INTERVIJA: UĢIS HIGO GLĀZĪTIS

Spread the love

Kāpēc mēs darām to vai šo? Kāpēc mēs citreiz uzsākam, ko tādu, ko varbūt neuzsāktu neviens cits? Kāpēc citreiz cilvēki pārsteidz citus ar darbībām, kas ir ārpus jebkuriem rāmjiem? Kas viņiem liek tā rīkoties? Kur viņi atrod motivāciju? Kāds iekšējs dzenulis liek viņiem tā rīkoties? Kāpēc pie lauku ceļa parādās parks ar dinozauru figūrām, kuras apstājas apskatīt garāmbraucēji un fotografējas pie tām? Kāpēc kāds dīvainis Latgales mežā uzceļ piramīdu un saka, ka viņa koncentrē uz sevi enerģiju? Vai tas ir prāta aptumsums vai laika kavēklis? Varbūt labāk būtu attaisīt ar kaimiņu vakarā vīna pudeli un pie sarunām iztikšot to? Un vēlāk, kad kaimiņš paguris, mēģināt pavedināt viņa sievu. Dzīve taču ir tikai viena. Jāmēģina no tās ņemt visu, kas iespējams. Katrs dara, to, kas viņam labāk patīk. Brīva griba ir visaugtākais un pareizākais ceļš. Tā saka.

Jānis Kronbergs: Kas šobrīd notiek Latvijas Rokmūzikas Asociācijā? Ko tieši šobrīd jūs darāt?

Uģis Higo Glāzītis: Šobrīd mēs aktīvi strādājam pie radio attīstības – pie interneta radio sava – LRMA, roka radio pilnveidošanas. Gribam palaist online raidījumu. Mēs strādājam pie tehnikas, ieguves, apguves un instalēšanas. Tīri tehnisko pusi gribam nodrošināt, lai Radio nodrošinātu online raidījumus. Ir plānoti, kaut kad – no janvāra vidus, kamēr tehniski adaptēsimies – sākotnēji ir plānoti rīta raidījumi, vēlāk plānā ir izglītojoši un izklaidējoši raidījumi. Rīta raidījumi no septiņiem rītā līdz desmitiem rītā. Nesolām, ka katru darba dienu, bet lielāko nedēļas daļu – no rītiem. Rīta raidījums plānojas pirmais. Un pie šā šobrīd aktīvi strādājam. Tas tāds galvenais posms. Tāds…

Online radio vai FM?

Mūsu radio stacija ir tikai internetā. Pagaidām internetā. FM frekvencēs nav, jo to mēs vēl nevaram pacelt. Bet doma uz nākotni ir. Plāni ir, bet kā tas viss realizēsies, es nezinu. Jo pagaidām, rokmūzikai atbalsta no valstiskajām struktūrām ir maz. Vai faktiski vispār nav. Tik, cik mēs paši darām, tik arī ir. Mūsu biedri iesaistās, atbalstītāji iesaistās, paši – kaut kā tā mēs darbojamies. Jāsaka šobrīd liels paldies arī LaIPA (Latvijas Izpildītāju un Producentu apvienība) par atbalstu. Ar LaIPA piedāvāto atbalsta instrumentu palīdzību esam tikuši pie neliela finansiālā atbalsta, kas ļauj nodrošināt legālu skanējumu. Tomēr interneta radio arī ir jāievēro noteikumi, jāmaksā licences un jāievēro autortiesības. Tā ka saku, lielu paldies LaIPA par to, ka viņi saredz mūsu darbībā to, ka tā palīdz mūsu pārstāvētiem mūzikas žanriem attīstīties un augt.

https://www.youtube.com/watch?v=1MUiGHFnEms

Ko tu zini par citām līdzīga veida roka interneta stacijām pasaulē. Kā tām iet?

