INTERVIJA: Sigals (Normunds Grīslis) – No Grupas “ALL DAY LONG”

Ilgi spēlējot mūziku, vienam otram muzikantam var pazust saikne ar tiešo realitāti. “Kāpēc es es spēlēju? Un vai to vispār man vajag maz darīt?” – šos jautājumus viņi varbūt gan neuzdod. Bet viss jau sen ir sajucis kopā – darbs, ģimene, mēģinājumi, ikdienas solis. Kur tad īsti sākas profesionāls mūziķis un kur tā robeža, kurā amatieris pāriet, lai kļūtu par profesionāli? Un vai tas vispār ir svarīgi? Un kur tad paliek vienkārši – spēlēšanas prieks?

Snake (Jānis Kronbergs): Cik ilgi pastāv grupa All Day Long?

Normunds Grīslis: Grupa šā gada 18. Novembrī svinēs 25 gadus. Koncerts klubā Depo.

Divdesmit pieci gadi – tas ir nopietns vecums…

Jā. Tas ir – jā. Cilvēks jau 25 gados – viņš ir jau daudz kam izgājis cauri.

Un tu esi visus 25 gadus šajā grupā?

Nē. Es esmu dažus gadus mazāk. Man liekas kāds 2000 ais sanāk. 23 laikam. Tā varētu būt.

Bet tev noteikti ir kāda nojauta par pašiem grupas pirmsākumiem.

Jā. Daugavpils iela laikam bija – Latviešu jaunrades centrs “Daugmale.” Un Adrians Kukuvass tur bija pasniedzējs. Viņš mācija spēlēt ģitāru. Un dziedāt un klavieres. Un mans klasesbiedrs un draugs Oskars Zariņš tur gāja mācīties spēlēt ģitāru. Bija atnākuši divi brāļi – Gints un Ģirts Norlindi. Un viņi arī, tā kā, bija mācīties ģitāru spēlēt. Tā viņi tur spēlēja. Un pēc tam arī atnāca Edgars Āboliņš, kurš bungas spēlēja. Un tā nu viņi tur sāka. Viņiem visiem patika pankroks. Sākumā All Day Long bija tīri pankroka grupa. Un tad tie SKA. Tad jau atnācu es uz mēģinājumu. Pēc tam, pēc kāda laiciņa es paaicināju mūsu draugu no skolas, no Rīgas 6.visusskolas (mēs liela daļa esam no Rīgas 6. vidusskolas. Puse principā, vai vairāk). Un tad Māris ar saksofonu atnāca. Tā mēs sākām šo SKA mūziku. Ta kā sākumā bija divas dziesmas. Tad jau bija trīs, četras. Un tā mēs arī spēlējām. Un tad pēdējais, kas mums pievienojās bija Krists ar trombonu. Bet tas bija… Es tagad vairs nezinu – varbūt desmit gadu atpakaļ.

Ko nozīmē SKA?

Šis gan ir sarežģīti. Es neesmu gluži enciklopēdija. Jāiegūglē – tā precīzi. Bet – nu, principā – tas ir ātrāks regejs ar tādu pancīgāku… Regejs ar panku kopā, es teiktu. Tā tas ir.

Kā bija pirmsākumos ar koncertiem?

Jā. Mans pirmais bija “Pasaku māja Undīne”, kas bija Jūrmalā, Dubultos. Pirmais koncerts, es atceros, es vienu skatītāju atceros. Bija satraukums. Protams, ka bija satraukums. Bet bija forši. Tas bija kaut kāds vasaras pasākums. Vairāk jau tādus nerīko. “Undīne” sen vairs nav.

Kā jums ir mainījies cilvēku sastāvs gadu gaitā?

Diezgan daudz. Mums ir bundzenieki mainījušies. Tagad mums atkal Edgars ir pie bungām. Pirmais bundzenieks ir atpakaļ. Edgars spēlēja, tad mums nomainījās bundzenieks uz Viesturu. Tad pēc viņa atkal bija Edgars. Tad pēc Edgara, mums bija mūsu basģitārists divas nedēļas spēlēja. Tad mums basģtāristi bija nomainījās, tātad pirmais bija Ģirts Norlinds. Tad bija Mārtiņš Leja. Leja šobrīd spēlē grupā Indygo. Un pēc tam bija Raivis Žukovskis. Un šobrīd mums ir Edvīns Kuzņecovs. Kā mēs viņu saucam – “Porcelāns.” Edvīns Porcelāns Kuzņecovs. Un ģitāras… Ģitāras mums nemainās. Mums Oskars paliek, kā ir. Bija pirmais ģitārists un vokālists – galvenais bija Ģirts Norlinds. Bet pēc tam viņš aizgāja, un tā Oskars palika lead vokāls. Un tad, jā… Šobrīd mēs ar Oskaru – uz maiņām. Ir dziesmas, kuras viņš dzied, un ir dziesmas, kuras es dziedu.

