INTERVIJA: Raimonds Bartaševičs no grupas PĒRKONS

Ir grupas, kuras mēs nekad neaizmirsīsim. Ir grupas, kuras mēs iespējams varam aizmirst. Ir dziesmas, kuras mēs klausīsimies vienmēr. Ir dziesmas, kuras mēs vienreiz izdzirdam un nevaram noklausīties līdz beigām. Sāpes sirdī, asras, kas sariešas acīs klausoties kādu dziesmu, liek mums domāt, ka tomēr dvēseli, savas sāpes tajā ir ielicis arī autors. Varbūt dziļas sāpes. Un mums sāp kopā ar viņu. Uz varbūt pec tam paliek labāk. Kaut drusku. “Mākslas darbi rodas mokās”. Vai šie tomēr nav patiesi vārdi? Un kā velāk šo autora radīto sāpi pie skatītāja spēj aiznest dziesmas izpildītitāji, muzikanti? Vai arī viņiem sāp tikpat stipri kā autoram? Vai arī viņi vienkārši prot darīt savu lietu. Bet vai ir iespējams radīt sāpi otrā, ja tev pašam nesāp?

Jānis Kronbergs: Kādas ir kopējās saĵūtas Pērkonā pēc lielā, skumjā notikuma?

Raimonds Bartaševics: Es, tā kā, runāšu par sevi, kāda man jēga runāt par citiem? Jāsaprot, ka tā ir lietu kārtība, tā viņš viss notiek. Plānot, es vispār neko nevaru, bet es domāju tā, ka jāpieņem, ka kaut kāda izrāde ir beigusies, kaut kāds notikums ir noticis, un turpinājums nekad nebūs tāds, kāds viņš bija līdz šim. Tā vienkārši būs. Kāds viņš būs, es nezinu. Ar draugiem, kolēģiem mēs esam runājuši par šo, mans viedoklis ir, ka vajadzīgs, pirmkārt, ir laiks, pirmkārt – laiks, jāpaņem ir pauze, jo, lai viss notiek dabiski un tā, kā tam jānotiek. Šinī gadījumā, neko nedrīkst sasteigt, psihot, trakot, vai otrādi, krist kaut kādā baigajā apātijā un nezin ko. – Take it easy, – es tā to uzskatu. Lūk tā.

J.K: Jo dažas grupas turpina spēlēt, kad no sākotnējajiem dalībniekiem pat nav palicis neviens? Trīs dziesmas no Pērkona, kas man ir vismīļākās. Pastāsti man, kā radās dziesma “Pie baltas lapas”. Laikam citam pēc tevis to nevajadzētu izpildīt.

R.B: Priekš tam jau mūzikai notis tiek pierakstītas, lai viņa nepazūd pilnīgi. Tā kā: – Oi, es dzirdēju Zāberu dziedam.- Nu, jā, ja ieraksts, cik nu tur bija.

