo. Tas ir tik paredzami. Un mīļi. Un vakarā iet uz bērnu dārzu pakaļ bērnam. Un tad atkal klausīties dziesmas.  Vai vienkārši uztaisīt desasmaizi ar majonēzi. Un paskatīties hokeju. Un piezvanīt draugam un pastāstīt kā mums iet. Paprasīt, kā viņam iet. Un vakarā piesēsties pie loga un raudzīties ārā. Bet, kā tad dvēsele? Kā jūtas zirneklītis uz sava norasojušā tīkla, ja viņam ieteiktu dzīvot šādi? Kā justos stirna, ja viņai liktu skatīties hokeju, jo ir sācies Pasaules Čempionāts. Kā justos mūziķis, ja viņam liktu spēlēt svešu dziesmu? Ne to, ko viņš vēlas…

Jānis Kronbergs: Ko grupa audrú dara šajos nenoteiktajos laikos?

Ieva Svētiņa: Nu. Jāsaka tā. Šobrīd droši vien vēl neesam atguvušies no tās pašas Old Stories albuma izdošanas lietas. Tā kā izdevām albumu ar pūļa ziedošanas kampaņas palīdzību – tagad notiek visādi “pēcefekti”. Tādi, kā, piemēram, disku pakošana, izsūtīšana… Mēs izgatavojām arī īpašas pastkartes ar dziesmu tekstiem, uzlīmītes, nu tādus smukus nieciņus, kas cerams iepriecinās atbalstītājus. Ar to tagad arī ņemamies. Vēl ir plāns kārtīgi nosvinēt Old Stories draugu lokā ar ugunskuru un kādu mazu koncertiņu.

J.K: Ko grupai šobrīd nozīmē albuma izdošana?

l.S: Albuma izdošana, manuprāt, ir kaut kāda posma noslēgums. Ir svarīgi lietas reiz pa reizei novest līdz galam (smejas). Bet kāpēc mēs izdomājām albumu izdot arī CD formātā?  Jāsaka, ka par to mēs labu brīdi diskutējām, vai vispār vajag un beigās nolēmām, ka jā, ka gribam. Protams, tā tirāža mums tāpat ir super maziņa, un tas vairāk tāds simbolisks pasākums. Bet mēs tomēr vienojāmies, ka jā, ka ir kaut kāda… pirmkārt, mums pašiem sajūta, ka kaut kas paliek, arī taustāms, ko ielikt plauktiņā un atcerēties. Un otrkārt, ir daļa no mūsu klausītājiem, kas ļoti novērtē vecos labos fiziskos formātus un jau ir izteikušies, ka gribētu pa vecam mašīnā klausīties disku. Gribas iepriecināt tos klausītājus.

J.K: Kāda ir kopējā ideja jūsu jaunajam diskam?

I.S: Jā. Tātad. Pats nosaukums to jau atklāj – tas Old Stories būtībā arī ir vecu stāstu apkopojums. Tāda stāstu grāmata. Tie stāsti tiešām ir seni, ja tā var teikt – mūsu dzīves kontekstā. Sanāk, ka tur pat ir dziesmas no 2011. gada. Un, jā –  tāpēc tas ir interesanti. Teiksim tā –  šobrīd tās sajūtas, kas tajās dziesmās ir ieliktas – pat varbūt vairs nav aktuālas. Bet toreiz tā  bija realitāte, tas bija viss. Sanāk tāds, kā mazliet skats atpakaļ, bet ar tādu trauslu un cieņpilnu piesitienu – mēs esam tie, kas mēs esam, jo mēs bijām tie, kas mēs bijām. Bet nu…Tas tiešām bija nepieciešams tās dziesmas ierakstīt beidzot, jo visu laiku, visus šos gadus vienkārši kaut kā nesanāca. Nevaru pat atbildēt, kāpēc tik ilgi tas process vilkās. Vienkārši nesanāca. Daudz reizes tika mēģināts sākt kaut ko rakstīt citos sastāvos iepriekš. Bet kaut kas vienmēr nebija labi. Un bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai kopā ar pareizajiem cilvēkiem, pareizajā laikā, tos vecos visus gabalus novestu pie vietas beidzot un ierakstītu. Nu jā. Tāpēc tā ir tāda, nezinu, milzīga kaut kāda posma noslēgšanās sajūta.

