INTERVIJA: Juris Kaukulis no grupas DZELZS VILKS

Publicitātes foto

Ir daudz grupu Latvijā, kas izmisīgi, vai mazāk izmisīgi cīnās par savu popularitāti, un cenšas to iemantot. Kam sanāk un, kam nē. Un lielākoties laikam jāsaka, ka vairumam nesanāk. Lai kā viņi censtos. Cits met mieru, cits turpina spēlēt bez liekām emocijām savam priekam. Bet ir grupas, kam tas ir izdevies. Kas šeit par iemeslu – veiksme, darba spēks, neprātīga mīlestība pret savu darāmo? Kas zina? Bet kaut kā tomēr ir sanācis, un sanāk vēl joprojām.

Jānis: Ko tu, Juri, un Dzelzs Vilks dara šai grūtajā un trakajā laikā? Par kuru neviens nezina, kad tas beigsies.

Juris:  Beigsies droši vien šogad, man tāda pārliecība sāk rasties. Visādi ir gājis šajos divos gados. Sākās martā šī pandēmija, pirmais vilnis, un vēl joprojām turpinās, bet cerība ir, ka tas beigsies, jo pēc vēsturiskās pieredzes, šādas lietas ilgst aptuveni  divus gadus. Bet Dzelzs Vilks pārdzīvo visus šos laikus. Protams, grūtāks šis laiks ir – šie stingrie ierobežojumi, bet vasarā mēs ārkārtīgi aktīvi koncertējām, un divos šajos gados, mēs vasarās nospēlējām gandrīz  pilna gada koncertu daudzumu. Kas bija tiešām pārsteidzoši – pirmajā, 2020. gada vasarā, un arī 2021. gada vasarā, šie mazie koncerti pārvērtās par milzīgiem koncertiem, un nedaudz lielākie koncerti pārvērtās par festivāliem. Bija jūtams, ka cilvēkiem vajag to izklaides veidu – mūzikas koncertus. It sevišķi, ja tie ir zaļumos,pie dabas.Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nebūšanas drīz beigsies, jo laiks iet uz priekšu, un mēs vairs neatgriezīsimies 2019. gadā.  Varbūt būs noteikti izmaiņas daudzu grupu sastāvos. Es te nedomāju Dzelzs Vilks sastāvu, bet vispār rokmūziku un mūziku Latvijā.  Es domāju, ka mēs piedzīvosim vēl daudz jaukus mirkļus nākotnē, kas nāks gan no citām grupām, gan no Dzelzs Vilka. Mēs pašreiz esam studijā, un es pat vairs nezinu, kurš pēc kārtas ieraksts tas mums šobrīd ir. Manuprāt ierakstītas, vai pabeigtas ir piecas,vai sešas dziesmas, vēl tikpat daudz ir iesāktas, un cerams, ka līdz septembrim, vai oktobrim, mēs izdosim savu, pilnīgi jaunu, pilnmetrāžas albumu.  Singlu mēs bijām domājuši izlaist jau janvārī, bet tas ir nedaudz iekavējies, jo mēs gribējām pārstrādāt šo dziesmiņu. Bet es ceru, ka aprīlī noteikti kāds jaunums būs no Dzelzs Vilka arī radio stacijās.

Jānis: Kā tu, Juri, skaidro to fenomenālo popularitāti, ko ir sasniedzis Dzelzs Vilks? Kādu recepti tam tu varētu sniegt? Kā to sasniegt?