Ok, es tev pastāstīšu. Mums pašā sākumā, vispār, kad dzima tā doma, ka vajag to grupu savādāku, nekā līdz šim, kā tu teici, citas grupas spēlē, lai tā būtu latviešu rokmūzika, un ļoti jautra, ļoti priecīga, ļoti ironiska un ņirdzīga. Mums patika izņirgt visus, sākot ar klasiku un beidzot ar saviem kolēģiem mūzikas lauciņā, izsmiet galīgi no panckām ārā, visu un visus. Tas ir tas motīvs, kāpēc tas Pērkons ir, tā ir tāda pātaga, kura…, bet ar fundamentu, lai tas nebūtu… Saproti, ļoti forši ir, kad ākstās profesionāļi, ļoti stulbi, kad ākstās diletanti, tā ir baigā atšķirība. Tā ir tā atšķirība. Un tā doma bija – mēs ar Juri kaut kādās kopmītnēs tur, Mediņu, vai jau Kondženes, nav svarīgi, vārdu sakot, viņš ir sarakstījis mūziku ar vārdiem, dziesmiņas, un man jau tas pirmais, es izlasu to tekstu, es saku: – Nē, šito sūdu es nedziedāšu.- Un, apmēram tā mums notika visu manu dzīvi, vai visu Jura dzīvi. Ja tas dzejolis, vai tas teksts neuzrunā, ja es viņu nevaru runāt no pirmās personas: – Cik Ļeņins ir skaists! Cik dzimtene ir krāšņa! – Ja es to nevaru no sevis teikt, tad es to nesaku, jo tas absolūti nevienam nav vajadzīgs. Vienkārši, es neesmu dzejnieks, es nevaru dzejoli uzrakstīt, es esmu mēģinājis, man nekas nav sanācis, bet, ja es izlasu un saprotu, ka es to varu teikt no pirmās personas, un arī būdams tālredzīgs cilvēks, man arī jāsaprot, vai es to varu teikt šodien, ja šodien ir kaut kādas, piemēram, Lieldienas, tad šodien var, bet rīt nebūs Lieldienas, rīt nevarēs. Tad es saprotu, ja tā ir dziesma, tad tas ir kaut kas tāds, tā ir tā vērtība, kurai arī jābūt pārlaicīgai, kas nevar būt šodien, uz gadadienu mēs taisam šito izrādi, rīt viņa nav vajadzīga. Kapēc man dziedāt par kaut ko vienreizēju? Un tur ir tas sàls, kapēc…, ja es varu to dziedāt no pirmās personas  (tad es uzreiz pateikšu: – es neesmu nekāds dziedàtājs un es nekad sevi pie viņiem neesmu pieskaitījis), jo, manuprāt, ja es nonāku tanī statusā, kas ir otrpus skatuvei – es esmu vienā pusē, zāle ir otrā pusē, ja es  palieku…, man vajag ar vienu kāju palikt abās pusēs. Saproti? Jo tad, ja tu esi tīri uz skatuves, sākās profesionālās visādas vīzdegunības, iedomības un visādi šitie profesionālie jociņi, kas nav saprotami publikai, tautai nav saprotami. Un arī nav jāsaprot tas ķēķis, un tad nenotiek tā enerģijas apmaiņa, tā dzirksele nenotiek, (es kaut kur iebraucu auzās, man liekas), bet ideja ir tāda, ka tam vārdam, vai tam tekstam jābūt, ka gan es viņu varu runāt godīgi un no sirds, gan tas cilvēks, kas klausās, viņam tā nav nekāda pārgudrība, tur kaut kāda didaktika, vai pamācība, vai kaut kāda gudrība, bet tas ir tas, ka viņš var vibrēt sinhroni, tad notiek tā enerģija. Jo es vēlreiz saku: – Man tas Pērkons bija vajadzīgs, arī ir vajadzīgs, kā enerģijas batereja, banda, kurā mēs dauzamies un izdauzam ārā visu, ko gribam. Lūk, tas ir tas. Un konkrētā “Baltā lapa” – jā, jebkurš cilvēks jūtas draņķīgi viens pats, vai ja viņam nav tā, teiksim, draudzība, vai mīlestība, tad tas trūkums ir viscauri dzīvei. Nav jau svarīgi, vai tas ir jaunībā, vai vecumā, vai tas ir… Nu, tā tas ir “in general”. Tā.

J.K: Un “Mana dienišķā dziesma”? Kāpēc tā kļuva tik populāra?

R.B: Tas ir tas pats, ko es tev mēģināju pirmās astoņas minūtes stāstīt. Tas ir pilnīgi par visu, ne tikai par dziesmām, par visu būtību, funkciju tanī Pērkonā. Tas ir tieši par to. Saproti? “Es aizeju pie nabagiem”, tu aizej pie nabagiem, ko tu viņiem? – naudu tu nedod, tu viņiem dziesmu grūd iekšā, vienīgais, kas tev ir, tā ir tava dziesma, tas arī vienīgais ir. Tie cilvēki arī saprot, ka es viņiem, ne vella, arī nemeloju daudz, jo es neko citu tur viņiem nevaru iedot. Un viņi neko nevar paņemt no manis, izņemot to dziesmu. Un tā ir tā godīgā, tīrā saruna, bez nekādiem starpniekiem, tā es saprotu to mūziku, kāpēc es jaunībā, bērnībā neaizgāju uz nopietno mūziku, mani neinteresēja, godīgi sakot. Es pats, kā klausītājs, es varu klausīties, bet es saprotu, ka tas ir tāds okeāns, tā mūzika. Tāpēc es gāju to ceļu, ko es varu iet, to vienkāršo, manuprāt. Un, ja tu godīgi ej pa to vienkāršo ceļu, tad notiek tā, kā, piemēram šahā – tas bandinieks var aiziet tik tālu, cik viņš var aiziet no spēles, un tu vari skatīties – sūda koka gabaliņš, nesmuks, vai nošmulēts, bet viņš reizēm nogāž karali, vai aiziet dāmā. Saproti? Tur ir tā burvība. Nu, tā apmēram par visām dziesmām es varu pateikt, un tā varbūt arī ir tā atbilde. Es kaut kur runāju ar kaut kādu vienu no mūsu latviešu dziedātājiem, teiksim tā, un es viņam saku: – Klau, viss ir labi, bet tev ir repertuārs… tev vispār nav repertuāra, ko tu tur dziedi. – Es varbūt dziedu pilnīgi nekā, bet man ir repertuārs. Bet to jau cilvēks pats jau to repertuāru, pats jau paņem, vai viņam vajag naudu un viņš nodzied kaut ko tādu, pēc kā viņam mūžam kauns ir. Saproti? Tā arī notiek.

