INTERVIJA – ROMĀNS LAMCEVS no grupas HYPERVERT 

Spread the love

Kad grupa sāk spēlēt, cik viņai ir procentu izsisties? Un vai paši puiši (citreiz arī meitenes) vispār domā par to? Ja nu viņiem ir vienkārši labi kopā būt. Radīt mūziku kopā un citreiz vienkārši mācīties to rādīt. Iedzert kādu aliņu vai kolu un tad saspraust instrumentus un sākt gāzt. Un ja nu vēl kāda grūpija uzrodas, kas grupas dēļ ir gatava uz visu. Cik skaisti! Un tomēr dziļi sirdī visā šajā juceklī ikviens grupas dalībnieks redz… stadionu. Aurojošu pūli. Miljonus savā kontā pēc tūres nobeiguma. Un ja nu ne visi to redz?  

Jānis Kronbergs: Es saprotu, ka jums tūlīt būs koncerts?  

Romāns Lamcevs: Jā. Pulksten 22:00 sākums. Beidzot atkal spēlēsim Rīgā, “BEERlogā”. Ilgu laiku jau nebijam Rīgā spēlējuši. 

J.K: “BEERlogā”?  

R.L: “BEERloga” tas ir tāds “pabs” Ķengaragā. Mums ar viņiem jau pāris reizes ceļi ir krustojušies. Tāda neliela iestāde, bet viņiem ir foršs saimnieks un superīga atmosfēra. Ik pa laikam viņi sauc pie sevis dažādas vietējās grupas uzspēlēt. Un tur ir ļoti tāda mājīga, ļoti patīkama atmosfēra. 

J.K: Mājīga atmosfēra. Cik tur apmēram, zālē saiet cilvēku?  

R.L: It kā ir pieteikušies, ka būs kādi simt piecdesmit cilvēki. Bet īstenībā šajā telpā var iespiesties kādi septiņdesmit, un tas jau ir daudz. Vairāk tur gan grūti būtu iespiest. Bet nezinu. Paskatīsimies, kā tas viss izskatīsies.  

J.K: Kādas vēl vietējās grupas spēlē alus bārā “BEERloga”?  

R.L: Es zinu, ka mūsu draugi, psychobilly grupa O’Morales no Rīgas šeit arī ir spēlējuši. Varbūt arī kāds vēl spēlēja – godīgi sakot, neesmu sekojis.  

J.K: Jums šodien ir koncerts. Apraksti, lūdzu, vienu vidusmēra Hypervert koncertu. Pārtaukumus jau laikam vairs neviens netaisa, sadalot koncertu divās daļās? 

R.L: Pārtraukumu mēs taisījām, kad pagājušgad spēlējām mūsu piecu gadu jubilejas koncertu. Tad mūsu programma ilga apmēram pusotru stundu, varbūt pat mazliet ilgāk. Parasti mūsu programma ilgst kādas piecdesmit vai sešdesmit minūtes, bez pārtraukumiem.  

J.K: Aprakst lūdzu drusku publiku, kas nāk uz jūsu koncertiem.  

R.L: Patiesībā, publika ir ļoti dažāda, un viņas reākcija uz mūsu mūziku arī ir ļoti dažāda. Visspilgtākās atmiņas: tauta mūsu koncertā sadevās aplī un dejoja riņķa deju, kā kāzās. Kāvās ar spilveniem. Jāja viens otram pičpaunā. Protams, ka ierastie “mošpiti” un parastās dejas arī mēdz notikt. Tādējādi, principā, viss, kas vien ir iespējams – jebkādi varianti ir sastopami. Un tas viss, protams, ir ļoti jautri.  

J.K: Parasti tomēr nestāv ļaudis mierā, bet kaut ko dara?  

R.L: Nē. Mēs ļoti cenšamies, lai mūsu enerģētika aizietu arī līdz publikai. Un lai ne tikai mēs vienīgie dancotu, bet lai arī viņi mums pievienotos. Mums ir dažas konkrētas dziesmas, kur mēs visi lēkājam, un aicinam pūli palēkāt kopā ar mums. Dažas skatuves no tā visa sāka aizdomīgi čīkstēt, bet pagaidām viss ir beidzies laimīgi. 

J.K: Kas jums ir galvenais runātājs ar publiku? Dziedātājs?  

R.L: Mēs ar vokālistu šo pienākumu dalām apmēram uz pusēm.  

J.K: Divatā?  