Juris: Mēs vienmēr esam meklējuši kaut ko jaunu. Manuprāt, ir bijis arī daudz sakritību. Vienkārši liktenis tā ir iegriezies. Man ir sanācis satikt dažādus cilvēkus manā ceļā uz priekšu ejot, ar Dzelzs Vilka karogu, un šie cilvēki vienmēr ir kaut ko pienesuši grupai. Milzīgs Paldies viņiem. Te var minēt Andri Vilcānu, Dž. Dž. Džilindžeru, Mihailu Gruzdovu. Ir tik daudz mākslinieku, kas ir bijuši mūsu ceļā, un palīdzējuši mums. Un arī Olga Žitluhina, laikmetīgās dejas horeogrāfe. Man liekas, ka viņa ir Māte visai laikmetīgajai dejai šeit Latvijā, visam tam virzienam.  Man ar viņu kopā  bijušas  14 izrādes. Arī šajā laikā, pagājušajā gadā, kopā radījām divas. Un tas viss vienmēr ir devis kaut ko klāt Dzelzs Vilka izaugsmei. Pirmkārt, skatītājus, jo tie, kas atnāk uz izrādi, turpina skatīties mūs arī pēc tam, atnāk paklausīties arī mūsu koncertus. Un, manuprāt, viena lieta, kas ir ļoti svarīga – Dzelzs Vilkam vienmēr ir bijis svarīgs saturs, tas, ko es dziedu. Teksts ir svarīgs. Tomēr, kā jau teicu, bieži vien apstākļu sakritība rada kaut  kādus pavērsienus grupas biogrāfijā. Mēs bijām  nezināma grupa, kas jau desmit gadus bija spēlējusi un izlaidusi divas kasetes,  bet pēkšņi bija tāds raidījums Priekšnams  Radio SWH  Un mēs bijām viena no pirmajām grupām, kas tur sāka skanēt, Toreiz tur aizgājām ar dziesmu  Vēlreiz – tāda sirsnīga, lēna, smaga dziesma.

 Dziesma iekļuva arī Radio Naba, toreiz KNZ,topā.  Visur radio pēkšņi skanēja mūsu dziesma. Es nesapratu, kas notiek. Mēs līdz šim nebijām nekur spēlēti, un pēkšņi mūs spēlē visur. Tad gan kalām dzelzi, kamēr karsta – cītīgi sacerējām dziesmas, koncertējām, cik iespējams. Liktenīgi, bet pēc Dzelzs vilka un “Jauna Mēness” kopkoncerta Ainars Mielavs negaidīti piedāvāja izdot mūsu albumu. Pēcāk, jau ar Ivetas Mielavas gādību, izdevām vienu radio ādziesmu aiz otras, sekoja albumi. Izmainījās grupas sastāvs, izmainījās skaņa.  Vēl viena nejaušība ir Ivetas Mielavas piedāvājums, ka mūsu mūziku vajag apvienot ar folka elementiem.  Viņasprāt, Dzelzs Vilkam vajadzēja paeksperimentēt un uzrakstīt vienu tādu plati. Un mēs ar Kasparu (Tobi) divatā metāmies tajā baigi iekšā, un pārējos pievilkām klāt. Ierakstījām pirmo folka plati, un ir pagājuši vairā, nekā 16 vai 17 gadukopš tās dienas. Iznākumā mums ir divas grupas – Dzelzs Vilks, un “vilka” atzars, Jauno Jāņu Orķestris, kas turpina Dzelzs vilka iesākto folkmūzikas virzienu drusku citā sastāvā.  Varbūt JJO ir dziļāk aiziets pie latviešu mitoloģiskajām saknēm un tālāk no roka, tomēr par Jauno Jāņu Orķestri Jānis Bukums teica, ka tā esot pat  smagāka grupa nekā “vilks” (smejas). Atceros, ka reiz arī Valdis Muktupāvels, Muzikālajā bankā vērtējot Jauno Jāņu orķestra dziesmu Mazais vilciņš, atzina, ka sadzirdot mūsu dziesmu aranžējumos metālistu rokrakstu. No sevis neaizbēgsi.   Es vispār esmu tāds projektu pavairotājs. Eksperimentiem man ir jaunveidojums,  Nakts Arāji, kas ir  tāda virtuālā grupa, kas skan visādās straumēšanas vietnēs un jūtūbā, to atļaujas pārraidīt tikai radio Naba.