J.K: Vai tu trenē savu balsi?

R.B: Par balsi, es jau gribu arī pateikt, – es neesmu dziedātājs tādā sapratnē, kā tur – trenē, iestāda un nostāda. Jo es baidos, ne tikai baidos, bet es zinu, ka man tas matereāls nav tāds, no kura…, nu, no manis nevar uztaisīt neko, tas ir skaidrs. Ja varētu, es būtu iztaisījies. Bet otrs stāsts ir…, redzi, arī Juris Kulakovs, viņš arī nav, tādā ziņā, ka…, viņš saprata, ka, ja to tekstu dzied cilvēks, kas dzied ar lielo D, tad neskanēs tā muziciņa. Saproti? Tad viņa neskan. Viņai jāskan tieši tā, jo es esmu… Kad man prasījuši ir paziņas, vai nu no operas, vai…, es saku, ka es zinu, kā nevajag. Tas ir stipri vairāk, nekā zināt, kā vajag. Jo, ja tu zini, kā vajag un tu to nevari izdarīt, tev nekas nesanāks, bet, ja tu zini, kā nevajag, tad tas jau ir…, tā ir baigā… Mums jau ir arī, kas dzied skaisti, tā jau nav, ka visi tik nesmuki dzied. Tur ir tā lieta par to treniņu, vai kā. Es neteikšu, ka aktiera, vai muziķa profesija grūta: – Vai, kā mēs tur!… Tā nav. Ja tā būtu, neviens to nedarītu. Atvaino. Tā ir Dieva dota dāvana, tā ir izprieca, tas ir kaifs, tā ir kolosāla dzīve, un neviens par to nestrīdas, ja tā pavisam godīgi. Bet par tādu dziedāšanu… Es varbūt vairāk domāju par produktu, kā tā dziesma…, kā viņai jāskan, vai kā viņai nav jāskan, un atkal… Ir, piemēram tehniskas grūtības. Šodien es nevaru nodziedāt “Dzied dzejnieks dziesmu”, man nav falsets tāds, kā bija jaunībā, vai kā… Ir skaidrs, bet tad, ja tā dziesma skan, es atradīšu iespēju, kā viņu nodziedāt. Ar tehnoloģiju, vai notransponēt, vai Leons paņems kādu kvartu zemāk, kaut ko mēs izdomāsim. Galvenais teikuma priekšmets ir dziesma, nevis dziedātājs un pat ne klausītājs.

J.K: Kādas ir tavas attiecības ar grupas  Pērkons faniem?

