INTERVIJA: TOMASS KLEINS

Cauri mūsu dzīvi iet daudz, dažādi mūziķi. Vieni paliek, otri aiziet. Bet starp tiem daudzajiem ir tādi, kas palīdzēja radīt leģendas vārdu. Kas piedalījās tapšanā. Vai varbūt vārds palīdzēja nav īstais? Kā var palīdzēt radīt leģendu, pats nebūdams daļa no leģendas? Un kurš nosaka, kurš ir galvenais leģendas radītājs un kurš ir otršķirīgs? Un kā tad grupas dalībnieku savstarpējā ķīmija, kurai pateicoties grupa kļūst tāda, kāda viņa ir? Cik svarīgs ir katrs grupas dalībnieks? Un kā mainās grupa kādam no tās aizejot? Vai kādam nākot klāt. Vai mainās grupas izpildījums? Vai tas kļūst savādāks? Vai labāks? Vai sliktāks? Kāds tas kļūst?

Jānis Kronbergs: Tik daudz gadus tu esi pavadījis kopā ar Līviem. Kādas tagad, atpakaļ skatoties, ir visspilgtākās atmiņas?

Tomass Kleins: Es gribētu teikt, ka tas spilgtākais man ir tas, ka Līvi – mēs bijām kā ģimene. Ilgu laiku mēs bijām, tiešām, kā ģimene. Līdz brīdim, kad mēs sākām, vienkārši, nekontrolējami, ripot uz leju.

J.K: Ko nozīmē vārdi – nekontrolējami ripot uz leju?

T.K: Tas ir nekontrolējams alkohols, un tā tālāk.

J.K: Dažādas izlaidīgas lietas, kas raksturīgas rokenrolam?

T.K: Jā. Blakus lietas. Blakus blaknes.

J.K: Ko tu varētu ieteikt jauniem muzikantiem, kas arī mīl līdzīgi pajārēties?

T.K: Es negribētu teikt, ka nevajadzētu to darīt. Tā varbūt – nē. … To ir jāprot darīt. Ja tu spēj to kontrolēt, un, ja nav tā, ka tu kļūsti atkarīgs, tad viss ir kārtībā.

J.K: Tava dziesma “Tikai tev un man”. Kā viņa radās?

T.K: Patiesībā, mums tie pēdējie divi albumi bija ļoti interesanti. Tas bija “Viva” un “2001”. Mums bija interesanti tādā ziņā – kad mēs braucām uz studiju un mēs tās dziesmas rakstījām… Mums bija tā – “Tev ir dziesmas? “ – Ainars paprasa. – Tev ir dziesmas? Es saku: – Ir. Ainaram arī ir dziesmas. Tad mēs braucam uz studiju, un tad tās dziesmas arī top. Nevis, tā ka, ir jau priekšlaicīgi samēģināts. Bet viņas, vienkārši, studijā mums tapa. Tas bija tāds interesants process. . Neteicām konkrēti: – Lūk, tev jāspēlē tieši tā un šitā. Mēs mēģinājām kaut ko ielikt paši no sevis. Papildināt viens otra gara darbus.Bija radoši un interesanti. Nu tā.

J.K: Būdams vienā no izcilākajām visu laiku rokgrupām – vai ir bijušas kādreiz problēmas ar patiesi nekontrolējamiem faniem?

T.K: Vai! Nē. Manuprāt – nē.

J.K: Tik traki nav?

T.K: Nē, nē. To es neatceros.

J.K: Dziesma “Muzikants”. Kā viņa radās?

T.K: Vai. Tā dziesma, patiesībā, bija domāta, vispār, albumā, kā bonusa ‘treks’.  Parasti mums bija tā – kaut kādas atsevišķas dziesmas, atsevišķi numuri, ko mēs pielikām – kā bonusiņu. Kas, varbūt, ir bišķiņ atšķirīgas… Arī Līvu laikos mēs tā darījām. Man liekas, konkrēti tas bija ar dziesmu Tik un tā angļu valodas versiju – mēs pieaicinājām Ūdrīti. Viņš dziedāja… Ko viņš dziedāja?… Es pat īsti neatceros. Bet par dziesmu Muzikants… Tad tā doma bija tāda. Ka vienkārši – sākumā tikai ģitāra. Un to skanējumu gribējām panākt maksimāli tādu, kā apmēram – džeki izkāpj no kaut kādas mašīnas, un paņem ģitāru un spēlē un dzied. Pa vienkāršo. Pilnīgi vienkāršo. Un kā viņa nokļuva uz Eirovīziju, tas bija Gata Gaujenieka pirksts, vairāk. Jo tad, kad mēs rakstījām to albumu studijā, viņš teica: – Lūk. Šitā dziesma tieši priekš Eirovīzijas. – Un tā mēs viņu arī iesniedzām Eirovīzijai.