Mēs esam skatījušies, pamatā – es pētu interneta radio. Mēs īsti nevaram sevi salīdzināt ar citiem. Pamatā ir ziedojumi un tādas lietas, kā viņi sevi nodrošina. Atbalstītāji. Bet te jāskatās kopumā. Mums tā Latvijas rokmūzika ir tāds kultūras nišas produkts. Un Latvijā šādi kultūras veidi un formas ir sākotnēji jāatbalsta, lai viņi varētu attīstīties. Sākotnējais elements ir atskaņošana, promotēšana, eksports. Sākotnēji. Tam vajadzētu atbalstu. Tam ir jābūt atbalstītam. Pēc tam jau, kad tas viss ieskrienas, iet un aiziet, tad tālāk jau pašiem mūziķiem jātiek galā saviem spēkiem. Bet tik lielā, jeb pareizāk mazā, tirgū, kā mūsējā, tam vajadzīgs starta atbalsts. Mūs ir grūti salīdzināt ar citām valstīm. Mēs nevaram sevi salīdzināt ar Amerikas kaut kādu interneta radio, vai pat Polijas. Jo tur iedzīvotāju skaits… Lietuvā jau ir daudz savādāk. Tur ir vairāk lietuviešu valodā runājošie. Mēs esam maziņi, un mums vajag to pirmo soli atbalstīt. Bet diemžēl tā saucamajai, neakadēmiskajai mūzikai šobrīd nav atbalsta. Bēdīgi. Par to mēs arī iestājamies. Nākamgad mums ir mērķis – šo jautājumu cilāt augstāk, runāt un pierādīt to, ka nav kultūrā tikai klasikā mūzika un klasiskās mūzikas komponisti. Ir arī citi. Ir neakadēmiskā mūzika – roks, metāls, reps un popmūzika, kuri daudz vairāk Latviju reklamē un prezentē. Klasiskās mūzikas reitingi ar katru gadu pat krītas. Bet Latvijā finansējums viņiem ceļas. Tas ir bēdīgi, skumji, ka mūsu ierēdņi nesaprot, ka kultūrā ir arī pilnvērtīgi jāiegulda, lai viņa spētu sevi kaut kā atražot un pat varbūt nest vairāk tos augļus mums atpakaļ no ārpuses, no eksporta. Lai ar šo papildus pienesumu varētu vairāk atbalstīt pārējo kultūru, kura varbūt nav spējīga tik ļoti sevi uzturēt. Sen jau kultūras procesi ir integrējušies ekonomiskajos procesos un otrādāk, bet mūsu kultūras lēmēji to neredz un nesaprot. Tur laikam ir iesēdējusies tāda doma, ka rokmūzika ir pilnīgi nevajadzīgs un traucējošs elements, kas traucē akadēmiskajai skatuvei “apēst” visu kultūrai paredzēto valsts budžetu. Tur nav domu par valsts finansējumu, kā ieguldījumu. Tur vienkārši domā, kā apēst un klaigāt, ka nekad nekam nepietiek. Kā lai pietiek, ja neviens nedomā par to, lai to finansējumu ieguldītu jēdzīgi, lai būtu kaut mērķis ar kaut kādu darbības kopumu, lai vismaz teorētiski būtu paredzēta kāda nomērāma atdeve. Katrā mākslas jomā ir savādākas tās formas un iespējas, tomēr kaut kādam mērķim vajadzētu būt. Kā ir šobrīd. Šobrīd finansējums caur kultūrkapitālu tiek sadalīts. Caur projektiem. Lielu daļu finansējuma nosmeļ valsts iestādes, kas strādā kultūras jomā. Kaut gan valsts iestādēm ir budžeta finansējums, bet tomēr viņas piedalās kkf. Tad ir pašvaldību kultūras centri, kas arī lielu daļu finansējuma paņem ar saviem projektiem. Tie ir budžetnieki, kur ir speciāli algoti cilvēki, kas raksta ašos projektus. Arī šo projektu vērtētāji pamatā ir no šīm valsts vai pašvaldību iestādēm un tamdēļ nav brīnums, ka kkf finansējumu saņem mūzikas akadēmija, Latvijas Radio, Latvijas koncerti, kuru jau tā strādā ar zaudējumiem un citas iestādes. Tad paliek dažādas biedrības, kuras dibinājušas šī valsts iestādes. Šādām biedrībām ir daži biedri, bet atkal labas pazīšanās ar konkursa komisijām, jo viņus vieno, ciešas korporatīvās sadarbības saites. Tur, ja papēta dziļāk, arī amatpersonas šādām dažādām biedrībām ir vienas un tās pašas. Reālām biedrībām, kuras darbojas kultūras jomā, kurām ir simtos biedri un kuras reāli pārstāv savu kultūras jomu, nespīd. Piemēram, es skaidri zinu, ka mūsu iesniegtos projektus nemaz fiziski nevērtē tajā mūsu konkrētajā vērtēšanas komisijā, tikai to es nevaru juridiski pierādīt. Bet tas mums arī ir plānā to visu Ķīnas mūri lielo izkustināt. Kādreiz kādam vajadzētu par savu darbu uzņemties atbildību un konkrēti atbildēt. Katram procesam, kā saka, ir vārds un uzvārds.

