INTERVIJA: Reinis Liepa no “Street Conference”

Jānis Kronbergs. Kas, Reini, šobrīd notiek ar “Street Conference”, jo pasaulē vispār šobrīd notiek neizprotamas lietas? Vīrusi un pandēmijas.

Reinis Liepa. Mēs šobrīd… nu, tā! Bija tas brīdis, kad ne mēģinājumi, ne kā…,es ļoti daudz sēdēju mājās un aktīvi rakstīju jaunas dziesmas. Zini, viss tas, kas notiek pasaulē, patiesībā dod man vēl vairāk iedvesmu rakstīt, jo nenotiek jau nekas īsti…, tu sēdi uz vietas un “gruzies”, daudz kas ir aizliegts, nav socializēšanās, koncerti un tas padara cilvēku mazliet depresīvāku, vai arī noslēgtāku, bet tie tieši ir tādi stāvokļi, kad man ļoti labi nāk ārā mūzika, tieši uz emocijām. Tas lokdauns pat deva tādu kā lielāku spītu uzrakstīt kaut ko jaunu, un līdz ar to ar “Street Conference” mēs drīz izdosim”EP” latviski ar nosaukumu “Tava Atrašanās Vieta”, datums vēl nav precīzi zināms, bet “promo” singls ar nosaukumu “Distance”, klajā nāks uzreiz pēc jaunā gada, es domāju ar “lyric” video.

FOTO: Mārtiņš Garais

J. Pastāsti lūdzu par savu ģitāras spēli. Izskatās, ka tu viņu nespēlē pirmo gadu. Bieži gan klipos, gan “X-Faktorā” tu tiki redzēts tieši ar ģitāru rokās.

R. Par ģitāru būtībā stāsts ir tāds, ka man… vēl joprojām ir liela kaislība uz bungām, un 10 gadu vecumā es mēģināju “izdīkt” gan Mammai, gan Omei bungas, bet gan dzīvoklis, gan finanses viņām lika nākt pie slēdziena, ka jāuzdāvina Reinim ģitāra, un pirmo gadu es gāju arī pie privātskolotāja “Flamenko” ģitārspēlē, nu, tas man nepatika baigi, lai gan viņš man tomēr ielika pamatus, kārtīgus pamatus, es spēlēju varbūt ne ar sirdi, bet es tomēr mācījos, jo Mammai ar Omi bija tāds – “Davai”, mācies, tas tev dzīvē noderēs -. Man baigi nepatika, un, tad, kaut kur 12 gados es pametu ģitāru, un atsāku 15 gados, kad iepatikās “metāls”, alternatīvā mūzika ļoti. Un tad es pats piegāju atpakaļ, notīrīju lielo putekļu slāni no gičas, un tad jau pēc gada tiku pie savas pirmā elektriskā brīnuma, ko man Ome uzdāvināja Ziemassvētkos pēc tam, un tā jau, tad jau aizgāja viss tālāk, bija citas grupas un viss kaut kas, bet tieši “Street Conference” es spēlēju ģitāru jau 7gadus. Spēlēju gan ritmu, gan apgūstu solo ģitāru. Pie basģitāras ir grupas ex-bundzinieks Jānis Začs un pie bungām grupas “Jānis Bukums” bundzinieks Filips Batarags.