J.K: Ar Ivo kopā tas bija?

T.K: Jā. Tas bija mūsu pirmais albums “Muzikants”.

J.K: Bet es tā saprotu, ka Eirovīzijas ceļš jums beigās arī izdevās?

T.K: Vairāk, vai mazāk – jā. Mēs nākošajā gadā aizbraucām.

J.K: Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no Eirovīzijas, kad tomēr aizbraucāt? Tavas atmuņas.

T.K: Jā. Manas atmiņas? Jā. … Tieši tā sajūta, kad tu uzej uz skatuves, un tevi vēro miljoni. Pēc ilgiem laikiem ir, gribot negribot, bišķiņ tāda mandrāža. Un tā sajūta ir bišķiņ savādāka nekā parasti.

J.K: Ko tu atceries par Eirovīzijas publiku?

T.K: Vai. Publika ļoti daudz. To es atceros. Publika ļoti daudz un visi tādi baigi, riktīgi lustīgi. Un… Man jau liekās, ka tas pasākums savā ziņā ir Ok. Savā ziņā nav Ok. Bet, jā. Kaut kādā, ziņā, vismaz Latvijas mērogam, tā ir tāda iespēja, tomēr, parādīties kaut kur, plāšākām audirorijām.

J.K: Kā jūs sākāt sadarboties ar Ivo Fominu?

T.K: Ar Ivo jau mēs arī pirms Līviem sadarbojāmies. Diezgan, jau padsmitnieku gados mēs ar viņu sadarbojāmies. Un tad bija tāds periods – vienkārši Līviem, kad Ainars bija aizbraucis uz Ameriku. Kaut kādu laiciņu. Un mēs, vienkārši ar Ivo izveidojām duetu… Vienkārši bija kaut kas jādara, pareizāk sakot. Līvu darbība bija tāda stipri pieklususi. Un tad mēs, vienkārši aiz nekā darīt uztaisījām projektu – Fomins un Kleins.

J.K: Pastāsti lūdzu pāris vārdus par savu darbību grupā Leģions.

T.K: Tas ir vislabākais. Vislabākais. Man likās, ka tas bija tik forši. 

Ka mēs bijām ne tikai mūziķu kopa, kas man liekas ir diezgan raksturīgi pašreizējām grupām, kad sanāk cilvēki kopā. Mums bija kopīga vēsture. Mums bija kopīgas atmiņas. Mums bija kopīgi uzskati. Un mums bija, vienkārši, forši. Un es domāju, ja Aivars nebūtu aizgājis, tas projekts, pilnīgi noteikti, būtu arī turpinājies. Ilgi un dikti vēl.

J.K: Jūs koncertējāt arī? Rakstījāt dziesmas?

T.K: Jā. Būtībā, mēs jau gatavojāmies nākošajam albumam. Un… Diemžēl…

J.K: Kādas Leģiona dziesmas tev ir visspilgtāk palikušas atmiņā?

T.K: Ar Leģionu būtībā bija tā, ka vairāk vai mazāk, tās dziesmas es rakstīju. Man personīgi, ļoti patīk ne tās topa, kas mums tur aizgāja. Tur bija – “Liekot roku uz sirds”. Tas bija tāds, kas aizgāja. Aizgāja pa topiem. Mani personīgi ļoti uzrunāja dziesma “Pilnmēness”. Un tad bija tāda dziesma – “Laiks ir laiks”. … Patiesībā, šīs abas dziesmas bija ļoti neraksturīgas Aivaram. Jo Avairs jau parasti… Viņš nekad nebija dziedājis balādes. . Viņam bija visas tādas – “Nu, uz priekšu”. Tādas.  Man likās, ka Aivars paveica ļoti, ļoti labu darbu. Un viņam ļoti viņas arī labi skanēja. Tās dziesmas.

J.K: Pasaki lūdzu pāris vārdus par savu darbību grupā Cacao.

T.K: Manas atmiņas – tomēr ir, ka es nebiju iekāpis savās čībās. Plus, mīnuss.  Tomēr ir jābūt tai sajūtai, ka ne tikai  kopā sanākt, pamuzicēt. Bet arī – kaut kam citam. Lai turētos kopā – tur ir jābūt kopīgām citām lietām, ne tikai muzicēšanai. Tas bija tiešām īslaicīgs projekts. Bet, viņš arī, kaut kādā ziņā, aizgāja.

J.K: Un no Cacao, kāda dziesmiņa ir palikusi atmiņā?

T.K: Tā nebija konkrēti mana dziesma. Tajā albumā bija arī Jāņa Strazda dziesmas. Tad bija tā – “Ripoja akmens”. Un, pirms tam gan, bija ierakstīta arī tāda dziesma – “Reiz Ziemassvētkos”. Kas līdz šim brīdim – kā Ziemassvētki – tā viņa joprojām skan.