Roks kā tāds daudziem asociējas ar kaut ko mežonīgu, izlaidīgu, ar alkoholu saistīts. Varbūt neatbalstīs nekad?

Es tādu domu nepieļauju, ka neatbalstīs. Ja es pieļautu, es nenodarbotos. Bet kāpēc rokmūzika? Rokmūzika ir tieša saziņas forma, kura sevišķi nekautrējas. Kura nelišķē, var tieši pateikt acīs, savas domas. Kura aiz muguras neaprunā. Bet, kāpēc tev liekās, ka klasiskās mūzikas dižgari nedzer, nenarkojās? Man bija viena saruna ar vienu lielisku komponistu, Latvijā slavenu. Es vaicāju: – Pasaki man, draugs, kāpēc, piemēram, kultūras kapitāla fondā tā komisija, kas izvērtē par klasisko mūziku – kāpēc jūs klasisko mūziku atbalstāt, bet neakadēmisko – nē? Kāpēc tieši vajag šim komponistam piešķirt, bet mūsu neakadēmiskās mūzikas komponistam nevajag? Un tad man saka: – Tu beidz! Ja viņam neiedos, viņš nodzersies.
Tādi ir viņu teksti. Tas ir tas. Kāpēc Tu domā, ka tikai rokmūzikā dzeras, narkojās? Tu nezini, ko dara tie klasiskie. Tur ir: – Uh! Klasiskie tikai uz skatuves labi savās frakās izskatās, bet patiesībā tādi paši cilvēki vien ir ar savām vājībām un dīvainībām. Mākslinieki vispār ir īpaši cilvēki un viņu nevar tā vērtēt.
Lūk tev arguments. Tā nav kvalitāte. Jāskatās ir kopumā. Cik, un kāda jēga ir no valsts līdzekļu ieguldīšanas klasiskās mūzikas projektos? Kāda jēga un atdeve? Galvenais – atdeve. Un kāda jēga ir no neakadēmiskās mūzikas projektiem, un kāda tur var būt atdeve. Ja mēs parēķinām, visus tos neatkarības gadus – cik ir ieguldījusi valsts klasiskajā mūzikā – kāda ir bijusi atdeve? Pastāsti. Visi tie dižgari, par ko man stāsta un lielās – viņi ir paši, par savu naudu situšies un izsitušies. Viņi ir nodokļus gadiem maksājuši citās valstīs. Strādājuši Vīnes operā un citās slavenās vietās. Vēl. Latvijai no tā ir nulle. Un man stāsta, ka rokmūzikā visi dzer, un narkojas. Kādas muļķības! Lai tagad paskatās. Tagad ir pilnīgi cits formāts, lai sevi varētu pierādīt. Tie, kas šādi spriež, ir no sešdesmito gadu filmām ietekmējušies, stereotipi. Tie, kas lemj un šitā domā, viņi ir no Padomju laikiem ietekmējušies ar šauru redzējumu un domāšanu. Tā ir viņu kaut kāda Padomju laiku ideoloģija. Viņi nesaprot šobrīd, kas notiek mūzikas biznesā. Lai sevi pierādītu ir smags, ļoti smags, darbs jāiegulda. Šobrīd es pat nezinu, kurš var atļauties narkoties un dzerstīties, ja tu gribi kaut kādus sasniegumus. Tā kā, tie ir stereotipi. Stulbas domas. Katrs var iedzert, izklaidēties, bet, tā kā tas ir baigi… Nē. Nav tā.