R.B: Es atbildēšu, jā. Es domāju, ka ar faniem ir tieši tāpat, kā ar jebkuriem cilvēkiem, kurus tu satiec dzīvē. Ja tu viņiem esi vajadzīgs, tad viņi tevi pieņems tādu, kāds tu esi. Un nav, ko īpaši pārmocīties, vai tur līst bučoties, vai otrādi, apsardzes sev suņus laist apkārt. Tāpēc jau tie fani ir, jo tas futbola klubs, vai kas, viņi jau nebrauc tāpēc, ka viņiem tur tie…, viņi savādāk nevar dzīvot, saproti? Tā ir viņu dzīve, ne jau mana dzīve. Man ar viņiem nav nekāda…, tā ir viņu, tā ir fanu problēma, un, ja man tas… Nedrīkst jau tos kumīrus, vai aidolus, vai kà tos sauc, taisīt, bet, ja nu mēs grēkojam un uztaisam, mums taču vienalga, vai tas aidols ir plikpaurains, vai viņš ir nejauks, vai viņš ir jauks. Tas taču mūs neinteresē. Ja mēs esam traki, tad esam uz to. Un tur  ir gluži vienalga tā reakcija. Mēs taču lasam dzeltenajā presē, ka kāds tur kaut ko tur iekrāvis kādam pa mūli, vai otrādi. Nekas jau no tā nemainās. Respektīvi, es to pieņemu, ka tiem cilvēkiem, tā kā jebkuram cilvēkam, ir labās dienas, ir sliktie brīži, dzīve ir tāda, kāda viņa ir, viņa ir raiba. Un viņai tādai ir jābūt. Un Ok. Un kā nu to es redzu. Es vienreiz noreāģēju šādi, otreiz citādi, trešo reiz vēl kaut kā. Reizēm man… Cilvēkiem glaimo, ka pret viņu jebkādu uzmanību… godīgi pateikšu. Jebkuram patīk tā interese. Tu man pazvanīji, man tas glaimo. Un tas ir dabiski. Un Ok., ko nu tur liekuļot? Un teikt: – Nē, nē, vai kaut kā tā.

J.K: Vai koncerta dienā tu kaut kā īpaši tam gatavojies – neēd kaut ko, skaiti mantras? Vai tu vari ieteikt kaut ko jaunajiem dziedātājiem?

R.B: Es varu ieteikt cilvēkiem vienkārši lasīt grāmatas, interesēties vispār par dzīvi, kā tas notiek. Zinām, ka karaliene Elizabete neēda avenes, tikai tāpēc, ka sēkliņa varēja viņu traumēt tajā brīdī, kad viņai absolūti nevajag. Vai, kā es brīnos, ka Dziesmu Svētkos bufetē pārdod magoņmaizītes. Iedomājies, kādi ir dziedātājiem zobi tuvplānā, kad kamera pievelk tevi. Viņš ir sātīgi paēdies magoņmaizītes, cik skaists tas ģīmis tuvplānā būs? Tās ir tās lietas, kas…, cilvēkam ir jābūt…, tu nedrīksti būt stulbs. Tu nevari ēst kaut kādus skābus kāpostus un pienu, ja tev uznāk pļūtījamais uz skatuves, tas taču ir jāsaprot. Mīļie cilvēki, par ko mēs runājam? Un ar pilnu vēderu, tas dancotājs, kāds viņš izskatās? Es, kad kārtīgi pieēdos kaut kur trijos naktī, es eju gulēt, man miegs nāk. Nevis tur dancot pa skatuvi, spriņģot. Loģiski. Un tad es arī baidos, jo, kad es biju jauns un garmatains, es izmazgāju matus, lai viņi galīgi nebūtu tur… Tās ir tās… Gludini kreklu, nervozēju. Jo, ja es, piemēram, nenervozēju, tad es varu mierīgi nekur nebraukt, jo šitam nekāda jēga tad nebūs. Kāda jēga? Mēs taču nenervozējam, kad ejam kaut kādu televīziju skatīties, seriālu. Nekādu uztraukumu, apsēdies un skaties. Bet, ja tev jau  trīc un dreb un tu nevari sagaidīt, tad notiks kaut kāda tā enerģija tur vai šur. Īpaši neko negatavojos, nav man ne rituāli, pāterus skaitīt tur riņķī, apkārt, sastājušies ap miskasti. Nē. Nenotiek šādas,,. Bet elementāri, ja kādam ir aizsmakusi balss, tad var jau dziedāt ne ar balsi, var dziedāt ar aknām, galu galā.

J.K: Vai tev ir kāda vismīļākā dziesma, ko tu vislabprātāk dziedi koncertos? Pieņemsim, grupai Smokie vienmēr lūdz dziedāt “Alice”. Viņiem pašiem tas vairs pat nepatīk.