R.L: Galvenokārt jā. Citi arī kādreiz pieslēdzas, bet galvenokārt mēs divi esam tie runas mīļotāji.  

J.K: Tu teici piecu gadu jubileja. Tas bija nesen?  

R.L: Tas bija pagājušā gada septembra beigās, tieši pieci gadi kopš mūsu pirmās uzstāšanās. Bet pati piecu gadu grupas jubileja bija pagājušā gada martā.  

J.K: Pastāsti lūdzu drusku par šo koncertu.  

R.L: Bija ļoti forši. Svinējam NOASSā: tā ir vecā barža, kas savulaik tika pārveidota par koncertu un izstāžu zāli. Mēs to noīrējām un sarīkojām tur koncertu, pilnīgu “vakhanāliju”. Tautas bija daudz, pilna zāle. Bija trakoti forši. Mēs tam pasākumam speciāli gatavojāmies: uztaisījām garu programmu, sagatavojam videomateriālus, kurus ar projektora palīdzību rādījam uz ekrāna, kas atradās pie sienas uzreiz aiz bungām. Nospēlējam dažas neizlaistas vai sen jau aizmirstas dziesmas. Riktīgi speciāla programma.  

J.K: Priekš tās jubilejas.  

R.L: Tieši priekš jubilejas, lai atzīmētu, ka esam noturējušies piecus gadus.  

J.K: Jūs droši vien ne visai plānojat. Cik ilgi spēlēt. Visu dzīvi, vai kā.  

R.L: Patiesībā, visa šī pasākuma plāniem vajadzētu būt pēc iespējas ilglaicīgiem. Jo sākotnēji šis kolektīvs tika radīts, lai gūtu prieku un patiku no visa šī procesa. Kad mēs vācām dalībniekus šīm kolektīvam, tika izmantota pilnīgi pretēja pieeja tai, kuru izmantoja Deivs Masteins no Megadeth, kurš teica, ka kategoriski nedrīkst vākt grupā savus draugus. Ka ir jāsavāc talantīgi muzikanti, un tad jums būs labs materiāls, laba grupa un labs progress. Te viss bija otrādi: tika vākti cilvēki, kuri paši, kā cilvēki ir labi, ar kuriem ir patīkami pavadīt laiku kopā. Un procesā, kā blakus produkts, sanāk arī interesants muzikālais materiāls, ar “draivu” pilnas, jautras uzstāšanās, un viss pārējais. Bet pats galvenais ir tas, ka pat ja mēs nespēlējam mūziku, mēs vienalga šajā pašā kompānijā vācamies kopā, pavadām kopā laiku, atpūšamies, un gūstam lielu baudu no visa notiekošā. Un mums ir cerība, ka tas viss nebeigsies kaut kad drīzumā.  

J.K: Kā jūs radāt dziesmas? Vai ir kāds, kurš pienes visvairāk? Vai viss notiek vienlīdzīgi?  

R.L: Sākotnēji, kad mēs savācāmies kopā, mums jau bija neliels dziesmu krājums, kuras es pirms tam jau biju šajā žanrā sarakstījis, gan mūziku, gan tekstus. Viņas bija pluss-mīnuss gatavas, ar šo materiālu varēja strādāt, un mēs visi kopā tās zāģējām. Zāģēšanas procesā katrs pievienoja tām dziesmām kaut ko savu, gan savas partijas ziņā, gan kompozīcijai kā tādai. Tagad tas notiek citādāk: vai nu tiek sacerēta vairāk vai mazāk pabeigta ideja, kura pēc tam vēl tiek apstrādāta, vai arī tiek radītas kādas idejas, kuras mēs visi kopā apskatām un cenšamies pēc tam novest līdz jēdzīgam galam. Diezgan reti mums tas ir tā, ka mēs vienkārši sēžam studijā un “džemojam”, un tad pēkšņi rodas vesels mākslas darbs. Kaut gan pēdējo reizi, kad mēs aizbraucam mini tūrē uz Poliju, tad tā arī notika: uz skatuves “soundcheck” laikā vienkārši sākām “džemot”, un tā sanāca praktiski gatava dziesma. Tā kā dažādi mums tas notiek. Bet lielākā daļā gadījumu tas ir tomēr tā, ka es izdomāju kaut kādas muzikālās idejas, tam klāt rodas teksts, un tad mēs visi kopā pabeidzam tās idejas tā, lai tas viss skanētu forši visās frontēs. Jo vokālists es esmu diezgan švaks, pārējos instrumentus es arī ne visai pārvaldu. Tāpēc arī ir tāda pieeja, ka rodas ideja, un mēs visi kopā to saķīlējam tā, lai viņa būtu patiesi interesanta. 

