INTERVIJA: Roberts Kovtunenko (“ABILITY”)

No kurienes ir cēlusies rokmūzika? Vai kāda cita mūzika. Kad cilvēki sāka spēlēt mūziku? Vai vēl akmens laikmetā, sitot tamburīnus un dejojot apkārt ugunskuram. Piesaucot Dievus, lai būtu veiksmīgas medības. Ar maģisku tamburīna skaņu.  Cilvēki spēlē vēl joprojām. Un spēlē stipri savādākā veidā. Bet varbūt ritms ir palicis tas pats – tas pats, ko mūsu senči sita uz tamburīna dejojot apkārt ugunskuram.

Jānis Kronbergs: Es dzirdēju, ka Ability dzīvē pēdējā laikā ir šādi tādi notikumi bijuši.

Roberts Kovtunenko: Nu – kā lai tev to pasaka? Mēs, tā kā, baigi rokas nolaiduši neesam. Turpinam darboties. Patlaban atkal esam iesākuši rakstīties pie Aigara Grāvera. Strādājam… Strādājam pie divām jaunām dziesmām. Un… Un ar domu, ka vēl kaut ko droši vien. Tā, ka nu – pagaidām top divas. Bet, nu kaut kad tūlīt, tūlīt, jau dosim novērtēt publikai. Teiksim tā.

Pastāsti lūdzu, cik jūs ilgi eksistējat, un kā tas viss sākās.

Nu, principā – ja tā godīgi, šis mums laikam iet divdesmitais gads. Jā. Bet, protams, ka… Tas tā. Zini, kā – neviens īsti nav piefiksējis to dzimšanas dienu. Un tā. Vienkārši, mēs tā aprēķinājām, ka tas tā varētu būt. Sākot ar divtūkstošo sākumu, mēs tur tā kā sākām riktēties un darīties. Sākumā mums gan bija bišķi savādāk – tur nosaukumiņš. Bet, kā kolektīvs, mēs noteikti darbojamies jau pie divdesmit gadiem. Ta kā šo gadu, mēs ta kā baigi koncertos, tā teikt atskaņojam kādas mūsu divdesmit gadu ietvaros, tā teikt, dziesmas. Jā.

Skatoties atpakaļ – kā tas sākās?

Es domāju, ka zini, – nu – patiesībā jau tas viss sākās salīdzinoši nejauši. Ar džekiem ar, kuriem es spēlēju šo baltu dienu kopā, es iepazinos… Es esmu bišķi, ta kā, pāris gadus vecāks. Un šie jaunieši, ta kā, bišku jaunāki.Tagad – lai gan tas vairs nav tik zīmīgi. Bet tajā laikā, kad man bija divdesmit, viņiem bija septiņpadsmit. Zini kā. Tā ir starpība. Es varu klubā iekšā iet – šie nevar. No sērijas. Zini kā. Un – jā – nu – satikāmies nejauši. Es tur biju aizbraucis – nu – cik es atceros – bija tā, ka es sāku strādāt mūzikas veikalā. Un kolēģi savu… Un biju domājis, ka varētu kaut ko tādu veidot – grupu un ko tur. Līdz ar to sākām kaut ko tur runāties. Un viņš saka – ķipa viņam – it kā bungas spēlēt viņš mākot un ko. Beigās, protams, tas izrādījās – čuš – nekas tur nebija no tā. Bet es biju aizrāvies ar dredu tīšanu. Nu lūk. Un mani paaicināja tur vienam džekam uztaisīt tos dredus. Un es aizbraucu tur pie šiem uz dzīvokli. Ko tur ko – ballītes ietvaros tad pinam tur tos dredus. Un vārdu pa vārdam, tā sakot, kamēr sarunājām to, ka izrādās – džeks spēlē ģitāru un grib arī. Un beigās, viņam tie klasesbiedri – viens bungas spēlē, viens basu spēlē. Un šie tur arī bija grabinājuši kaut ko. Un tā mēs sanācām kopā uz pirmo mēģinājumu. Starp citu mēģinājums mums notikās Rīgas 69. vidusskolā, Imantā. Un tur bija kādreiz arī Pienvedējiem mēģu telpas, cik es atceros. Un tur tad mēs, no tā brīža arī sākām darboties. Un tad, laikam ejot, protams, ka visādi tur… visādi gāja. Kā jau klassika – viss sākas ar “Saksafonu”, bufeti. “Saksafons” un “Depo”, un visi pārējie. Un tā mēs tur kūlāmies. Un, jā… Tā mēs… Tā kaut kā. Tas laikam tāds spilgtākais, ko es atceros. Tieši sākums.

