Intervija: Matīss Kokins no grupas THE TUNES

Jānis Kronbergs: Kas notiek jauns The Tunes dzīvē? Dzirdēju, ka esat videoklipu nofilmējuši.

Matīss Kokins: Jā. Klips tik tikko iznāca. Pirmais mūsu mūzikas video klips, otrajam singlam “Mercy”. Un tas stāsts kopumā man liekas ļoti interesants – gan tas, kas ir tam apakšā, gan arī tas ceļš, kā mēs līdz šim nonācām. Kā jau arī Tu droši vien labi zini, jaunajiem mūziķiem naudas nekad nav, un tomēr ir tik daudz lietu, kas ir jāizdara. Un tas klipiņš ir arī viena no tām lietām. Darbojāmies, apvienojāmies ar brīnišķīgiem, radošiem cilvēkiem – ar Jāni Valdmani, kas video filmēja un montēja, ar Vari Vilciņu, kas ikdienā ir mūsu solists, bet šajā klipā uzņēmās režijas lomu. Un, tāpat daudz palīdzēja arī Sintija Beitāne un Kate Štokmane, kas ir mūsu menedžmenta komandā. Tāpat protams liels paldies daudzajiem aktieriem, kas video atdzīvināja. Gala rezultātā, neskatoties uz krietni šauru kabatu, ir iznācis brīnišķīgs dziesmas video klips, melnbaltā formātā ar tādu viegli abstraktu video gaitu. Par ko esam priecīgi, pat ļoti. Tā kā, tas noteikti ir viens no lielākajiem jaunumiem šobrīd mums.

J.K: Vai tam klipam ir kāds stāsts?

M.K: Nu, par to galveno domu runājot, manuprāt, šim video nebūtu tikai viena konkrēta tāda doma, ko gribētos akcentēt kā vienīgo, no sērijas “citādāk viņu, lūdzu, neskatāt”. Tieši otrādi. Mēs vairāk iedodam tādu platformu, kurā virzienā skatītājs varētu papētīt un sajust, vai varbūt arī viņam saskan tās domas ar mums. Bet pilnu video pamatdomas klāstījumu no mūsu puses varēs redzēt mūsu sociālajos tīklos. Tur to būs diezgan smalki aprakstījuši pašas idejas autori – gan “Facebook”, gan “Instagram”, meklējot The Tunes.

J.K: Kā sākās The Tunes?

M.K: The Tunes paši, paši pirmsākumi meklējami ir 2019. gadā. Tad grupa ar nosaukumu Tu’n’es (kā “Tu un Es”), ar mīlīgajiem apastrofiem pie “u” burtiņa, sākās, kā “cover” grupa. Kā jau ļoti liela daļa mūzikas apvienību. Sākās viss ar uzstāšanos dažādos skolu pasākumos, mazākās ballītēs, utt. Tad jau ar laiku izkristalizējās, ka tomēr gribas spēlēt savu mūziku. Sākās pārmaiņas, pārklimatizācija uz oriģinālmūziku un tieši lemts par darbību alternatīvā roka virzienā. Un tad 2022. gadā grupa pārsaucās un ieguva šī brīža vārdu The Tunes. Nu jā, un vēl divus gadus pēc tā, šī gada februārī, beidzot grupa The Tunes debitē publiskām acīm, ar dziesmām, kuru pirmie aizmetņi ir tapuši jau kādu laiku atpakaļ, un ir jau padaudz spēlēti. Bet tas nozīmē, ka tās ir nostrādātas līdz tādam līmenim, ka mēs tiešām esam ar pilnu pārliecību gatavi tās sniegt klausītājiem, un tas nav tāds sasteigts process. Tas vairāk ir pārdomāts un gadu gaitā nopucēts.

J.K: Kāpēc jūs uzskatāt, ka esat tieši alternatīvais roks?