J.K: Kā tev liekās, cik viegli ar jūsu stila mūziku ir iekarot Latvijas tirgu un ne tikai?

I.S: Neesmu pārliecināta, vai vēlamies iekarot tirgu, tādā tirgus nozīmē. Mēs drīzāk gribam aizpildīt kādu lauciņu, savu lauciņu mūzikas pasaulē. Jo mēs darbojamies, tā kā mēs darbojamies. Tas, kas mums sanāk, tas sanāk. Jautājums ir, kur tas tālāk nonāk, vai tas kādam interesē… Jo, protams, ir jau kādas ausis Latvijā, kurām audrú mūzika būtu kaut kas patīkams un iepriecinošs. Bet, vai ir viegli nonākt līdz tādām ausīm – es nezinu. Nevar teikt, kā mēs nejūtam nekādu atbalstu arī no medijiem – ir bijuši atzinīgi vārdi, ir dziesmas tikušas atskaņotas… Mēs jūtam to atbalstu. Bet vienkārši tas mūsu formāts ir tāds. Nav īsti, protams, radio pateicīgs – tādā ziņā, ka nav tik mūsdienīgs tas skanējums. Varbūt nav tas, ko cilvēki ir pieraduši un gaida. Man šķiet mūsu mūzika visvairāk nonāk pie jauniem klausītājiem tieši caur jau esošajiem klausītājiem. Jo kāds kādam – kā senos laikos –  pasaka kaut ko labu… Un tad kāds cits vēl paklausās. Nu jā. Tā kaut kā.

J.K: Vai grupai nav kāds piedāvājis izmantot jūsu melodiju kā ‘soundtrack’?

I.S: Diemžēl nē, bet tas izklausītos pēc ļoti vilinoša piedāvājuma (smejas). Mani vienmēr filmu soundtreki un tas viss tik ļoti uzrunājis. Riezēm pat šķiet, ka tai bildei citreiz pat vairāk par 50 procentiem dod tieši skaņa. Nu sajūtu līmenī. Tas tiešām būtu forši savu artavu kaut kādai citai mākslas formai pievienot, ja būtu tāda iespēja.

J.K: Kā jums ir ar grupas menedžmentu? Kas ar to nodarbojas?

I.S: Principā mēs darām visu paši. Var jau būt, ka trūkst mums šāda cilvēka. Jo mēs tomēr neesam nekādi menedžeri. Ir grūti sadalīt laiku, spēku, enerģiju visām tām lietām, un vajag jau arī zināšanas un sajēgu, lai darbotos tajā lauciņā. To darīt ir nogurdinoši, bet nu mēs to darām kā mākam. Gribētos gan vairāk būt iekšā tieši radošajā procesā. Un nav arī tā ka mēs nekad nevienu neiesaistām. Tikko uz Old Stories iznākšanu, tāpat arī uz The Lighthouse Trilogy EP izlaišanu 2020. gadā, mēs piesaistījām arī cilvēku no malas – Aigu Leitholdi. Lai viņa mums palīdz vismaz tajā komunikācijā ar mēdijiem un ar preses relīzēm. Jo tas mums atvieglo ļoti to pēdējo brīdi. Tās pēdējās dienas pirms albuma izdošanas, kad viss tāpat tik daudz tiek darīts, jo mēs paši veidojam arī visus reklāmas materiālus “soctīkliem” un videoklipus utt. Bet tā nav tāda pastāvīga sadarbība.

J.K: Kā tieši jūs mēģinat norunāt koncertus? Kā notiek process?