J.K: Daudzām tavām dziesmām ir Guntara Rača vārdi.

T.K: Jā. Man pārsvarā viss ir ar Guntara vārdiem.

J.K: Kā tu izskaidro fenomenu – kā viens cilvēks, tik unikāli var rakstīt vārdus dziesmām?

T.K: Es domāju, ka tas lielākais plus jau ir tas, ka mums ir tā kopīgā – neteiksim bērnība, bet jaunība. Mēs jau kopā pavadījām ilgus, diktus gadus. Un kopā arī spēlējām un joprojām esam draugi. Un ir tā, ka viņš mūs arī ļoti labi pazīst. Un tāpec, viņam arī ir vieglāk, droši vien. Jā. Viņš jau zin visu.

J.K: Vieni ierakumi dalīti.

T.K: Tieši tā.

J.K: Tava romu, čigānu izcelsme. Vai tu uzskati, ka tavs mūziķa talants ir saistīts ar to? Viņi vienmēr ir bijuši muzikāli cilvēki.

T.K: Jā. Kaut kādas savādākas izjūtas man ir, droši vien. Laikam jau būšu viens no retajiem rokenroll mūziķiem ar romu izcelsmi Latvijā. Kas attiecas uz romu mūzikas žanru,tad, tas noteikti ir Gipsy Kings. Kur es jūtu – jā, tā ir tā čigāniskā uguns un tā meistarība. Tas tā man šķiet. Jā. Bet Latvijas romu mūzikas izpratne liekas, bišķiņ savādāka .

J.K: Nosauc kādas trīs dziesmas, kas visvairāk ir iespiedušās atmiņā tev no tavas karjeras.

T.K: Viena no tām dziesmām, ko es līdz šim brīdim klausos un, kas man liekas, ka ir tiešām ļoti vērtīga – tā ir dziesma, ko es ierakstīju 2006, vai 2007. gadā Eirovīzijai. Un tad viņu dziedāja tāda meitene no Zviedrijas – Sonja Bishop. Dziesma saucās “Later”. Un tad es pirmo reizi sapratu, ka mana dziesma var skanēt arī angļu valodā.  Mēģinājumi dziedāt angļu mēlē mums ir bijuši dažādi – gan Līvu laikā mēs esam mēģinājuši dziedāt angliski, un arī ar Ivo esam mēģinājuši dziedāt angliski. Un tad, kad tas rezultāts ir gatavs, tad parasti tomēr liekās – tomēr – nav. Tomēr nav, tā kā vajadzētu būt. Un Sonja bija būtībā pirmā, kas man likās, ka… Kaut gan tas pavadījums man likās nebija tik kvalitatīvs, kā viņam vajadzētu būt. Jo es viņu rakstīju tādā “underground” studijā Liepājā. Un nebija viņš īpaši kvalitatīvs.. Bet uzdziedāja Sonja, un es sapratu, ka tam pavadījumam tā īpašā vērība netiks pievērsta. Jo viņa izdarīja to tik lieliski, ka man likās – viņa pacēla to dziesmu pilnīgi citā līmenī. Jā.

J.K: Kā radās sadarbība ar Sonju Bishop?

T.K: Tur bija tā, ka Guntars teica: – Uzraksti labu Eirovīzijas dziesmu. – Es viņam teicu: – Atrodi man labu dziedātāju, kas var dziedāt angliski, un atrodi teksta autoru, kas arī uzraksta sakarīgus vārdus. – Un tur bija sadarbība ar vienu cilvēku (manuprāt tas bija norvēģis). Norvēģu teksta autors un Sonja. Es neatceros, vai viņa bija zviedriete, vai viņa bija somiete. Viens no diviem. Bet viņa dzīvo Zviedrijā. Manuprāt. Un tas rezultāts bija pārsteidzoši labs. Pēc atlases komisijas lēmuma, viņa bija visaugstāk novērtētā tajā gadā. Arī tur bija ārvalstu eksperti. Un to dziesmiņu  novērtēja visaugstāk. Tajā gadā aizbrauca grupa Cosmos ar diezgan jocīgu dziesmu..

J.K: Un vēl kāda dziesma, no tavas karjeras, kas palikusi tev atmiņā?

T.K: Vēl viena dziesma, kas man ir… Ko, es, kad mani uzaicina, kaut kur paspēlēt, padziedāt, ko es vienmēr arī spēlēju – bija tāda dziesma – “Nakts pēc darba pilnas dienas”.

Ko mēs iedziedājām ļoti, ļoti sen. Ar Ainaru Virgu. Arī pilnīgi neraksturīga Līviem.  pilnīgi savādāka. Bet man liekās, tā ir tāda veiksmīga dziesma, arī.

J.K: Tavuprāt visu laiku labākā Līvu dziesma?

T.K: Man personīgi ļoti mīļa ir “Iedomu pilsēta”.