Un, ko tu piespēlē klāt?

Es spēlēju trompeti. Trompeti. Jā. Un dziedu. Nu. Ir gan – back vokālu gan lead vokālu. Mēs tur mainamies šobrīd. Mēs mēģinam saprast, kā mums ir. Vai patīk tā, vai šitā.

Pastāsti, kā jūs rakstat savas dziesmas.

Es no sava skatu punkta varu pastāstīt. Gadās tieši, ka ir laba diena, vai slikta diena. Un tad – ja es dzirdu kaut kādu melodiju galvā, tad es viņu mēģinu atcerēties. Vai arī es iedziedu telefonā. Tad es nosūtu Oskaram. Es nesūtu visiem. Un tad Oskars pasaka, kā viņam patīk, vai nē. Un tad mēģinam to salikt kaut kā kopā. Un, ja kaut kas sanāk, tad sanāk. Mums pēdējā albumā ir Divas Ielas. Tas arī ir albuma nosaukums. Ir reizes kad taisam nometnes, tad visi kopā liekam idejas, papildinam viens otru. Ir ka kādam ir melodija un vajag vārdus izdomāt. Principā man vai Oskaram ir ideja, kuru apaudzējam.

Kā šobrīd ir ar koncertiem pēc pandēmijas?

Es gribētu teikt, ka pēc pandēmijas, teorētiski, it kā viss būtu labi. Bet mēs paši, kā personības, katrs… Mēs jau vairs neesam jaunieši. Visiem mums ir pāri trīsdesmit. Tad ir darbi, ģimenes, bērni. Tad tas tagad vairāk ir prioritāte, nekā koncertēt visapkārt. Bet nu… Cik mēs varam, tik mēs spēlējam. Tik mēs arī darām.

Cik ļoti mūzika ir prioritāte jūsu dzīvē? Vai, otrādi – nav?

Labs jautājums. Tas arī ir pa posmiem. Kā ir gājis. Ir… Ta kā es saku… Sākumā, kad mēs sākām, mums bija ļoti svarīgi. Tad pirmajā vietā bija mūzika. Pēc tam – tad jau lēnām, kad izveidojās ģimenes – kurš pirmais, kurš nedaudz vēlāk… Un, un… Tad, protams, ģimene ir pirmajā vietā. Un mūzika paliek otrajā. Tad, protams, ir darbs, kas ir… Bez kura mēs nevaram. Es pat teiktu, ka sanāk – ģimene, darbs un tad ir mūzika, laikam. Tad tā. Šobrīd.

Kur jūs mēģinat? Kā jums notiek mēģinājumi?

Jā. Mēs mēģinam Turaidas ielā, kas ir pie “Vefa” pārvada. Tur daudzas grupas mēģina. Es viņām visām nosaukumus diemžēl nezināšu. Mūsu telpā mēs esam kopā ar grupu Ghettozloba. Un tad vēl pagalmā ir kādas divas, ja ne pat trīs mēģinājumu telpas. Principā piecas. Ieskaitot mūsējo – ir piecas. Ta ka ļoti daudz. Un jāmaksā. Ko darīt? Neviens neesam apmierināts ar to faktu, ka mums ir jāmaksā par mēģinājuma telpu. Ir bijis tā – ka pat mēnesi netiekamies. Un tad vienkārši ir jāmaksā par telpu, kur neviens nav bijis. Tas ir bēdīgi. Jā.

Apraksti vienu vidusmēra mēģinājumu All Day Long. Ko jūs darat mēģinājumā?

Mēs atnākam, pastāvam ārā uz trepēm. Kurš smēķē, uzsmēķē. Parunā. Un tad iet iekšā. Un pa lielam – mēs izspēlējam programmu. Kurai mēs ik pa laikam mainam secības. Un ir dziesmas, kuras mēs līmējam kopā – kuras nē. Izmaucam programmu. Tad pa vidu nedaudz pasmejamies, varbūt. Ja ir kas kādam sakāms. Tad atvadamies un pa mājām.

Cik jaunās dziesmas mēģinājumā tiek spēlētas?