R.B: Atbildēšu. Kādreiz bija, nu vairs nav. Tagad man visas puķes ir skaistas, tagad. Kādreiz, (Tu par to “Alice” teici), es nevarēju (varbūt ir kāds vecāks cilvēks par mani, ir kādi, kas…), es nevarēju “Delilah”, (“Lai, lai, lai Delilah”), šitas bija, bija manā jaunībā. Mēs to saucam, ka piegriežās, gan meldiņi, gan dziesmas, netiec no viņa vaļā. Bet arī tur nekā slikta nav. Arī pie tiem populārajiem, vai kā viņus tur sauc, tiem hītiem, nav nekāda vaina. Ar tām dziesmām ir…, bet es negribu nosaukt ne vienu, ne otru, ne trešo, kaut kur viņas ir. Ir dažādas…, koncerta laikā ir, es teikšu, ir tādi gabali uz, ko var atvilkt elpu, kur var dabūt kaut kādu lādiņu, kuras ir ļoti grūtas dziesmas. Es saprotu, ka viņas ir ļoti, varbūt enerģiskas un skaistas un daiļas, bet viņas reāli ir grūtas vai sarežģitas, vai kaut kā tehniski sarežģītas. Man ir likums, tā kā diriģents – nekur nespruksi, tā kā Juris salicis ir programmu, tāda viņa ir. Kad citi sāk: – Es to nedziedāšu. – Ja tu dziedāsi, vai nedziedāsi, tad taisi savu programmu, taisi savu grupu un regulējies tur. Kur ir problēma? – Es to negribu dziedāt.- Nu, nedziedi. Ej mājās. Ko tad tu te atnāci? Tā kaut kā. Nu, nav. Pareizāk sakot ir, bet es neteikšu, jo katreiz ir savādāk, katra diena ir savādāka, katra publika ir savādāka, katrs koncerts ir savādāks. Un “Dievs pasarg” , divreiz vienādi nodziedāt, vai divi koncerti vienādi, tas ir klons un tam nav jēgas.

J.K: Daudzi vokālisti agri vai vēlu mēģina uzsākt savu solo karjeru. Kā ir ar tevi? Vai tev ir bijusi tāda vēlme?

R.B: Kamēr tu uzdevi jautājumu bija doma, tagad es viņu pazaudēju, jāmēģina atkurbulēt atpakaļ. Tāpēc tu mani atvaino, ka es reizēm tevi pārtraucu, jo es skrienu tik ātri, ka es aizmirstu un aizskrienu garām.

Es sapratu. Tas ir… Atbildēšu diezgan skarbi. Tie grupas cilvēki, kas pēcāk taisa individuālu karjeru, viņiem kaut kas nav kārtībā ar ambīcijām, kaut kas tur nav kārtībā. Jo, (Paņemsim The Beatles). Mēdiji uztaisīja viņus četrus. Kāpēc ne divus, kāpēc ne trīs? Kādā sakarā tur Ringo Stārs? Ja tiek uzskatīts, ka raksīja Džons un Pols, tad ko darīja Džordžs? Harisonu nelaida pie šprices. Bet viņš ir muzikāli visģeniālākais no viņiem visiem. Harisons ir, viņš arī bija. Un tā ir grupa. Un paskatamies, ko viņi…, un katrs aizgāja pa savam. Kas palika, kas bija, tie arī palika, kas nebija, tie arī nebija. Tas ir stāsts par ambīcijām, mēs nevaram te nekādas rietumu grupas piesaukt, jo tur ir kapitāls, tur ir komercija, kas absolūti Latvijā nedarbojas. Ja mums visu publiku, visu latviešu tautu var salikt vienā kaut kādā Rio koncertā…, tu atvaino mani, ja? Kur ir komercija? Kur šeit ir komercija? Tātad viņas nav. Un par tiem solo projektiem, tā ir ambīcija, tātad viņš ir nepareizā grupā bijis, ja viņam ir par maz, ja viņam pietrūkst. Vai viņam pašam galvā nav, kaut kas pietrūkst, jeb viņš ir nepareizā grupā. Tātad viņam no sākuma vajadzēja iet, kā solomāksliniekam, kā brīvam, vientuļajam vilkam un taisīt savu karjeru. Ja viņš piečakarē savus kompanjonus, jeb, ja viņi reāli nomirst, vai salamājas, – un tad viņi taisīs, nu, tagad taisīs to karjeru. Nu, nožēlojami! Tas ir nožēlojami. Tātad tas produkts bija skābs pašā sākumā. Nu, tā.