Trīs cilvēki ar savu pārliecību iet uz priekšu. Vai pašas rokgrupas jums tic?

Pieņemsim… Nevis pieņemsim, bet tas vien jau, ka šobrīd ir vairāk, kā 150 biedri. Katrs ir kaut kā saistīts ar mūziku, mūzikas grupu, vai nozari. Tad ir – tie 150 biedri – apmēram kādas 60 mūzikas grupas pārstāv. Ar katru mēs esam tikušies. Radio, šobrīd pleilistē ir vairāk, kā 350 rokgrupas, kas aktīvi darbojas Latvijā. Kuras mēs atskaņojam. Jo citur viņas neatskaņo. Neņems ne Radio 5, ne citas stacijas. Kur nu vēl Latvijas Radio 3. Klasika. Neviens viņus neņems. Nekur neatskaņos. Runā par kaut kādiem, neviena neizskaidrojamiem, radio formātiem un vēl kaut ko. Izņemot mūs. Un mēs esam, kā viena no tādām pieturas vietām arī iesākumā grupām. Izstāstīt vispār tos principus, pamatus ar, ko jāsāk, ja tu gribi ilgi darboties mūzikas jomā. Uz ko tev jāskatās. Kur tev jāliek uzsvari. Kā tev jāprezentē sava mūzika. Kur tev jāskatās. Ar ko… Mums nav bijis vēl neviens gadījums, kad kāds saka: – Oi. Šitie. Tie tak neko. Bet jāņem vērā, ka mēs arī visu laiku mācamies, mēģinām. Tikai darba gaitā var redzēt un sajust sadarbību. Ir bijušas neveiksmes. Pastrādā ar vienu sadarbības partneri, ar laiku jūti, ka viņi nav īsti tas, ko mums vajag un kas mums būtu interesants Tad meklējam citus variantus. Nepārtraukti procesā mēs paši arī mācamies un pilnveidojamies.
Grupas ir labprāt sadarbojas. Mēs braucam ciemos uz mēģinājumiem. Mūs aicina paskatīties, izteikt viedokli. Pie mums nāk. Mums katru nedēļu nāk kāda grupa uz interviju. Katru nedēļu. Jau sešus gadus. Tā kā, nav tāds pesimisms vai noraidīšana. Sliktais nāk tikai no valsts funkcionāru un ierēdņu puses. Ir jau arī mūzikas grupas, kuras pašas labi tiek ar visu galā un viņiem nevajag nekādu palīdzību vai padomu no malas.

