Kad grupa uzsāk savu darbību, bieźi tai nav ne mazākās jausmas, ar ko tas viss beigsies. Parādās tūkstošiem sīkumu, simtiem mazu problēmu – ierakstu organizēšana, jaunu grupas dalībnieku rekrūtēšana, jau esošo mēģināšana saglabāt grupā. Un tas viss rada nielielu jucekli galvās un apkārtnē un iztur tikai stiprākie. Bieži tie ir paši grupas organizātāji, kas no malas ar ērgļa skatienu vēro notiekošo un izdara attiecīgus secinājumus. Un, kas notiek, ja kāds no šiem organizētājiem sāk pagurt? Var gadīties arī tādi gadījumi. Mikroflora grupā, attiecības. Dažreiz reibinošu vielu klātbūtne. Un kur tad beigās paliek mūzika? Primārais cēlonis, dēļ kā viss tas tika organizēts. Un dziesmas, kamdēļ cilvēki nāk uz koncertiem. Bet varbūt tieši mūziķu iekšējā pārliecība šeit ir vissvarīgākā?
Jānis Kronbergs: Kā pagāja jaunā albuma prezentācija?
Kaspars Lucis: Pagāja, man šķiet pēc plāna, viss kā bija iecerēts. Mums šī bija pirmā albuma prezentācija tādā plašākā lokā, un bija varbūt neliels uztraukums, bet šķiet, ka izdarījām visu godam, uzņēmām viesus. Visi, kas bija saicināti, arī ieradās. Paēdām, parunājām, padzērām, labi pavadījām laiku, un beigās tad arī atrādījām visu sagatavoto matereālu. Man šķiet, cilvēki tiešām labi pavadīja laiku, nevienu sagarlaikotu seju nesanāca redzēt, un paši arī izklaidējāmies. Beigās, man šķiet, diezgan labi, kvalitatīvi pavadīts vakars. Un liels Paldies “Latvijas Rock Kafejnīcai” par to, ka mums ļāva visu šo te darīt viņu jaukajās telpās.
J.K: Kas tiek aicināti, kā viesi uz grupas albuma prezentāciju?
K.L: Nu, patiesībā, viesu sarakstā jau var būt jebkurš. Redzi, mēs jau to albumu vēlamies atrādīt pēc iespējas lielākai cilvēku daļai un pēc iespējas vairāk, visiem. Pirmie, kas no mūsu puses privāti tika aicināti – tie ir cilvēki, kas palīdzēja un iesaistījās mums albuma tapšanā, teiksim tā – mūsu mazā komanda, un tad jau visi pārējie. Un, protams, visi gribēja redzēt arī cilvēkus, kas tiešām klausās šo albumu, šo mūziku, jo patiesībā tas priekš viņiem ir radīts. Tas jau nav tikai priekš mums, tas ir, lai piesaistītu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu, vairāk klausītājus un jebkuru, kuru vispār interesē jauna mūzika. Tāpēc, šādā reizē, redzēt vienkārši pēc iespējas vairāk cilvēkus, kuriem ir interese šajā visā, ir ļoti patīkami.
J.K: Kā tagad tiek promoutēts jauns albums grupai?
K.L: Šobrīt, uz doto brīdi, diemžēl fiziskā formātā mums albuma nav, iespējams būs laika gaitā, uz to ļoti ceram. Bet patlaban mums viņš ir pieejams digitāli, pilnīgi visās straumēšanas platformās – top variants, protams, ir Spotify, un YouTube, un, jebkur internetā, kur pameklēsi, telefonā, vai datorā, atradīsi.
J.K: Bet kam šis cietais formāts vispār vairs ir vajadzīgs?
K.L: Nu, kā Jūs pats teicāt, tas vairāk tādai atmiņai ir. Protams, cik zināms, tad ir jau šur tur kādi cilvēki, kas, plates pagriež uz riņķi, es tai skaitā. Tā tāda tomēr forša un īpatnēja skaņa ir.
J.K: Kātu aprakstītu galveno albuma domu, vai mesidžu, ko tas sniedz?