M.K: Kā man pašam patīk jokoties – alternatīvā roka “rosola” katlā var iemest visu to, ko nekur citur īsti nevar atrast, kur iemest (pasmejas). Bet mums droši vien tas lēmums par alternatīvo roku, kā tādu žanra nosaukumu, nāk no māksliniekiem un grupām, uz kuriem mēs skatamies no The Tunes perspektīvas un redzam sava veida līdzības. Tās varētu būt tādas grupas kā Arctic Monkeys, Nothing but Thieves, Queens of the Stone Age, utt. Protams atkal, šeit katrs var diskutēt, kādam žanram tad vispārs beigās pieder šīs grupas. Kopumā, es neteiktu, ka mēs esam tādi cieti, cieti fanāti tieši šim vārdam – alternatīvais roks. Es domāju, ka mūsu mūzika drīzāk runā pati par sevi, un tas alternatīvais roks vairāk ir tāda kategorizācija anketām, kuru mēs ieliekam, ja tas ir vajadzīgs. Būs skaļa frāze, bet mūsu mūzika ir pirmkārt ir The Tunes mūzika un tikai tad kāds ciets žanrs. Vēljovairāk, varbūt pēc pirmajiem albumiem aiziesim vēl citā virzienā. Atstāsim šo kategorizēšanu klausītājam.

J.K: Kur jūs mērķējat tālāk? Iekarot pasauli, vai palikt tepat Latvijā?

M.K:  Jā, jautājums pilnīgi noteikti vietā. It īpaši kontekstā, ka The Tunes pirmais albums “Range of Discovery”, kas nāks ārā šī gada rudenī, sastāvēs no dziesmām angļu valodā. Tad, protams, tas pirmais iespaids bieži vien rodas, ka mums interesē tikai aizbraukt kaut kur prom un, ka Latviju mēs varbūt redzam tikai, kā savas mājas un kā lokāciju studijas telpām. Bet tā nav, tas ir pilnīgi pretēji mūsu skatam. Pirmkārt jau, esam spēlējuši daudz dažādos Latvijas reģionos. Otrkārt, turpināsim to darīt arī šovasar. Skaitīju kalendārā – ir šobrīd ieplānotas tuvu pie desmit uzstāšanām. Jau šobrīd. Rīgā būs vien daļa no tām. Vakar, piemēram, tika izziņots koncerts tieši Tevis pirmīt minētajā Liepājas “Fontaine Palace”, kur uzstāsimies 14. un 15. jūnijā. Mēs esam Latvijas patrioti un mums pamatā, protams, ir vēlme radīt mūziku, ko var klausīties cilvēki, kas ir mums apkārt. Bet tajā pašā laikā, mēs arī negribam sev liegt iespēju iepazīstināt ar Tunes mūziku plašāku sabiedrību arī ārpus Latvijas robežām. Kā es par šo mīlu teikt – ir droši vien kādi pāris tūkstoši cilvēku, kam The Tunes mūzika būtu pati mīļākā pasaulē, bet problēma ir tā, ka mēs to līdz šiem cilvēkiem vienkārši neesam vēl piegādājuši. Un tāpēc mēs, šādi spēlējot gan Latvijā, gan ārzemēs, cenšamies sasniegt to mūsu iekāroto klaustītāju, kas dziedās līdzi The Tunes dziesmām neatkarīgi no dziesmas valodas.

J.K: Vai jums ir vēlme noslēgt kādu nopietnu līgumu ar kādu nopietnu ierakstu kompāniju?

M.K: Tas mūsu skatījums, saistībā ar “leibliem” utt., ir, ka šobrīd mēs vēl esam gaužām, gaužām svaigi. Mēs praktiski pirms trīs mēnešiem esam izdevuši savu pirmo singlu. Šobrīd mūsu diskogrāfija ir gaužām plāna. To var noklausīties, ja ir desmit minūtes, ejot no mājas līdz mašīnai – tieši tik ātri var paspēt noklausīties tās divas dziesmiņas, kas pagaidām ir ārā. Mēs vēlamies šobrīd pastrādāt aktīvāk saviem spēkiem, neskatoties uz to, ka tas dotajā brīdī prasa lielus naudas līdzekļus no savas kabatas. Un mēs vēlamies tomēr iegūt kaut kādu vārdu, kas mums pēc tam šo sadarbību, ja tāda izveidojas (ja nāk tiešām vērtīgs piedāvājums), padarītu abām pusēm veiksmīgu un, lai arī mums jau būtu iemesls pacelt roku un pateikt: – Hei, varbūt tomēr daram tā un nevis tā? Jo šobrīd es vienkārši neredzu, uz kā mēs varētu, ne nu gluži diktēt savus noteikumus, bet vismaz šur tur iebilst.

J.K: Kur tad vēl šovasar parādīsieties bez “Fontaine”?