Trīs cilvēki, kas ar to nodarbojieties…

Nevar, Jāni teikt tagad, ka trīs cilvēki. Trīs cilvēki. Labi. Mēs esam tajā ikdienas darbā trijatā. Mums ir vēl cilvēki, kas pārzina IT lietas. Mums šobrīd vajag saslēgt to digitālo radio. Ir lietas, ko mēs nepārzinām, tur mums nāk palīgā mūsu biedri un atbalstītāji. Piesaistām cilvēkus, kuri ar soctīkliem nodarbojas. Ir projektu rakstītāji. Ir daudzi. Vienkārši ikdienā, mēs tā trīs tie… Četri! Faktiski. Ko es te muldos, Mēs ikdienā esam četri. Mums ir Susurs, kura nekad mūsu vīriešu kolektīvā neļauj iesūnot. Susurs mums birojā nodrošina arī kaut kādu mājīguma sajūtu. Puķītes pieskata, jo bez Susura, piemēram, visiem telpaugiem būtu kirdih. Četri esam tie, kas koordinē to visu. Katram ir savi konkrēti veicamie uzdevumi atbilstoši iespējām, atvēlētajam laikam, pieredzei un zināšanām. Ēriks Saksons mums ir mediju galvenais redaktors, ar medijiem ir liels darbs, Susurs vairāk ar administratīvo darbu un viņai ir zināšanas foto un audio jomā, kurās viņa pieslēdzas un neliedz padomu, Jānis Bukums ir menedžmenta un savu autorraidījumu joma, un man, vairāk tā stratēģiskā virzība un attīstība, bet ikdienā katrs darām visu. Katra diena ir tik interesanta, ka mums nav tāda rutīna. Bet tā, ka mēs esam vairāki.

Kas liek četriem cilvēkiem, kam katram tomēr ir arī savas intereses – iet ceļu, kas šķiet, ka neienes nekādu īpašu naudu? Lai neteiktu vairāk, ka nekādu…

Ir ieguldīts liels darbs šajā visā. Septiņi gadi mēs esam kopā. Ir bijuši brīži, kad tiešām gribējās visam uzspļaut. Un atmest ar roku. Redzot to attieksmi no valsts puses no kultūras jomas puses. No dažādu organizāciju vadības pusēm. Bet tas darbs ir ieguldīts pamatīgs. Tu redzi tajos čaļos, kas nāk pie mums, ar kuriem kopā darbojamies – tu redzi, ka viņiem ir prieks. Ka viņiem izdodas, ka viņi darbojas. Notiek tā kustība. Notiek. Viņa attīstās. Redzot to, nevar tā pamest visu. Nevar. Ir… Gribas aiz sevis kaut ko atstāt.
Mums ir daudz sadarbības ar valsts iestādēm, ministriju ierēdņiem. Tur visiem viss ir labi. Nāk reizi nedēļā uz darbu, pārējo laiku attālināti strādā, kaut ko dara, kaut ko sasola, nekad neizpilda, sajūta, ka vienkārši paņirgājas. Es nebaidos, ja vajag pateikt kaut ko skarbāku, pasaku. Mēs tūlīt pēc Jaunā Gada sāksim risināt vienu mums svarīgu jautājumu. Nevajag par mums ņirgāties. Mēs neesam puišeļi vairāk. Mēs esam piedzīvojuši, es pat teiktu, diezgan spilgtu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Nezinu, vai ir kaut kas, no kā mēs baidītos. Bet nevajag ar mums (es to gribētu Kultūrkapitālam novēlēt) – nevajag ar mums spēlēties.
Tā lieta, ka tu redzi, ka čaļiem mūsu darbs palīdz, ka tas, kādam ir vajadzīgs. To pašu mūsu Rokcradio mums klausās. Mēdijs turas. Jaunumi visu laiku notiek. Zelta Mikrofonā arī. Nav jau nekāds lielais rādītājs Zelta Mikrofons, bet arī tur katru gadu roka un metāla diski – šie darbi tiek iesniegti. Viņi paliek arvien vairāk. Es pat zinu – vēl ir daudzi, kuri neiesniedz. Tā kā, tagad mums ir tas galvenais solis – saprast visu, apkopot domas un spert soli ārpus Latvijas. Iet jau pašiem mūzikas eksporta virzienā. Es ticu, un arī mani kolēģi tic, ka mums ir, ko parādīt, ir, ar ko lepoties. Mums ir talanti, un mums izdosies. Mums, vienkārši, ir sevi jāparāda ārpusē. Un tad jau būs arī panākumi. Tā es Tev varu pateikt. Es nezinu. Konkrētas atbildes mums nav, kāpēc mēs to darām. Bet mēs apstāties nevaram.