R. Par ģitāru būtībā stāsts ir tāds, ka man… vēl joprojām ir liela kaislība uz bungām, un 10 gadu vecumā es mēģināju “izdīkt” gan Mammai, gan Omei bungas, bet gan dzīvoklis, gan finanses viņām lika nākt pie slēdziena, ka jāuzdāvina Reinim ģitāra, un pirmo gadu es gāju arī pie privātskolotāja “Flamenko” ģitārspēlē, nu, tas man nepatika baigi, lai gan viņš man tomēr ielika pamatus, kārtīgus pamatus, es spēlēju varbūt ne ar sirdi, bet es tomēr mācījos, jo Mammai ar Omi bija tāds – “Davai”, mācies, tas tev dzīvē noderēs -. Man baigi nepatika, un, tad, kaut kur 12 gados es pametu ģitāru, un atsāku 15 gados, kad iepatikās “metāls”, alternatīvā mūzika ļoti. Un tad es pats piegāju atpakaļ, notīrīju lielo putekļu slāni no gičas, un tad jau pēc gada tiku pie savas pirmā elektriskā brīnuma, ko man Ome uzdāvināja Ziemassvētkos pēc tam, un tā jau, tad jau aizgāja viss tālāk, bija citas grupas un viss kaut kas, bet tieši “Street Conference” es spēlēju ģitāru jau 7gadus. Spēlēju gan ritmu, gan apgūstu solo ģitāru. Pie basģitāras ir grupas ex-bundzinieks Jānis Začs un pie bungām grupas “Jānis Bukums” bundzinieks Filips Batarags.

J. Kādu mūzikas stilu spēlē grupa “Street Conference”? Kā tu varētu nosaukt to, ko rada jūsu skaņa?

R. Es definētu – “roks”, jo manuprāt tas ir pietiekami plašs jēdziens, arī “punk roks” ir zem ” roka”, arī “indie” varētu saukt par rokmūziku, arī akustiskās dziesmas ir tāds “akustiskais roks”, līdz ar to, lai arī mums daudzas dziesmas atšķiras, tomēr neviena nav izgājusi no tā rokmūzikas žanra. Es varētu to saukt par “roku” ar “pop punk” piesitienu. Varbūt tā…

J. Reini, pastāsti lūdzu par “Street Conference” koncertu pieredzi. Cik daudz jūs esat spēlējuši “dzīvajā”?

R. Mēs varētu teikt, kā grupa esam vēl… kā lai to pasaka… zaļi, neesam ar lielu koncertpieredzi. Esmu akustiski spēlējis ļoti daudz viens, akustiski, mēs esam, kā grupa spēlējuši “koncertus”, neteiksim koncertus – pāris reizes uz ielas, un vienreiz “Kurzemes Radio” mēs tikām uzaicināti paspēlēt, par ko arī bijām ļoti priecīgi. Bet kā grupa kārtīgi mēs vēl neesam, bet šogad arī viss tikai sāksies, es domāju.

J. Vai “Street Conference” ir kādi plāni rīkoties arī ārpus Latvijas? Iekarot ārzemju tirgu varbūt?

R. Protams. Ir. Un tieši šovasar mēs plānojam braukt mazā tūrē, esmu pats Anglijā dzīvojis 4 gadus, un visus 4 gadus nospēlējis pa ielām, pa bāriem viens pats, viss kaut kur – gandrīz pa visiem dienvidiem un pa dažām pilsētām arī Anglijas ziemeļos, un tagad ir doma pakoncertēt pa Latviju līdz jūnijam – kādi koncertiņi. Protams būs arī… pirmais koncerts iespējams būs grandiozs, vēl nav zināma vieta un laiks, tas būs kā “Street Conference” atklāšanas koncerts, jo grupa tomēr pastāv jau 4 gadus bet kā projekts, patiesībā jau 7 gadus, un jā… Bet ir plānota maza tūre arī pa Angliju.

J. Kā ir iespējam noorganizēt tūri Anglijā. Kā to var dabūt gatavu? Vai tas ir viegli?

R. Mēs iesim pa to ceļu, līdzīgi kā darīja “Parkway Drive”, īstenībā tā dara ļoti daudz grupas un mākslinieki, tā sāka arī Eds Šīrans, mana doma ir vienkārši sazvanīt visus kontaktus, ko zinu – gan bāri, gan cilvēki, vienkārši apzvanīt un piedāvāt visās vietās, kurās ir spēlēts, sākt pa bāriem un klubiem tur spēlēt un noorganizēt, pirms tam jau sarunāt grafiku savā ziņā un tad šaut vienkārši tūrē.