J.K: Kā jūs bīdat sevi uz priekšu? Jums ir menedžments?  

R.L: Šajā ziņā mums ir ļoti paveicies: mums grupā ir džeks, kas atbild par organizatoriskajiem jautājumiem, sākot ar koncertu organizēšanu un beidzot ar loģistikas koordinēšanu. Arī jaunu “relīžu” koordinēšanai, reklāmai sociālajos tīklos, utt. mēs cenšamies pieiet pietiekami nopietni, un pēc iespējas padziļināti. Negribas, lai sanāktu tā, ka mēs rakstījam, slīpējam un ierakstījam dziesmas priekš neviena, jo daļu no savas dvēseles mēs šajā procesā ieliekam. Mums par mūsu dziesmām nav kauns, un tāpēc gribās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku tās noklausītos.  

J.K: Tu teici Polijā bijāt. Tūrē?  

R.L: Tādā pavisam neliela. Pāris pilsētas Polijā, Belostoka un Varšava. Pēc tam paķērām arī Alītu Lietuvā atpakaļceļā. Tas bija tāds garš “vīkends”, par īstu tūri to, protams, nevar nosaukt.  

J.K: Pastāsti drusku par Poliju. Vai tās publika atšķiras no mūsējās?  

R.L: Jāatzīstas, ka pavisam tuvās ārzemēs, Lietuvā un Igaunijā, uzņem siltāk, nekā Polijā. Mums vietējie puiši no Varšavas, ar kuriem mēs spēlējam, teica, ka tomēr interese par šādu mūziku pēdējā laikā drusku ir samazinājusies. Ieteica mums pamēģināt uzkāpāt Skandināvijā, aizbraukt uz Čehiju. Tur daudz vairāk cilvēkus interesē tieši šis žanrs, ko mēs spēlējam. Kopumā Polijā nebija slikti, bet tajā pašā laikā mūsu uzstāšanās festivālos Lietuvā pagājušajā gadā – tur bija simtiem cilvēku, tur bija sajūsma. Lietusgāzes laikā, kad mēs spēlējām, tauta pie mūsu mūzikas dejoja. Un vispār bija ļoti forši tajos festivālos, ļoti aizraujoša atmosfēra. Polijā tomēr tādu degsmi nevarēja sajust, ne cilvēku daudzuma ziņā, ne enerģētikas ziņā. Un viņiem gan ir citādāka “show business” specifika nekā mums: ļoti daudz kas no aparatūras (piem., bungas) vai ir jāīrē uz vietas, vai jāved līdzi pašiem. Baltijas valstīs lielākoties tā nav. 

J.K: Kā jūsu grupai ir bijis ar saskarsmi ar alkoholu, vai varbūt pat stiprākām vielām?  

R.L: Jāatzīstas, ka diemžēl “sekss, narkotikas un rokenrols” dzīvesstilu mēs ne ļoti varam pavilkt finansiāli, jo narkotikas ir ļoti dārgs vaļasprieks. Mēs tagad cenšamies ar to naudu, ko nopelnam koncertos, kaut kā nosegt izdevumus, kas rodas grupai aktivitāšu procesā (ceļošana, ieraksti utt), un kaut kam citam naudas vairs nepietiek. Ja kādu dienu lieta aizies līdz pasaules tūrei, tad varēs par to padomāt. Bet uz šo brīdi tas viss mums diezgan mierīgi notiek. Varbūt kāds stiprāks dzēriens, bet bez kādām nebēdnībām.  

J.K: Ko tu vari pateikt par jūsu grupas fanu bāzi?  

J.L: Šajā ziņā mums ir šausmīgi paveicies. Mums (sevišķi Rīgā un Latvijā) ir fanu bāze, kas pat brauc uz mūsu koncertiem uz citām pilsētām. Un patiesībā, tas ir ārkārtīgi patīkami. Ar tādiem gadījumiem, ka būtu kādi nepatīkami uzbāzīgi fani, vai vēl kaut kas, es personīgi neesmu saskāries. Ir tik forši, ka ir tādi cilvēki, kam nav vienaldzīga jūsu māksla, viņi ir gatavi vairākas stundas kratīties autobusā, lai atnāktu uz jūsu koncertu citā pilsētā. Neko citu, kā pateicību, pret tādiem cilvēkiem nevar izjust.  