K.L: Izrauties no sabiedrības sūrā tvēriena, kam visi cenšas skriet pakaļ. Teiksim tā – individualitātes atrašana savu mērķu sasniegšana, domājot un paļaujoties vairāk uz sevi nekā uz apkārtējo cilvēku viedokli. Teiksim tā – domāt pašam ar savu galvu, un neaizmirst to, kas priekš tevis, kā indivīda ir svarīgi. Tas tā īsumā būtu.
J.K: Ko jūs grasāties darīt tālāk? Kur spēlēsiet tālāk? Klubos? Balvu Kultūras namā?
K.L: Par tuvāko pusgadu mums par šo nebūtu jāsatraucās, mums jau neliels plāns ir. Ir ieplānoti kaut kādi daži koncerti, festivāli, kas būs vasarā. Bet patiesībā jau ir tā, ka, kur ir iespēja, tur arī uzspēlējam. Protams, pēc iespējām un varēšanām. Un tajā pašā Balvu Kultūras Namā nemaz nebūtu tik slikti, ja uzrīko labu un grandiozu pasākumu. Bet vairāk jau man šķiet jākoncentrējas uz “kontentu”, ko izdot. Protams, ja nāk idejas, jāraksta dziesmas. Un albums, man šķiet, tas arī grupām būtu ļoti svarīgi. Vienkārši, gatavot materālu. Man šķiet, jo vairāk tev ir matereāla, gan audio formātā, gan video formātā, jo vairāk cilvēkiem ir iespēja tevi iepazīt un atpazīt. Un tas ir tas, kā vairāk sakonektēties ar mūsdienu klausītājiem. Man škiet, tikai pēc tam Latvijā tev vairāk rodas tā iespēja tieši uz koncertiem. Tad, kad tev jau ir kaut kāda sava veida atpazīstamība. Un tāpēc arī ceram, ka pēc šī albuma prezentācijas, tas ir tikai solis augšup. Un tāda veida koncerts, kāds īstenībā sanāca vakar, tas būtu tāds, kādus gribētos arī turpmāk.
J.K: Cik jūsu grupai ir mērķis izlauzties ārpus Latvijas robežām?
K.L: Tā gluži “ar Dievu Latvija” droši vien, ka nē, jo galu galā mēs paši latvieši un gribās vietējo publiku. Ir, protams domas bijušas par to, ka varētu taisīt dziesmas un albumu angļu valodā. Man liekas, ka visiem kaut kādā brīdī tāda doma paverās, bet tieši šobrīd, es vēl tādā tuvākajā laikā to neredzu. Jo vienkārši latviski, tas mums šobrīd dabiski nāk ārā. Arī uz šo albumu, vienkārši tās idejas, par ko mēs dziedam un vispār idejas dziesmām – tas bija par šejieni, par Latviju, par notikumiem šeit, ar kuriem mēs saskārāmies. Un līdz ar to arī dabiski latviski tas. Un es domāju, ka varbūt turpmākais gabals droši vien arī būs latviešu valodā, priekš savējiem. Nu, tāpat, mēs redzam arī, ka kaut kur ārzemēs tas albums paklejo, paklausās. Nav jau tā, ka arī latviski neklausītos. Jo tomēr ir bijuši gadījumi, kad arī latviski dziedamās dziesmas ārzemēs tīri labi aiziet. Tā, ka tas, es domāju, dabiskā procesā, ja nāks, tad nāks, pēc iedvesmas, pēc idejām, un gan jau arī nonāksim līdz tam, kad angliskajā variantā varbūt kaut kas izskanēs.
J.K: Kas jums vārdus raksta dziesmām? Tieši liriku.
K.L: No jaunā albumā lirikas lielākoties nāk no vokālista Aksela.
J.K: Cik svarīgs grupai ir “front man”? Cik lielu lomu viņš spēlē grupā?