J.K: Kāds ir tavs viedoklis tagad pēc daudziem gadiem par Ogres notikumiem?

R.B: Es domāju, ka mēs…, ka vispār cilvēki pārspīlē,  vienkārši pārspīlē. Kuram nav bijis kautiņš, vai skandāls, vai tracis, sauc, kā gribi? Un vainīgā jau nav. Un man ļoti besī ārā, kad apmēram…, iedomājies, ir tiesa, un ievelk kaut kādu nošņurkušu to slikto, un tas bargais, gudrais tiesnesis: – Nu, kāpēc tu tā darīji? –

Un ko tu atbildēsi? Nu, kapēc? – Es nezinu. – – Nu, kā tu nezini? Tu to tā izdarīji. – Bet viņš patiešām nezin. Tā ir dzīve. Mēs jau nezinām, kas tur notiek. Jo mēs vienkārši spēlējām, kā mēs esam raduši spēlēt, un tie jaunieši, kā tu pats skrēji uz to skatuvi ((autora piezīme) uzdodot kādu jautājumu, es pastāstiju, kā reiz Pērkona  koncerta laikā, es biju pārsteigts, ka jaunieši, kā dulli, pameta svas vietas krēslos un skrēja pie skatuve un tur lēkāja. Tas notika daudzus gadus atpakaļ “VEF” Kultūras Pilī), arī viņi skrēja. Nu, kapēc tu skrēji? – Man klasesbiedri…, man tur tā. – -Un, Jānīt, kāpēc tu izsiti to logu ar akmeni? – – Gribējās. Man gribējās to darīt. – – Un tu nevarēji…? Tu taču zini, ka tā nedrikst. – – Nu, nedrīkst – jā -, bet man gribējās. – Un man gribējās saules lēkta. Tā gribējās man. Atvaino, nu.  Nu, un nogāzām mēs to komunismu. Man tā gribējās.

J.K: Vai Pērkonam ir bijuši kādi likumi, ko drīkst, vai ko nedrīkst darīt uz skatuves?

R.B: Bija, bija, bija. Bija, un bija soda naudas, maksājām soda naudas, un… Bet likumi jau priekš tam ir, lai viņus apietu. Kas ir pasaulē pelnošākā profesija? –  Advokāts, nožēlojami. Pat ne ārsts un pat ne arhitekts, bet advokāts. Nu, tātad… Nē, nē, bija. Savādāk jau nevar. Pirmkārt, mēs visi esam…, visi no ļoti stingrām ģimenēm, mēs esam auguši. Mēs esam audzināti ļaudis, atvaino. Tiešām audzināti. Un ir dažas lietas, ko nav jāstāsta – ar dubļainām kājām tu neej pa tīro grīdu, un degunu aizkarā tu nešņauc, ka tu esi audzināts, tad tu esi, vienkārši… Mums arī grupā nav bijuši garāmgājēji, nav bijuši, tās ir tās lietas… Un, ja ir kaut kas jāregulē, tad tā jau ir problēma. Ar alkoholu ir līdzīgi, tā ir problēma, ja viņu ir jāregulē. Ja viņu nav jāregulē, viņa nav problēma, bet mēs esam regulējuši un ir bijuši līgumi un soda naudas, un visādi… Ir bijuši, ja tu jautā tādā sakarā. Likumi ir, likumi pastāv, un pa lielam, tie nav Pērkona, vai konkrētās koncerta organizācijas likumi, tie ir tie paši baušļi – tev jādzīvo ir…, jāklausa ir,,,, norunas ir jāpilda. Tā, kaut kā.

J.K: Kādus latviešu muziķus tu labprāt klausies?