Šodien mēs sanācām un mēs spēlējām tikai vienu dziesmu. Tikai vienu dziesmu. Tā ir viena no trīs pēdējām dziesmām. Mēs gribam viņas iekļaut repertuārā. Kuru atskaņosim tagad 18. novembrī klubā Depo. Dziesma saucās – “Trīs dienas”. Tas ir par to ka, ka mēs braucam kaut kur tūrē. Kad mēs neguļam un ballējamies. Un, kā mums tur iet. Tāda skaista dziesma. Vārdus sarakstīja mūsu draugs Mārcis Pumpurs. Grupas PND vokālists. Un tad mēs centīsimies nepievilt viņu.

Ko nozīmē grupai All Day Long braukt tūrē? Daugavpils, Liepāja, Ape?

Nu jau es nezinu, kad tas bija – 2004 līdz 2010, man liekas. Tad mēs koncertējām, likās, ka ļoti daudz. Mēs braukājām pa blakus – kaimiņu valstīm. Plus vēl Somija, Polija. Bijām arī Baltkrievijā. Bet tagad mums ir jauna tradīcija, kas saucas “Ziemassvētku Jampadracis”. Mēs Ziemassvētku laikā, katru gadu, braucam mini tūrē. Koncertu skaits kā kuru gadu sanāk, nu dažādi. Šogad mums būs 4 koncerti decembrī un janvārī 2. Spēlēsim 8.,9.decembris Valmiera, Upīte un 15.,16. Jelgava, Liepāja. Nākamgad Cēsis Fonoklubs 19.janvāris un pēc tam Tallina. Nu tā, diezgan jau jaudīga tūre tomēr sanāk, ja tā paskatās. Spēlējam kopā ar PND. Tā mums ir ļoti forša tradīcija, jau daudzus gadus. Šogad ar mums kopā brauks arī dziesminieks, grupa Zaķis. Edgars menedžē končus viņš tad arī mums visu sarunā.

All Day Long uz koncertu pārvietojas ar busiņu?

Jā. Mēs mēs braucam kopā ar PND. Mēs ņemam lielo busu un divas grupas braucam kopā, pluss šoferis. Un vienkārši baudam to kopā būšanu. Mēs tikai kā pagājušo gadu… Mums bija ļoti labs koncerts Latgalē. Latgalē, Riebiņos. Bija ļoti skaisti. Bija lielā zāle, Riebiņu kultūras nams. Bija cilvēki pie galdiņiem. Rezervējuši galdiņus. Bija… Kuram līdzi savi groziņi. Tad visi tur baudīja vakaru un dejoja un priecājās. Tas bija pasakaini. Tas bija ļoti skaisti. Jā. Un vietējiem esot paticis arī vicināt kulakus. Un tas ir bijis rekords tieši tajā reģionā, pēc tam ziņās dzirdēju. Savākti cilvēki un aizvesti. Bet nu kolosāli bija, tik labi mūs uzņēma.

Kā ir ar All Day Long fanu bāzi?

Mums ir cilvēki, kuriem patīk mūsu mūzika, un viņi nāk, ja tiek uz – katru… Ja ne katru, tad katru otro koncertu. Mums nav viņu tik daudz tomēr. Viņu nav tik daudz, protams – kā jebkuram mūziķim gribās. Bet tas jau ir, es domāju – ka tas ir atkarīgs atkal no mums. Kas ir tā mūzika, kuru mēs dodam. Jo mēs nedziedam par aktuālajām problēmām tik daudz, kā varbūt vajadzētu. Bet atkal… Vai vajadzētu? Un, un… Nu jā.

Apraksti man vienu All Day Long koncertu.

Jā. Mūsu koncerts ir – aptuveni 45 minūtes. Jo ilgāk… Mēs esam mēģinājuši to divos taimos spēlēt. Bet mēs neesam profesionāli pūtēji. Tā ir tā lielākā… Grūtākais… To visu – lai nospēlētu divas stundas garu koncertu – tas taču ir instruments – tās ir lūpas, tas ir… Diemžēl mēs tā nevaram ikdienā izdarīt. Un. Jā. Mēs uzkāpjam, un es teiktu – jā, ka močījam. Močījam.

Vai pie jūsu mūzikas publika dejo, vai ritmiski kustas, vai ko citu?