Apraksti, lūdzu, vidusmēra Latvijas rokgrupu. Kāda viņa ir?

Apmēram no divdesmit līdz trīsdesmit pieci gadiem. Vidējais vecums. Varētu būt. Baigi grūti ir tā aprakstīt. Tur jau ir tie žanri. Pamatā grupas sastāvs – četri, pieci cilvēki. Ko tu vēl, kā producents, gribētu zināt?

Principā, gandrīz neko citu. Cik reāli grupai, kas sāk un grib centrēties uz ārzemju tirgu, tur ielauzties?

Tas ir atkarīgs daudz dažādiem aspektiem. Es pat teiktu, tā – ka pazīšanās ar kādiem producentiem vai izdevējiem ir kādi četrdesmit procenti, savstarpējās pazīšanās. Tad ir talants – nezinu, kaut kādi trīsdesmit procenti. Un viss pārējais ir – sagadīšanās, būt vajadzīgā vietā, vajadzīgā laikā… Bet ir iespējams. Ir iespējams. Vienkārši tas ir jādara, tā, kā tas ir jādara. Nevis, kā šobrīd. Mēs nākam no tās Padomju Savienības puses, kur nebija sakārtotas autortiesības, nebija sakārtotas uzskaites un tā tālāk. Līgumiskās – tādas mēs vispār nesapratām. Eiropā un ārzemēs kopumā tas viss jau gadu gadiem iet. Bet ir jākomunicē ar ārzemju lieliem producentiem un ierakstu kompānijām. Jārāda, jāstāsta par mums. Tas ir vesels tāds tirgus, kurš arī jāpārzina. Un tas, ka tu te Latvijā lielies, ka tev ir lielā izdevēju kompānija apakšā, tas vispār neko nenozīmē. Jo tie lielie izdevēji, kuriem Latvijā ir pārstāvniecības, tāpat nevienu uz ārpusi, Latvijas muzikantu, nelaiž. Viņus vairāk interesē naudas plūsma. Tā kā, tas viss ir jāskatās. Un ir rokam, metālam un popmūzikai – ir arī atšķirīgi tie producenti. Ir atšķirīgi jāskatās, ar kuriem producentiem vai ierakstu kompānijām sadarboties. Tur ir vesela zinātne apakšā. Bet iespēja ir. Tas jādara regulāri, sistemātiski. Tā es tev teikšu. Mums ir sava odziņa. To, ko mēs, piemēram, savstarpēji runājoties, drusku nedaudz iesmejam – tur, piemēram, Liepājas roks, vai kas – tā ir tā mūsu odziņa, pie kuras mēs esam pieraduši, bet no malas skatoties, citiem liekās – tā ir tā atšķirīgā zīme. Katram ir kaut kas atšķirīgs. Itāļiem, dziedot itāliski, mēs ģībstam. Neko vispār nesaprotot. Bet skaisti! Viņi to savējo tur. To savu atšķirību tur un ar to iet tālāk. Mums arī ir jāmeklē. Mums ir, ar ko parādīties. Mums vairāki producenti ir teikuši, ka mūsu roka dziedātājiem ir tāds ziemeļniecisks – tāds vikingu “bekgraunds” Bet ir jākomunicē ar ārpusē esošiem producentiem, kuri strādā roka vai metāla žanros. Un pateiks. Viņi kopā izdomās, kā to labāk izdarīt. Jo mums jau nav pieredzes. Bet tas ir jādara. Un es skaidri zinu, ka to var un tas būs interesanti. Arī citiem klausītājiem. Ārzemēs. Tā ka iespēja ir. Ir grupas, kurām ir līgumi ar salīdzinoši lielām ārzemju ierakstu kompānijām. Ir iespēja. Ir. Bet, arī paralēli tam visam, ja tu gribi šauties ārā, tas ir mežonīgs darbs. Kura laikā tu nevarēsi, kā pieminējām – narkoties un dzerties un vēl viss kaut ko – to rokenrolu. Tas ir atvaļinājumā, brīvdienās un ir labs PR kampaņas elements. Tā tas ir. To mēs arī kopīgi ar grupām darām. Domājam un zīmējam stratēģijas, variantus un iespējas. Šeit mēs atkal atgriežamies pie sāpīgā starta finansiālā jautājuma. Sākuma lēcienam vajag nedaudz investēt.