Ja kāds tev šobrīd pienāktu klāt un vaicātu – kādu mūzikas stilu jūs spēlējat, ko tu viņam atbildētu?

Tagad? Tagad, tu domā?… Es teiktu, ka – hard and heavy. Nu tas ir… es domāju, ka hard roks, roks, hard roks, heavy. Nu. Zini, kā. Tur tie atvasinājumi arī – tās mutācijas – mūsdienu mūzikai ir baigi, baigi… – jau tā aizgājušas tādā absurdā, zini? Tur cross over, new metal, rap. Visādi tādi fufeļi, ka nevar saprast pat vairāk, ko tad tu īsti spēlē. Es domāju, ka mēs spēlējam  noteikti – ka tas ir metāls, roks, roks, hard roks, nu? Tā. Tā kā tā. Mums arī… Saproti, mums arī tā “pleiliste” ir gaužām dažāda. Zini, kā – ja tu pieņemsim klausies kaut kādu – nu paņemsim vienalga – kaut kādu vienu grupu, kas ir klasiska. Teiksim Mudvayne, ja? Viņi ieturēti tādā vienā… Tās dziesmas arī ir tādas. Zini, visu laiku vienā tajā latiņā liekamas. Bet, arī pat šiem vīriem ir dažas kaut kādas tādas bišku liriskākas, zini? Tad mums, attiecīgi baigi tā strauji peld. Gan ir no tāda pat diezgan kliedzoša gabala, līdz tādam es pat teiktu “baltajai dejai”, varbūt pat. Varbūt ne tik traki, bet… Nu… Z-Scars stilā – kaut kas tāds.

Kādi ir jūsu lielākie sāncenši Rīgā, Latvijā?

Nu… Es zini ko teikšu, ka man laikam…  Nu – konkurence – es tiešām tekšu tā – ka laikam nav. Un līdzīgi mums, viennozīmīgi neviens nespēlē. Tas ir skaidrs. Ir, protams, ka zini, kā – Latvijā vienmēr ir tā skaudība. Tas ir tas, ar ko raksturo Latviju. Jā. Man ir… Es tev drīzāk varu pateikt, kuri vīri man patīk, kas ir vēl tagad – laiž un spēlē. Tie ir noteikti Pussy Rock – man patīk, kā grabina. Pussy Rock ir labi. Kas tad vēl bija? Es pat, uz sitiena, tā nemāku tev pateikt. Es tev varu drīzāk minēt, kas man kādreiz patika, un no kā es daudz noteikti esmu iedvesmojies. Man patikās R.A.P. savā laikā. Baigi labi. R.A.P. man patika. Tieši man patikās, ka var tik labi latviski dziedāt un apdziedāt. Zini to – tādu. Un, varbūtās, uz tā pamata, arī mums tā latviskā lirika tur ir aizgājusi. Un mēs tur izteikti tikai latviski tagad dziedam, un dziesmas mums vairs nav, tā kā agrāk, viss angliski – I love you, I hate you, un viss šitāds te.

Pastāsti lūdzu par procesu, kā jūs radat jaunas dziesmas.

Viennozīmīgi – tāda konkrēta formula tam visam nav. Tas notiek noteikti galvenokārt ar vēlmi kaut ko radīt. Un… Nu, kā nu kurš. Jo mums baigi tie darbiņi nav sadalīti – kurš ko dara. Nu protams ģitārists ir ģitārists. Un bundzenieks – bundzenieks. Bet katrs kaut kādā reizē tomēr savu artavu ieliek lielāku. Nu, es galvenokārt tomēr mēģinu rakstīt to tekstu, jo no muzikanta es tomēr neesmu nekāds baigais. Tad es mēģinu tās lirikas likt kopā. Un viņas jau sevi meklē. Un, kā likums ir zini kā – ja tu mēģini kaut ko baigi radīt, nekas baigi nekas tā nesanāk. Tas viss notiek parasti pēdējās desmit minūtēs, pirms prom iešanas. Zini kā? Tas viss notiek, kaut kā iedžemojot un kaut kā… Protams, kaut kāda aizdarīte jau visiem karājās – miljons kaut kādi rifi forši. Bet viņi kopā nestiķējās. Un tad viņi tā kaut kā sevi meklē, meklē, meklē – un vienā brīdī tas kaut kā vienkārši rodās. Un viss. Un pats galvenais to brīdi ir apmuļļāt, izmuļļāt, noķert. Un tad nākamajā mēģinājuma reizē arī mēģināt atcerēties to visu un vēlreiz nospēlēt. Un tad tālāk jau tā dziesma mutē un viņa sāk veidoties. Kaut kas no viņas. Drīzāk tas tā ir. Un par tām lirikām, arī precīzi tāpatās ir. Ka tā dzejošana viņa arī nav… Zini kā… Vot, davai, tagad uzrakstīšu un  kaut ko… Kad tu apsēdies, nekad pat tā īsti tālāk par divām rindiņām netiec.Tas notiek parasti kaut kā tā – vot, zini – ķipa kaut ko raksti – o – un tas brīdis ir jāķer. Un – cik es esmu paskatījies un paklausījies, kā tad beigu beigās, pārējie, teiksim, lielie mūziķi – nu kaut ko dara – viņiem precīzi tāpatās. Viss kaut kāds – vārdi, vārstojums, frāzes, vai kaut kādas idejas – tās visas ir jāķer uz lapiņas kaut kur klāt. Un tad jāmēģina to visu vākt kopā un varbūt… Citreiz pietiek ar kaut kādu frāzīti, lai no viņas izaugtu kaut kāda dziesma. Nu – un kad tu tālāk ģenerē to ideju no viņas un viss. Un tad tā – tas arī notiekās. Ta kā nu – kaut kā tā.