Es teiktu – jā – ritmiski kustas. Atkarīgs no tā vakara, vai tā koncerta apmeklējuma. No tā kas ir iesildītāji, kuri pēc kārtas spēlejam. Brīvdabas koncertos mūs labi uzņem, pilsētas svētkos, bērniem patīk, jo ir pūšaminstrumenti. Šūpojas visi līdzi, garantēts. Ja ir “sava” publika, tad jau zin arī vārdus un dzied un dejo aktīvāk. Jaunā albuma atklāšanas koncertā bija super labas grupas, tad visi fani arī mošoja un izlika sevi visu.

Cik daudz gadu gaitā grupa All Day Long ir saskārusies ar problēmām ar alkoholu, vai citām kaitīgām vielām?

Jā. Tas ir nopietns jautājums. Bet, vai tā ir problēma? Jo mēs, it kā, mācamies no kļūdām. Varbūt kāds vairāk, kāds mazāk. Gribētu teikt, ka varbūt kādreiz ir bijis. Bet, nu jau mēs cenšamies vairs neiekāpt tajā grāvī.  Dziesmas mums gan ir par alkoholu. Ta ka būtu muļķīgi teikt, ka mēs nezinam, kas tas ir, un, ko viņš dara. Mēs arī apdziedam to tēmu, protams. Jo… Kādreiz bija galda dziesmas, ja? Varbūt kādreiz, nu… Mēs ilgus gadus dziedājām arī angļu valodā. Tikai un vienīgi. Un, tad tagad mēs beidzot pārejam uz latviešu valodu. Un tad tas mums arī tāds… Tur gan mēs alkoholu, it kā, neapdziedam. Pagaidām.

Kā Latvijas radio stacijas attiecas pret All Day Long dziesmām?

Jā. Mūsu dziesmu… Mums iznāca tagad albums maijā. Jā bija maijs. Un titul dziesma, kas bija – tika nosūtīta radio stacijām. Uzaicināja uz interviju. Un, un… Bet es sapratu, ka viņi neiekļāva mūsu dziesmu savā repertuārā. Jo, tas… Es pat īsti nezinu, kāpēc. Jo tas nav kaut kāds… Tas nav formāts. Nezinu, kas ir formāts. Jo… Negribu par nevienu mūziku teikt ko sliktu. Tas pat nav par to. Es vienkārši… Ir dziesmas, kur… Es pat teiktu par neko. Par rozēm. Kur ir rozes sarkanas un… Rozes sarkanas. Un tādas dziesmas drīkst atskaņot. Bet mūsu dziesmas nevar. Es nezinu. Nezinu. Kurš uzliek to filtru. Kurš izvēlas. Bet. Jā. Un Radio Naba. Tur gan skanēja mūsu dziesmas. Un ik pa laikam skan. Bet diemžē Latvijas… Kā tu teici – Latvijas Radio 2 – tur gan viņi nevēlas iekļaut viņu rotācijā. Pagaidām.

Varbūt kāda jūsu dziesma angliski ir izskanējusi kādā ārzemju radio stacijā?

Zini kā. Tā lieta ir tāda, ka mēs ļoti slinki ar to rakstīšanu esam. Mums… Mēs visu laiku turam… Es to sauktu par pūru. Mēs viņas turējām zem pūra. Un tad, kad beidzot mēs ierakstījām pirmo albumu… Es vairs neatceros, kurš gads bija. Pirms septiņiem gadiem. Attiecīgi, man liekas pirms septiņiem. Tas arī ir… Padsmit gadus mēs spēlējām bez albuma. Ta kā… Tā man liekas, mūsdienās vairs nedara. Jo nu jau ir gaužām… Tu paņem un iespraud mikrofonus un piespied “rakstīt” un viss. Mēs esam nedaudz arī tādi perfekcionisti. Mēs nevaram mēģinājuma ierakstu palaist klausītājiem. Nodot. Mēs gribam, lai viss ir skaisti, pa celiņiem. Nomāsterēts. Un nomiksēts. Tā – lai izbauda pēc pilnas programmas to, ko mēs vēlamies pateikt ar to dziesmu.

Kāda ir jūsu sadarbība ar LRMA (“Latvijas Rokmūzikas Asociāciju”)?

Esam priecīgi, ka tāda ir izveidota. Jūtamies pārstāvēti un piederīgi. Mēs tagad bijām ar saksofonistu Māri Miezīti… Mēs bijām uz interviju. Mēs arī iestājāmies “Asociācijā” abi divi. Kā biedri. Un… Nu pagaidām mēs… Pagaidām tas ir viss. Bet nu ceram uz lieliem notikumiem. Man žēl, ka mēs nebijām Smārdē. Uz jubileju, man liekas. To vajadzēja izdarīt. Varbūt nākamgad.