J.K: Kas šobrīd ir galvenais grupai – radio, Tik Tok, YouTube, dzīvie koncerti?  

R.L: Internets ir pats labākais veids ātri izsisties, ja ir sanācis veiksmīgs šāviens. Bet tas ir veiksmes (absolūti nereālās veiksmes) savienojums ar kaut kādiem pašreizējajiem “trendeim”, un vēl viskautkādām lietām. Šobrīd ļoti daudzi skrien pakaļ šīm variantam, bet viņš ir sarežģīts un ļoti maziespējams. Tas, kas vēl joprojām darbojas tieši tāpat, kā agrāk, ir braukt uzstāties. Uzstāties tā, lai cilvēkiem patiktu, un savu darbu sāktu vecais labais tā saucamais “word of mouth”: kad cilvēki viens otram stāsta, ka viņi bija uz koncertu, un bija “kruta”. Un kad mēs braucam nākamreiz, viņi atved draugus, draugu draugus, radus, un publikas un iespējamo jauno fanu daudzums pieaug. 

J.K: Apraksti lūdzu katru savu grupas dalībnieku drusku. Pašu galveno.  

R.L: Vokālists mums ir Jurijs Rogovs. Un pats galvenais par viņu ir viņa absolūtā pārņemtība ar pašu mūziku. Viņš ir tas cilvēks, kurš, man liekas, nevar dzīvot bez šīs mākslas, un turpina pastāvīgi strādāt pie savām prasmēm, lai pēc tam kvalitatīvi šīs prasmes realizētu dzīvē. Un tas ir nenormāli forši, jo pirmkārt to var just gan uz skatuves, gan ierakstos, un otrkārt – materiāla kvalitātē. Jurijs ir tas cilvēks, kurš pēdējos divdesmit gadus pastāvīgi nodarbojas ar savu vokālu, pastāvīgi trenējas, pastāvīgi cenšas to uzlabot, un citreiz var parādīt tādas lietas, ka visi pārējie grupas dalībnieki ir šokā un sajūsmā. Un tas ir nenormāli forši.  

Tad uz ģitāras mums ir Aleksandrs Aleksandrovs. Mans ļoti sens draugs, ar kuru mēs iepazināmies, kad mācījāmies universitātē Anglijā. Ar viņu mums arī ļoti paveicās, jo viņš ir sava instrumenta patiess virtuozs, un spēlē vareni. Pateicoties viņam, mums no muzikālās puses parādās tādas ģitāras “fiškas”, kuras es nu noteikti nekad nevarētu paveikt, un es pat īsti nezinu citus ģitāristus, kas spētu tādas pasāžas parādīt. Kā jau minēju, katrs ir sava instrumenta meistars, un pienes savu ieguldījumu. 

Basu mums spēlē Deniss Dragoners. Tāpat kā Aleksandrs, Deniss nāk no Daugavpils. Viņš arī ir milzīgs mūzikas fanātiķis: visu savu apzināto bērnību, jaunības gadus un turpmāk viņš ir pavadījis braucot uz koncertiem, festivāliem utml izklaides pasākumiem. Bija pat tūrē ar Daugavpils viking/folk metal grupu Varang Nord, arī spēlēdams basu. Viņam ir ļoti liela dzīvo uzstāšanos pieredze, un viņa enerģētika uz skatuves – to nevar aprakstīt. Tas ir tas gadījums, kad viens cilvēks var iekustināt visu pūli no tā, ka ir labi redzams, ka viņš gūst baudu no tā, ko viņš dara. Un tas ir sasodīti forši.  

Un pie bungām mums ir Vladislavs Ščipcovs. Viņš nāk no Ventspils. Mēs esam savākuši mūsu dalībniekus bezmaz vai pa visu Latviju, no dažādām pilsētām. Vladislavam arī ir bagāta pieredze no spēlēšanas dažādos kolektīvos, braucieniem tūrēs. Viņš ļoti labi spēlē. Un kā saka, pats svarīgākais jebkurā kolektīvā ir lai ritm-sekcija, kuru pārstāv bungas un bass, labi skanētu kopā. Un šis ir tas gadījums, kad tā tas arī ir. Deniss un Vladislavs lieliski strādā divatā, nodrošinot “grūvu”, ritmu grupas skanējumā, un tālāk mēs katrs cenšamies nesagandēt visu parējo.  

Be the first to comment

Leave a Reply