K.L: Vokālists ir viena no svarīgākajā sastāvdaļām, es tā domāju. Man, piemēram, kā bundzeniekam, aizmugurē sēžot, interesanti skatīties kas tur pirekšā uz skatuves darās un ko jaunu tikai neizdomās! Vakardien es tieši prasīju, mēs skaņojāmies, es viņam prasīju: – Aksel, kāda ir sajūta pašā priekšā stāvot? Kad cilvēki ir bezmaz pie kājām tev priekšā. – Un viņs teica: – Zini, reizēm baigi labā, grūti aprakstāma sajūta. Tādā pozitīvā ziņā. – Es vispār nezinu, tā grūti pateikt pāris vārdos, kāda man ir sajūta par to visu, bet, kad ir stabils vokāls, kurš dzied ar pārliecību, tas manuprāt ievieš pārliecību arī pārējai grupai, jo tu uzreiz dzirdi, saproti vārdus un tu jūti spēku tajā visā un enerģiju. Un tas man šķiet ir tāds īpašs, labs dzinulis tam visam uz priekšu. Es, kā bundzenieks, iesēžos kopā ar basģitāru, nāk ģitāra pa virsu, mūzika skan, viss superīgi un tad tu jūti, ka tu esi iedevis tādu labu pavadījumu tam vokālam priekšā.
J.K: Kā jūsu grupa sadzīvo ar reibinošām vielām, tik raksturīgām rokmūzikas pasaulē?
K.L: Ļoti nedaudz. Pirms koncertiem vairs noteikti nē, tāda mūsu savstarpējā vienošanās, jo var jau viss kaut ko teikt par “sex, drugs and rock’n’roll”, un ka bez alkohola, kas tad tas par rokenrolu? Bet patiesībā, kad cilvēki pamēģina vienreiz, vai nu alkohola ietekmē, vai kaut kā citādi uzkāpt uz skatuves un nospēlēt, nemaz tik vienkārši tas nav. Tāpēc pa priekšu tam visam nāk tomēr kvalitatīva performance, un arī vakardien šampānietis bija tikai pēc uzstāšanās.
J.K: Vai tu atceries kādus amizantus atgadījumus jūsu grupas karjeras laikā?
K.L: Nu, protams, ka koncertā kādam stīga pārplīst jau pirmās, vai otrās dziesmas laikā, tas ir bijis, bet tas tā. Piemēram divas dienas atpakaļ, tieši pirms šī albuma prezentācijas, braucām uz mēģinājumu, un viens biedrs, kaut kā aizdomīgi ilgi vēl nebija ieradies. Un tad pēkšņi zvans, ka viņam centrā pie “Origo” mašīna noplīsusi. Tad mēs visi braucām viņu vilkt uz studiju. Kādu pusotru stundu no mēģa laika iztērējām, bet bija smieklīgi un forši. Varbūt ne noplīsusī mašīna, bet situācija – labs team building. Vēl kas nāk prātā uzreizi… Nu, kā – mums pamainījās nedaudz grupas sastāvs, un mums jauns basists, pats pēdējais, Roberts pievienojās grupai. Mums bija atlicis ierakstīt vienu dziesmu albumā, pašu pēdējo un nospēlēt vienu koncertu tajā brīdī. Tas bija, ja nemaldos, kaut kādas novembra beigas, decembra sākums, tas laika posms. Uz to brīdi bijām kādus 3 mēnešus bez basista un tad kā reizi sarunājām ar viņu, piedāvājām spēlēt grupā un Robis teica: – Nu, labi, atbraukt, ierakstīt dziesmu es varu mēģināt, un koncertu – ok – izpalīdzēšu džekiem, nospēlēšu. Bet kur tā ironija tajā visā – viņš jau ģitārists bija, mēs, teiksim tā, pārkonvertējām viņu par basistu. Sāka ar mums nākt uz mēģinājumiem, iemācījās iespēlēt, vismaz to vienu dziesmu sākumā. Nospēlējām to koncertu, un tad mums bija tā ieraksta diena pēc kuras mēs nezinājām, vai viņš paliks, vai viņš ies projām, vai kā tur būs. Nu, un atbrauca, ierakstīja dziesmu, bijām Jelgavā pie Kārļa Šteinmaņa studijā, un viss baigi forši, produkts gatavs, vakarā braucam mājās, un man šķiet, nezinu, nepilnu stundu pēc atgriešanās Rīgā, tajā svētdienas vakarā, Roberts atsūta mums grupā bildi – viņš nopircis basģitāru ir. Un tajā brīdī sapratām: – Ok, ir savākts šitais džeks, uz palikšanu. – Tas bija tāds patīkams brīdis.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.