I.S: Šitā mums arī tāda mazliet sāpīgā tēma (smejas). Vienkārši mums bija tāda negatīva pieredze pirms dažiem gadiem. Bija tāds brīvāks rudens, vai vasara, neatceros, un jā, domājām – vajadzētu kādus koncertiņus. Un mēs saņēmāmies abas ar Gitu (audrú bundziniece) un sameklējām visādas foršas vietiņas –  rakstījām e-pastus, teicām, ka gribam spēlēt… Un jā. Un vienkārši bija (smejas) pilnīga nulle atbilžu. Nē! Nav taisnība – viena vieta mums atbildēja, gribēja mūs pieņemt, bet nobankrotēja pirms paspējām uztaisīt to koncertu (smejas). Šāda mums bija pieredze. Mēs arī tajā brīdī sapratām, ka ar tādu vienkāršu e-pastu nekas te nenotiks. Varbūt tas arī nepalīdzēja, ka mums toreiz nebija neviens albums iznācis, nebija īsti tāds ‘showcase’, ko parādīt kādam, Mēs bijām pārāk nezināmi un nepārbaudāmi, varbūt, lai kādu ieinteresētu. Nu jā. Bet tagad ir vismaz pilns Spotify, un katrs var paklausīties un saprast, vai interesē, vai nē. Un tad principā tā arī ir – koncertus spēlējam, kad mūs kāds kaut kur uzaicina, vienkārši atraksta Facebookā, vai kā citādi. Var jau būt kādreiz saņemsimies atkal kādam pajautāt.

J.K: Dzirdot jūs Youtube, vai ir bijušas kādas atsauksmes, komentāri no ārzemēm?

I.S: Nu. Ir bijuši, jā, kaut kādi komentāri. Bet tādi ‘dzīvie’. Es nezinu, vai Youtube

kaut kas ir. Bet tādi ‘dzīvie’ komentāri visādi pozitīvi ir bijuši. Un arī no ārzemniekiem, vāciešiem, dāņiem, kas ir bijuši kādā draugu lokā, kur mēs spēlējam. Jā, tas, protams, ir ļoti iepriecinoši, bet laikam īsti neatšķiras sajūtu līmenī no labiem vārdiem, kas saņemti tepat Latvijā.

J.K: Kas ir tās koncertu vietas, kur mēs varētu redzēt grupu audrú? Kāzas, brīvdabas koncerti?

I.S: Oi, mēs esam spelējuši ļoti dažādās vietās. Par kāzām arī uzminēji – mums jau ir divas kāzas audrú, šitajā te – čeklistē. Jā, tiešām. Ir cilvēki, kas grib audrú mūziku savās kāzās (smejas). Tas tiešām ir jauki. Laikam jau mums arī piestāv vairāk tādi intīmāki pasākumi, bet spēlējam arī publiskus koncertus. Vispār mums ļoti patīk spēlēt ārā, bet esam spēlējuši arī kafejnīcās, gaisotnei, noskaņai. Man vispār arī tas tīri labi patīk.

J.K: Kādi ir grupas audrú plāni, vai ambīcijas?

I.S: Tas ir labs jautājums. Un šo ir grūti atbildēt pārējo grupas dalībnieku vārdā. Varu par sevi tikai izteikties. Un tad jāsaka, kā nē, nav nekāda konkrēta mērķa, ko gribētos sasniegt. Tas viss ir tāds process, tā darbošanās grupā, process, kas padara dzīvi interesantāku. Man ir ļoti svarīgi, lai mums vienkārši patīk kopā spēlēt. Tas arī ir tas galvenais dzinulis. Varbūt mērķis varētu būt – gaidīt un sagaidīt jaunas idejas, attīstīt, uzbūvēt un aranžēt visu to mēģinājumos, tad ierakstīt un vienkārši spēlēt jaunas dziesmas. Ar prieku spēlēt. Spēlēt, kamēr mums patīk, un ko mums patīk. Un, jā – uzturēt draudzību dzīvu. Jo tas ir tik nenormāli svarīgi tādiem draugu kolektīviem, kas jau kļūst par otru ģimeni. Tā, lai ir prieks, ka mēs visi esam kopā… Gribam satikties, arī tad, kad esam noguruši, ja ir tāda nepieciešamība. Jo visiem ir dzīves, visiem ir savas lietas visādas. Lai tik un tā – tā spēlēšana paliek kā saldais ēdiens, nevis kā tāds smags darbs, kas jādara nezin kāpēc. Ne jau vienmēr tā sanāk, bet tas ir tāds mērķis, ko gribas veidot, lai tā būtu. Tad arī radīsies kaut kas skaists un patīkams.