Par ko ir jūsu dziesmas – par mīlestību, par sāpēm, par politiku?

Nu – mums tā… – tieši man…, jo ne visi teksti ir tieši mani. Jo mums arī ģitārists veiksmīgi šad tad kaut ko uzraksta. Viņam tas domu lidojums, viennozīmīgi, izsklausās tāds – nu – viņam ir tāds, drūmāks, laikam – nu – un tāds, zini – nu tāds pagāniskāks, drūmāks, teiksim tā. Nu – tā. Uz pagānismu velk un kaut kas tāds. Man domu lidojums varētu būt tāds – diezgan, savā ziņā – varbūt haotisks. Bet, beigās, es teiktu tā, ka katram… Zini kā – ir dziesmas, kuras klausās un visas vienādas – par viņām domā. Nu – ķipa – visas kaut ko tur vienu jūt. Nu – tur – katram tas dzīves stāsts… Ja par mīlestību – nu – tad katram tur kaut kādi kreņķi bijuši mīlas jomā. Zini, kā. Tad es domāju, ka manā tajā tekstā, katrs viņu var kaut kā savādāk saprast un izprast. Jā. Un es domāju, ka – nu – tāds vairāk, zini, aforismos, ja? Varētu tā teikt, ja? Ja – tāds… Nu – kad tev tā apdziedāšana… Ka to var saprast dažādāk. Vienam tas varbūt liekās par to, otram varbūtās par to. Par ko tad es konkrēti tajā brīdī esmu domājis… Zini kā – es esmu domājis par to, lai tas tā forši iet kopā un neskan stulbi.

Jums, kā hard roka grupai – vai ir bijuši brīži, kad esat par daudz aizrāvušies ar apreibinošām lietām?

Viennozīmīgi, nekāds tur noslēpums nav, ka alkohols ir gājis roku rokā. Un viņš tepat vien ir bijis, un viņš nekur baigi nav pazudis. Bet viņš nekad, un arī, teiksim, psihotropās vielas, vai vienalga, ko tu domā – viņas nekad nav bijušas – nu tā – tā kā mūsu – nu – baigā sadraudzība ar viņām. Zini kā. Mēs nekad neesam bijuši baigi tur, ķipa – tur koduši un ņēmušies. Protams, ka ir bijušas balles pēc tam un tā – zini kā. Bet tas nekad nav bijis… Nevienam tas nekad nav novests līdz tādam, kad ir jāārstējās un ir jāiet bojā, un vēl kaut kā. Es, viennozīmīgi varu pateikt uz to – kaut kādā brīdī tas tev liek pavērt kaut kādas domas un idejas. Jo visi mākslinieki, viennozīmīgi, labākos garadarbus ir veikuši… Kaut kādas papildlietas tomēr paver vairāk, tā kā – to domu lidojumu. Vai emocionālo atklātību. Vai vienalga ko, ja? Jo bieži vien jau ir grūti, tā kā – skaidrā prātā – nu – tā kā – nu – atrast to “deep shit” – zini kā. Bet – nu – noteikti, ka tas nav labākais risinājums, kā sevi mēģināt – nu – tā teikt – mākslā pavērt, vai ko tur, un…

Apraksti, lūdzu vienu vidējo Ability koncertu.