M.K: Tuvākais koncerts ir jau šonedēļ, 24. maijā, Kultūras Akadēmijas rīkotajā festivālā “Valpurģi”. Pēc tam, 1. jūnijā, uzstājamies Labdarības Tirgus dienā pie Imantas Tirgus, kur spēlēsim kopā ar vēl ar daudziem brīnišķīgiem māksliniekiem (ar grupu Sub Scriptum, Laime Pilnīga, Horenu Stalbi utt.). Un tad jau vasarā mūs varēs atrast uz skatuvēm ne tikai Rīgā. Beidzot esam ieplānojuši koncertus ārpus Rīgas. Dosimies uz Liepāju, kā jau minēju, un ir plānoti arī koncertiņi citās Latvijas pilsētās. Bet tos vēl neesam publiski izziņojuši. Par tiem drīzumā varēs uzzināt, sekojot mums sociālajos tīklos.

J.K: Šie koncerti dažādās pilsētās, ir jūsu menedžmenta panākums?

M.K: Šobrīd tas notiek ar dažādām metodēm. Paralēli maniem bundzenieka pienākumiem kopā ar Sintiju Beitāni un Kati Štokmani vadu grupas menedžmentu, un viens no tiem veidiem kā papildinām kalendāru noteikti ir pašiem meklēt vietas, kur mēs sevi saskatītu kā iederīgus uz skatuves. Un tad sazināties ar šīm vietām, padiskutēt par iespējām uzstāties, saprast, kā to labāk izdarīt, vai to darīt sadarbībā ar citu grupu utt. Un otrs ceļš, protams, ir cerēt, ka atnāks kāds piedāvājums, un, ka kāds uzaicinās mūs uzstāties, vai nu kādā festivālā, vai nu kā citādi. Bet, jāsaka, ka lielākas iespējas ir pirmajai metodei, it īpaši mums kā jaunajai grupai. Un tāpēc, mēs nesēžam rokas klēpī salikuši, bet strādājam ļoti aktīvi. Katrā ziņā, ja gribas redzēt grupu The Tunes uz savas skatuves, mani atrast ir ļoti viegli.

J.K:  Cik jūs tieši dalībnieki esat grupā?

M.K: Grupā, uz skatuves kāpjam četratā. Es – Matīss Kokins – pie bungām, Varis Vilciņš un Daniels Bērziņš, kas dala ģitāristu un vokālistu godu, kas viņiem arī lieliski izdodas, un tad, protams, mūsu neatņemamā sastāvdaļa Rihards Uztics, mūsu basģitārists. Aizskatuvē gan mūs pavada diezgan plaša komanda, kas ir ļoti balstīta uz entuziasmu pret mūziku un ticību šim The Tunes stāstam. Tās ir jau minētās Sintija Beitāne, Kate Štokmane un, protams, arī Ieva Ziemele, kas darbojas ar mūsu sociālajiem tīkliem.

J.K: Kas ir recepte, lai grupa noturētos kopā un neizšķīstu?

M.K: Es teiktu, ka šobrīd varbūt palīdz tas, ka mēs tiekamies gana dozētos daudzumos. Protams, katru nedēļu ir regulārais mēģinājums, un tagad jau arī katru nedēļu, pa lielam, tiekamies uz ierakstu sesijām. Bet cenšamies tomēr dabūt arī tādu mazu laiku, ko veltām paši sev. Un tas noteikti palīdz, jo dažas nedēļas ir tāda sajūta, ka es grupas biedrus redzu biežāk, nekā pilnīgi jebkuru citu apkārtējo cilvēku, par ko protams esmu priecīgs, tomēr pieredze rāda, ka tas var kļūt par daudz (smejoties). Bet protams, kopumā viss ir super. Tiekoties, mums tāpat ir par ko parunāties un ir kaut kādi jaunumi, ko pastāstīt, kas ir nesaistīti ar grupu. Manuprāt, tā ir viena no tām atslēgām, ka mums tomēr kaut kas notiek arī dzīvē paralēli šim. Varis Vilciņš paralēli mūzikai daudz filmējas, es ierunāju šo to priekš radio un spēlēju vēl citās grupās, Daniels un Rihards vispār katru reizi nāk ar kaut ko negaidītu – tas viss atsvaidzina kopējo telpu. Un otra lieta droši vien būtu tā, ka mēs esam diezgan cieši sapratuši, ka grupā strādājot (šeit gribētu teikt, ka “strādājot”, nevis “esot” grupā), mēs spējam vajadzīgos brīžos nolikt malā emocijas. Ja mēs runājam par lietu, kur mums ir nesaskaņas, mēs to izrunājam, bet mēs to nepaceļam citā līmenī, kur mēs apvainotos, utt. Mēs cenšamies būt tik profesionāli, cik vien varam. Droši vien, neesam ne tuvu pašā augstākajā līmenī vēl, bet noteikti ejam uz to, lai ar laiku mēs strādātu vēl profesionālāk, un, lai tā mūsu ķīmija nepajuktu kaut kādu muļķīgu strīdu dēļ.