J. Vai tu pats darbojies kā menedžeris, organizators? Pats ņemies ar šīm lietām?

R. Jā, līdz šim es grupā esmu gan lielākoties dziesmu autors, gan arī grafiskā dizaina, teiksim ideju autors, lai gan tur man vienmēr palīdz citi cilvēki un daudzi ir iesaistījušies, un liels paldies tiem cilvēkiem, un viņiem vienmēr īpaša pateicība ir, taču, ja līdz šim darbojos arī kā menedžeris, tad tagad šajās lietās ir iesaistījies arī grupas ex-basģitārists Toms Bahs, un es teiktu lielu paldies arī Ērikam Saksonam, kurš man ir kā, savā ziņā “mentors”, viņš man māca to visu un es no viņa esmu ieguvis ļoti lielu pieredzi, tieši, ar singla “Nē” relīzi, un varu pateikties, jo ļoti daudz ko esmu sapratis, kā ir jādara un kā nav, un viņš turpina piepalīdzēt arī ar klipiem un ar daudz ko. Bet, jā, es un Toms pagaidām esam tie, kas nes to visu nastu, un tas ir diezgan liels darbs. Mums tā ir ikdiena. Katru dienu es uzrakstu kādu jaunu dziesmu, Toms domā viss kaut ko uz priekšu, un, katra diena mums būtībā ir “Ielu Konference”.

J. Jums ir īpatnējs, mazliet agresīvs roka spēlēšanas stils. Kā tu skaties uz iespēju iespraukties uz šlāgermūziku un ne tikai to tendētajā Latvijas mūzikas tirgū?

R. Es domāju, ka nav obligāti jākoncentrējas tikai uz savu Tēvu Zemi. Protams, ka savā Tēvu Zemē ir patīkamāk, bet ko es varu pateikt par to Latvijas publiku – latviešiem ļoti patīk izklaidēties, un es esmu ievērojis, ka patīk tādi “joku” mūziķi ļoti bieži, un tā varētu būt tā mūsu atšķirība, ka man pašam nav ļoti daudz “elku” no Latvijas mūzikas, jo es esmu ievērojis – latvieši dzied pārsvarā par mīlestību, pozitīvi, par zaļļumballi – “Hei, meiča, nāc, pie manis!”, turpretī mēs savā mūzikā mēģinam ielikt to rietumniecisko melanholiju, tieši caur tekstiem, ka tie teksti na vienmēr varbūt par balli un tā, protams dziesma “Nē” tieši vairāk bija tendēta Latvijas auditorijai, bet mūsu mūzika, jā, es pat vairāk teiktu kaut kas no… mēs mēģinam, nu, varbūt es pat teiktu ka cenšos vaibot ar “Weezer”, vai arī “The Cure”, tā varētu būt tā mūsu attieksme, tas “točna”, mēs esam tādi čaļi, diezgan… Bet tā arī ir tā mūsu atšķirība, ka mēs mēģinam to mūziku uztaisīt vairāk tādu nopietnāku, cilvēkiem, kuri ne gluži varbūt grib tikai izlēkāties piektdienas vakarā, un, es esmu ievērojis, ka jaunā paaudze, jaunieši tieši, viņi ir izsalkuši pēc kaut kā tāda pašlaik. Jo kādreiz “Detlefs” ar kaut ko tādu aizsāka eksprimentēt, un man liekas, ka īstais brīdis ir mūsu pašu Tēvzemē šobrīd iekarot šo vietu, kura ir tukša… Manuprāt pašlaik…