Mums ir viens sets, viennozīmīgi. Mēs mēģinam – nu – kā kuru reizi, cik tas koncerta laiks prasa – nu – četrdesmit minūtes visiem ir dotas, vai stunda – mēs mēģinam, maksimāli, gāzt visu. Un – jā. Notiek tā. Mēs braucam visi uz koncertu. Kā jau tur minējām par alkoholiem un visādām tādām lietām – tas ir palicis jau kaut kur bišķiņ tādā vēsturē. Jo līdz ar to… Es sev vairs nepatīku tajā stāvoklī. Un vecums, varbūtās arī liek manīt par sevi. Un… Jā. Un tad mēģinam… Un tad gāžam. Bet, zini kā. Tie koncerti – viņi jau arī… Es vienmēr esmu teicis tā – ka man jau liekas, ka labāk ir spēlēt pieciem labiem faniem nekā – tur tūkstots sūdīgiem, kam tu vispār neinteresē. Tad es labāk spēlēju tiešām – tur pāris cilvēkiem, kam tiešām ir prieks par to, nekā – tur, nezinu – jāmēģina iekustināt veselu čupu ar cilvēkiem, kuriem – nu – tas vispār neinteresē. Un mēs mēģinam, kaut kā tā, arī uz to iet. Kaut kā tā.

Ko tu vari pastāstīt par savas grupas faniem?

Nu vot – es tev nemāku pat pateikt. Nu – viņi viennozīmīgi paliek vecāki. Bet, zini, kas ir, ko es gribu pateikt – ka mums tagad baigi nāk smiekli par to. Kad mēs to iepriekšējo mazo albumu ierakstījām. Vēl kaut ko… Un man tā liekās, ka mēs esam radījuši kaut ko priekš pavisam maziem bērniem. Jo visi mazi – noteikti bērnudārza vecuma un bišķi pēc tam – viņiem visiem baigi patīk. Kan tas rifiņš, gan arī tas dziedājums. Nu – jo, cik es esmu saskāries… Nu – man čomakam ir bērni. Viņi ar lielāko prieku klausās – un prasa, lai liek, un… Tā kā – nu… Zini, bija tāds seriāls “Divarpus vīri”, kur Čārlijs Šīns spēlēja. Un viņam bija tas “Charlie Waffels”. Man tāda sajūta, ka mēs tagad iziesim uz tādu – uz bērnu mūziku. Ar to –  ka mēs taisam smago mūziku priekš bērniem.

Visu gadu gaitā – viena, divas dziesmas, kas tev pašam, vai grupai ir bijušas vismīļākās.

Jā. No manām dziesmām tieši?

Tieši no tavām un varbūt arī kādam grupas biedram.

Jā. Nu – man noteikti, ka patīk, un es domāju, ka arī visiem pārējiem – un visa tāda, kas ir visspīdošākā patlaban bijusi – ir tā, ko mēs uztaisījām. Ir tāds – “Nesmejieti Jūs Ļautiņi”. Tā ir Iļģu… Nu – Iļģi, tā kā, to ir apdziedājuši. Izdarījušies. Un, vispār viņa, skaitās – kā tautas dziesma, vai tā… Bet mēs viņai uztaiaījām “koverīti” – nu – tādu savu aranžiju. Un… Jā. Un ar to mēs arī SWH “Priekšnamu” vinnējām. Un… Jā un… Tā kā… Tā – tā izšāva, un, lai cik arī pārējie grupas biedri uz viņu skatījās skeptiski – un nē – beigās viņa sanāca tik kruta, ka viņa izšāva baigi foršo torpēdu. Un ar to – es noteikti, ka lepojos, un pārējie arī. Nu – ļoti lielā sajūsmā. Un pat Iļģi arī baigā sajūsmā. Jo viņi nekad nav dzirdējuši tik labu “kaverīti”. Jo man Ilga Rēzniece pēc tam pati rakstīja – jo tur vajadzēja bišķiņ ar viņiem – izrādās – paprasīt atļauju par šo gājienu. Un viņa, baigi – bija sajūsmā. Tas nozīmē to, ka Iļģi arī mūs ir dzirdējuši. Un atsaukušies, ka – labākā. Es pat nezināju, ka vispār kāds ir to darījis. Zini kā. Un skatījos – tiešām diezgan sūdīgi tie plaģiāti bija sanākuši – kaut kādām tur – citām apvienībām. Tā varētu būt. Un tad es teiktu, ka laikam tā – kas ir otra. Kas ir arī. “You tube” viņa ir – “Kaut kur” saucās. Tā tāda – arī ir. Viņa ir izšāvusi. Kas visiem, tā kā, iet pie sirds, un visi labprāt viņu spēlē un dzied. Pārējās? Pārējās – kādam tuvāka, kādam nē. Jo tas kolektīvs mums tur tāds, salīdzinoši raibs. Un katrs pa savam domā. Bet, es domāju, ka šīs viennozīmīgi ir divas, kas, tā kā, visiem laikam iet pie sirds un visi ir mierā ar to.