J.K: Tad The Tunes nav tas variants, kad ģimenes atpūšas kopā?

M.K: Īstenībā, mūsu ģimenes ir diezgan tuvas. Katrā gadījumā, tiekās gana bieži, lai arī ārpus koncertiem, satiekoties uz ielas, varētu vismaz piecas minūtes garu sarunu noturēt. Bet nav akurāt tā, ka mēs tagad, kā grupa, esam noīrējuši vienu lielu māju, kur tagad dzīvojam kopā ar visām ģimenēm. Tā ka, mums ir tāds ļoti veselīgs mikslis starp to tuvību un brīnišķīgām ikdienas attiecībām vienam ar otru, un tomēr arī ar to, tā teikt, brīvo gaisu, ko uzelpot vienatnē.

J.K: Kā The Tunes rada mūziku?

M.K: Šeit es laikam izdalītu divus galvenos scenārijus. Pirmais scenārijs – visbiežāk kāds no ģitāristiem (vai nu Varis Vilciņš, vai Daniels Bērziņš) atnāk uz mēģinājumu ar iestrādātu ideju. Varbūt pat jau sagatavotām lirikām. Jo arī šeit nav konkrēti viena cilvēka, kas rakstītu lirikas visām dziesmām. Strādājam kopā, un tad šajā mēģinājumā, mēs skatāmies, vai tas strādā. Varbūt kaut kas ir jāizdara, lai tas strādātu. Un tad novedam to pie demo versijas. Un, ja šī demo versija arī pēc kāda neilga laiciņa vēl joprojām šķiet aktuāla (ka tas nav bijis tāds mirkļa uzplūds – mums tas patīk un braucam uz studiju tagad uzreiz), tad mēs to novedam līdz tuvākajam ierakstam. Un otrs scenārijs būtu, ka mūzika top rakstīšanas nometnēs. Mēs katru gadu organizējam sev mūzikas nometnes. Šogad jau viena ir bijusi. Tas bija janvārī, uzreiz pēc jaunā gada,  Kuldīgas pusē, kurā, pa lielam, ierakstījām visas demo versijas albumam, kas nāks ārā rudenī. Un tagad jau drīzumā, jūlija vidū, esam plānojuši nākamo nometni. Dosimies uz Lāņu pusi, kur arī ķersimies klāt jaunu dziesmu rakstīšanai. Skatīsimies – varbūt jau drīzumā būs sagaidāms kāds garāks izdevums latviešu valodā.

J.K: Kas tad jums īsti raksta vārdus dziesmām?

M.K: Šeit ir tā lieta, ka viena konkrēta vārdu autora mums nav. Drīzumā ir gaidāms ļoti interesants muzikāls jaunums no mums, kas to atkal parādīs. Tur mēs vārdus rakstījām, būtībā, kopā. Ta ka, cerams vasaras sākumā pārsteigsim jūs ar kaut ko, varbūt no The Tunes parastā skanējuma, drusku atšķirīgu. Bet noteikti ne sliktāku. Es pat teiktu ļoti, ļoti interesantu. Jā, bet viena konkrēta vārdu autora mums nav. Mīlam izcelt, ka gan mūzikas, gan vārdu autors ir The Tunes.

J.K: Cik jūsu grupā muziķi aizraujas ar apdullinošām vielām?