Bet es saprotu, ka neviena Latvijas rokgrupa nespēj vēl uzcelt māju par no mūzikas iegūtajiem ienākumiem?

Es domāju, nevienā žanrā, izņemot klasisko mūziku, kura tiek atbalstīta no Valsts. Varbūt tie var atļauties. Bet pagaidām – nē – tik lielu rokzvaigžņu mums nav. Varbūt ir citos neakadēmiskās mūzikas žanros. Vajadzētu būt popmūzikā tādiem superstāriem, reperi zīmējās ar mašīnām, kas mājas vērtībā, nezinu tās ir viņu, vai izdiņģē uz klipa filmēšanu. Bet es tiešām nezinu to. Bet es redzu, ka iespējas ir.

Bet laikam neviens, tomēr, Latvijā rokmuzikants, nespēj pelnīt tikai ar mūziku?

Piemēram, šlāgeristi, vai ballīšu muzikanti. Viņi ar to pelna. Viņi pelna un strādā. Ir daudz muzikantu, kas strādā un tikai ar mūziku pelna. Var. Kāpēc nevar? Var. Bet rokmūzikā? Ar rokmūziku pagaidām nevar, kaut gan varbūt Dzelzs Vilks. Viņi ar mūziku pelna. Tas, protams, ir rādītājs, tomēr lai līdz tādam līmenim tiktu ir sākotnēji daudz darba, laika un resursu jāiegulda. Tas ir atkarīgs no tā – no grupas, no grupas sastāva. Kam viņi tic. Cik tālu viņi gatavi iet. Uz kurieni viņi iet. Un tā tālāk. Jo šobrīd tādā pirmajā līmenī, tādā sākuma, tāda pilnbrieda, pumpura stadijā – tu nevari ar to tikai dzīvot. Protams. Tu vari sākt dzīvot, kad tu jau esi kaut kādus pāris albumus izdevis. Kad tev ir klausītāji. Pašā sākumā – nē. Tas ir ilgs ceļš, kas tev jāiet.

Nosauc vietas, kur cilvēks var, aiziet paklausīties roka, metāla, vai alternatīvo mūziku.

Var sekot mūsu LRMA mājaslapai. Tur ir visādi jaunumi. Ir Vecrīgā klubs “Republika”. Tur regulāri ir metāls, alternatīvais, un tā tālāk. Tātad – “Depo” kaut kas notiek. Tā pati “Rock Cafe” jāskatās. Vai tur ir latviešu rokmūzika, vai nav. Tad Jelgavā ir “Melno Cepurīšu Balerija”. Tur regulāri notiek roka, metāla, alternatīvās mūzikas, dažādu grupu uzstāšanās. Ir. Liepājā “Fontaine”. Jāskatās piedāvājumi, afišas. Protams, nav tā, ka tur var visu nedēļu, katru vakaru iet, kaut ko baudīt. Bet vislabāk var, ja gribās katru dienu, 24/7 – latviešu rokmūziku, metālu, pankus, to visu – tad ir mūsu LRMA Rock Radio, internetā. Ir arī telefona aplikācija. Var lejuplādēt telefonā, un klausies tikai latviešu roku. Tas būtu pareizākais. Drīz tur arī būs ziņas, varēs arī zināt, kur aiziet, un tā tālāk. Un viss būs labi!

Be the first to comment

Leave a Reply