J. Kas tev, Reini, patīk no Latvijas rokmūzikas? Vai tev ir kādi elki vai mūziķi ko tu visbiežāk klausies?

R. Starp mūsējiem, es varētu teikt “Detlefs” “Double Faced Eels”, “Jumprava”, “Dzelzs Vilks”, “Instrumenti”, “Tumsa” un starp citu ir tāda jauna apvienība “Grupa Rudzi”, un viņu pēdējā dziesma “Laika Ceļotājs” man īpaši ļoti patika, patīk tieši tas, ka viņiem ir tāds foršs postpunk stiliņš, savs rokraksts, bet viņi arī iet šo pieeju, ka tā nav tā vecā latviešu – “Hei, hei, …, tā kā “Līvi” es gribētu teikt, ar jautrību, ar augsto roku, tā kā “Guns’n’Roses” style, bet drīzāk ar tādu lipīgas melanholijas piesitienu. Jā, šīs septiņas grupas es varētu teikt, un ja godīgi, es pat nezinu… Kādreiz es biju ļoti liels “Prāta Vētras” fans, līdz albumam “Četri Krasti”, gandrīz visi albumi no manas bērnības, gan dziedāšana, gan ģitāra – tolaik ļoti ietekmējos no “Prāta Vētras”, nu no latviešiem tieši, ja ir runa par latviešiem. Un, lai arī kā tas skanētu, man ļoti patīk Kiviča dziesmas, bieži iegriežu, viņš gan apvieno to latvisko, bet ir tomēr tā “odziņa” ar to sāpi, kas man patīk. Man patīk mūziku paklausīties brīdī, kad tev pašam ir īpaši skumji, kad nav viegli savaldīt emocijas, un uzgriez kaut ko tādu, ar sāpi.

J. Ko tavā dzīvē ir devis “X-Faktors”? Cik ļoti tas ietekmēja tavu likteni, ja tā drīkst teikt?

R. Es esmu priecīgs, ka tas notika. “X-Faktors” man deva ļoti labu skatuves pieredzi, saprast to kā Latvijas šovbiznesā viss notiek tieši, varbūt ne mūzikas industrijā, bet tieši šovbiznesā, nu, kā tiek rīkoti šovi un viss. Un “X-Faktors” man iemācīja sacensību garu, teiksim, es varētu pielīdzināt “X-Faktoru” “Eirovīzijai”, vai kaut kam tādam – konkurss, kurš būs labākais, kad ir konkurence. Iemācījos arī samierināties ar zaudējumu, nu ne zaudējumu, bet visi jau gribēja uzvarēt.

Tā bija mana pirmā lielā pieredze, tieši kā tu teici – tevi propogandē riktīgi, tu esi augšā, un vienubrīd “bum”, par tevi aizmirst, tu neesi tajā prožektoru gaismā. “X-Faktors” man arī atvēra daudzas iespējas, bišķiņ vairāk, jo pēc šova pašam šķita: – Nu, jā. Ceturtā vieta. Tagad pašam būs jācīnās tālāk, tieši kā pirms tam, bet es teiktu, ka tas pārvērta to sniega bumbu bišķiņ lavīnā, jo atvērās daudzas durvis – gan radio, gan medijos, un teiksim tā… arī tas, ka pirms tam es nekad nebūtu skatījies uz sevi no malas kā es dziedu, caur TV, pie tā man bija jāpierod. Man pirmajā brīdī bija tā pēc “X-Faktora”, kad visi tie video… , nu, kad tusiņā kāds uzlika, es sākumā teicu: – Nē, slēdz laukā, es negribu klausīties! – Bet tik daudzi no maniem draugiem un ģimenes bija mani klausītāji un atbalstītāji, viņiem tā kā… tik ļoti patika mans sniegums, ka esmu iemācījies pieņemt sevi, un man arī diezgan liels šoks, ka mani atpazīst uz ielas, arī sveši cilvēki, Latvijā, teiksim. Ja tu pirms tam man uzdevi jautājumu, vai ir būtiski iekarot to Latvijas tirgu, tad “X-Faktors” man liekas bija tas gājiens uz to Latvijas tirgu bišķiņ. Jo, kad piedalījos šovā, doma arī bija tāda, mēģināt maksimāli daudz būt tikai tāds kā es esmu, neko, baigo šovu pat netaisīt – ģitāra, balss, lēkāšana, rokenrols, man liekas, es iesildīju cilvēkus priekš tā, kas ir “Street Conference”. Es domāju, ka tie, kas mani atcerās no “X-Faktora”, tie ir tie paši līdzjutēji un atbalstītāji un fani, kas klausās “Street Conference”. Kaut kā tā.

Fotogrāfs: Mārtiņš Garais I www.garais.lv

Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu

Be the first to comment

Leave a Reply