R.B: Es tev pateikšu tā, man ar mūzku ir…, ja es zinu, ko es dzirdēšu, tad es labāk neklausos nemaz. Man galvenais ir intriga. Es nezinu, kas būs, es atveru to kastīti un es nezinu, kas tur iekšā. Tas man muzikā… Kāpēc, piemēram, kad es braukāju ar mašīnu, man bija pilna mašīna ar kasetēm, un vispretīgākā sajūta, kad tu iesvied kaseti tanī aparātā un atskan tas, ko tu jau galvā dzirdi, un tad viņš sāk skanēt, un tad ir pretīga sajūta. Kāda jēga? Un man patīk vienmēr radio klausīties. Es nezinu, ko tas dīdžejs uzliks. Saproti? Un līdzīgi ir arī…, es nešķiroju, latviešu, franču, amerikāņu, vai britu, man mūzika ir ar mazo burtu, un man tas ir sugas vārds. Un mūzika un muzikants, vai mūziķis ir…, sakne ir viena tā pati, mēs lieliski saprotam, par ko mēs runājam. Pārējais – tāda klīrība, vai gramatika, vai pierādīt, cik es esmu audzināts, vai cik es – pareizi, vai nepareizi. Saprotam taču mēs lieliski par ko iet runa, iet runa par mūziku. Un, ja viņa ir saskābusi zupa, tad “sorry”, man nav interesanti. Man nav tā kā: – es tagad gribētu…, ziniet, man vajag piekto simfoniju, man tāds garīgais tagad, aiziešu uz savu mūzikas istabu, un uzlikšu tagad piekto, bet – nē, nē, stīgas man nē, ja instrumenālā mūzika, man tikai klavieru mūzika, es tikai Rahmaņinovu varu šodien, es nevaru šodien…, kā taču – pilnmēness, un kurš tad klausās Māleru pilnmēnesī? Man nav šī te… Saproti? Es varu… Dzirdu pa logu kaut kādu pilnīgu mēslu, es kaifoju. Jeb otrādi. Tāpēc…, kā lai saka, man vajag brīnumu, manā saprašanā tas ir brīnums, es nezinu…, man jābūt pārsteigtam, jābūt saviļņotam, man nav tā, ka es…, ka man, lai es valsētu, man vajag valsi. Tā nav. Man tā nav, varbūt citiem tā ir. Kaut kā tā.

J.K: Vai tev ir viens visneaizmirstamākais Pērkona koncerts?

R.B: Viens, kas visvairāk iedūries ir pirmais koncerts Mākslas Akadēmijā. Es pat neskaitīšu, lai to bibliogrāfi skaita, kad tas notika. Tas bija sen, sen atpakaļ. Bet. kāpēc viņš man iedūrās, tāpēc, ka tā gaisotne pirms koncerta…, kostīmi, gaismas, skatuve, uzbūve, repertuārs, visi gabali ir jauni, nekas nav dzirdēts. Tur arī publikai bija tas pārsteigums, ko es teicu, ka viņi nezin, ko viņi dzirdēs. Un, kā tas būs. Un tad tie nervi, un tā baigā gatavošanās. Mēs sapratām intuitīvi, ka būs kaut kas tāds. Un tā sajūta mūs nepievīla, un dzīve to pierādīja. Tas man ir…, es nezinu, vai to var salīdzināt ar kaut kādu pirmo tikšanos, vai kaut ko…, saproti par, ko es runāju. Tas ir…, bet tu intuitīvi jūti, ka būs. Jeb jūti, ka nebūs, tur nav jēga. Un tā brīnuma gaidīšana, un pie tam tas notiek draugu pulkā. Saproti? Jo nekad jau ģimene, pusaudzim, vai jaunietim nav…, ģimene – viss ir saprotams, Ome un Opis un brāļi, māsas, Paps, Mamma. Bet draugos – kāda jauna meitene ienāk – oh. Tāpēc jau mēs tusējam ar draugiem, ne jau ar ģimeni. Ar ģimeni viss mums ir skaidrs. Un līdzīgi ir… Tā kā man…, saproti, man jau tā grupa bija tas lielais piedzīvojums, tā… Un it sevišķi Pērkons, jo Menuetā, kā tu zini, tur man ir savādāk, tur man viss bija jau skaidrs. Jau. Šeit bija tas…, tās alkas pec tā jaunā, pēc tā neparastā. Tas pirmais, noteikti pirmais. Pēc tam ir bijuši lielie kaut kādi koncerti, vai, lieliski visādi mūsu braucieni pa ārzemēm, vai ne ārzemēm, pa Latviju. Jā, viņu ir daudz, bet nekas nav tik…, dzīvē tu pirmo reizi noskaties to filmu, tu esi aizgrābts, kad tu viņu skaties, ceturto reizi tu jau visu zini, varbūt labāk neskatīties. Tā, kaut kā.