M.K: Es gluži neteiktu, ka mēs esam absolūti atturībnieki. Es esmu novērojis, ka grupas, vai draugu bariņi, kas grib būt grupa, uzskata, ka lai būtu baigie rokeri, ir mēģinājumu telpās jāsmēķē cigaretes, un riktīgi, riktīgi jāpiedzeras pirms katras uzstāšanās. Un man tas neliekas līdz galam pareizi. Katrā ziņā, mūsu grupa sevi neasocē ar tāda tipa rokeriem. Ja kaut ko gribam lietot, tad tā ir mūsu pašu lieta, nevis muzikālais atribūts. Mēs vairāk cenšamies tomēr uz skatuves radīt kaut ko, kas cilvēkiem ir tieši ausīm patīkami. Un tas, kā mēs to esam sapratuši, nav īsti sasaistāms ar alkohola pastiprinātu lietošanu pirms uzstāšanās un arī mēģinājumos. Protams, mēs nevienam pa pirkstiem nesitam, ja kāds grib iedzert simts gramus, varbūt lai noskaņotos, vai relaksētos pēc uzstāšanās, utt. Bet mēs cenšamies ieturēt to līniju, kurā tas nekādā veidā neietekmē mūsu sniegumu uz skatuves, un neietekmē tā, ka mēs izstrādājam jau muļķības arī ārpus mēģinājumu telpas un ārpus mūsu muzikālās dzīves. Dabīgi, ka paši neesam nekādi svētie. Es arī esmu dabūjis izbaudīt, kā ir spēlēt koncertu, kad esi pilnīgi pielējies. Lai neteiktu gari – baigie sūdi sākas, cenšos nepraktizēt.

J.K: No visiem koncertiem, kas jums ir bijuši, ir kāds, kas visvairāk ir palicis atmiņā?

M.K: Man personīgi, atmiņā ir ļoti iespiedies, koncerts, kas bija šogad “Tallinas pagalmā”. Brīnišķīgs koncerts. Manuprāt viens no pirmajiem koncertiem ar manu dalību, kuru mēs paši uzorganizējām saviem klausītājiem. Toreiz nesen bija tikko bijis kāds publisks jaunums – bija izlaista dziesma “Range”, un bija, ko atrādīt. Tas bija fantastisks pasākums. Atskatu no šī pasākuma var redzēt arī mūsu “YouTube” kanālā. Esam ielikuši tieši šo “Range” izpildījumu dzīvajā. Emocijas, ko mēs saņēmām atpakaļ no skatītājiem, man bija liels, liels, patīkams pārsteigums. Ka cilvēki tiešām pieņem šo mūsu radīto mūziku ar lielu, lielu prieku, un dod atpakaļ divtik lielu enerģiju kā mēs no skatuves. Ta ka, tas noteikti ir mans šī gada jaudīgākais koncerts. Redzēsim, varbūt vasarā būs vēl kaut kas jestrāks.

J.K: Kādas vēl latviešu grupas tieši Tev patīk?

M.K: Tu jau īstenībā ļoti pareizi iesāki, un man jau tas stāvēja mēles galā, ka šobrīd ļoti daudz ikdienā patērēju grupas Sub Scriptum daiļradi. Viņi mani arī brīnišķīgi pārsteidza ar savu jauno albumu, kas tika ierakstīts tirdzniecības centrā “Alfa”, netālu no manām mājām. Pēdējā laikā esam daudz pārrunājuši to visu tapšanas procesu ar grupas solistu Kristeru Rudzīti, ko pēdējā laikā reizēm sanāk satikt The Tunes koncertos, un man viss tas radošais stāsts liekas tiešām foršs. Tā noteikti ir tāda grupa, kuru es negribētu atstāt bez atzinības, jo manā mūzikas vidē, viņi noteikti spēlē gana lielu lomu. Bet tad arī, protams, no Latvijas grupām, nevaru nepieminēt tādas grupas kā Instrumenti, Astro’n’out un arī burvīgu apvienību ar nosaukumu Gapoljēri. Tāpat no jaunajām, mazāk dzirdētajām blicēm manā topā ir grupa Embark. Un, protams, jāmin grupas, kurās vēl es pats spēlēju, neskaitot The Tunes. Tās ir grupa Revolvika un grupa Midnight Projects. Ar Revolviku īstenībā sākās mans gājiens mūzikā, kad biju viens no tās izveidotājiem. Agrāk tā saucās citādāk. Tagad esam daudz auguši, pārsaukušies un sākuši radīt savu oriģinālmūziku. Ta kā, arī tur pilnīgi noteikti ir, ko gaidīt.