 Tur man ir vairāk sociāli teksti, vairāk tādas kliegšanas par netaisnībām un liela deva   elektronikas – ņemšanās ar digitālo un elektronisko kļuva par manu garāžas studijas aizraušanos garajā tukšajā gadā. Blakus visam, ko daru, joprojām ir interese arī par metālmūziku.  Agresīvas un ļoti zemu skaņotas ģitāras un agresīvas bungas, gan jau tas kādā brīdī lauzīsies uz āru kādā ierakstā.  Nevar noliegt, man vienmēr smagā mūzika ir bijusi dziļi iekšā,  manā būtībā.

Jānis: Juri, cik svarīgi tev un grupai ir dzīvie koncerti? Lai būtu dzīvās uzstāšanās.

Juris: Man tas ir šausmīgi svarīgi, jo, kad man vairs nebija iespēja spēlēt ar grupu, es radīju projektu Juris Kaukulis (smejas), kas nemanot pārtapis viena cilvēka koncertperformancē. Spēlēju viens pats,  izmēģinu visādas interesantas skaņu ierīces. Man par pārsteigumu, projekts Kaukulis pat izpelnījās zināmu interesi. Pagājušajā gadā es šādi nospēlēju aptuveni 20  koncertus Tas man bija labs izaicinājums – spēlēt vienam, “bez aizmugures” un bez grupasbiedru atbalsta, nav viegli ne tehniski, ne emocionāli. Reizē tas deva pamatīgu grūdienu radošumam. Manā gadījumā šis solo piedzīvojums ir darbojies pozitīvi, jo esmu ticis uz priekšu arī ar savu tehnisko varēšanu, ar atļaušanos spēlēt vienam pašam. Nekad agrāk nebūtu ticējis, ka es spētu nospēlēt tādu stundu vai pusotru stundu ilgu koncertu pilnīgi viens. Lai gan, jāatzīst, arī mani solo uznācieni nu jau ir apauguši ar jaunām sadarbībām. Piemēram, decembrī  izveidojās sadarbība ar brīnišķīgu flautisti Lieni Dobičinu. Satikāmies Olgas Žitluhinas veidotā laikmetīgās dejas izrādē “Tornado” “Zirgu pastā”, apspēlējot Dantes “Dievišķās komēdijas” motīvus.  Es spēlēju elektriskās ģitāras, sintezatorus un stompbox, Liene to visu papildināja ar flautas variācijām par baroka mūzikas tēmām. Tas bija kā svaigs gaiss visā, ko līdz šim biju darījis! Viss kopā tas bija diezgan ekspresīvi, enerģētiski un spēcīgi.  Ceram to atkārtot 15. jūnijā Hanzas Peronā  Un jau atkal – nav izslēgts, ka kaut kādas vibrācijas no šī visa nokļūst Dzelzs vilka dziesmu aizmetņos. Dzelzs vilks bagātinās no tā, kas notiek apkārt. Šobrīd ar Dzelzs vilku strādājam studijā un mēģinām rakstīt jaunas dziesmas  Ir iekrājies milzum daudz ideju. Visas šī laika muzikālās un cilvēciskās pieredzes ir subliminējusies apjomīgā skaņu bibliotēkā manā galvā, kaut kas jau ir iemiesots skaņu celiņos mājas studijā un citur – ģitārās un citās skaņu iekārtās. Tie skaņojumi ir ļoti daudz. Tagad no šī haosa ir jāizsijā kaut kas paliekošs.

Jānis: Tu esi vienīgais galvenais ģitārists grupā. Vai tu tiec galā ar šo uzdevumu? Vai nav nepieciešams bieži trenēties, lai saglabātu formu?

Juris: Man pašam liekas, ka tā īsti ar to uzdevumu netieku galā nekad. Šad tad es trenējos, šad tad netrenējos. Šad tad es aizraujos ar kaut ko, šad tad visu pametu.  Biju aizrāvies, ar delta blues  spēlēšanu, tajā tu spēlē gan basu, gan pavadījumu ar labo roku. Es nopirku grāmatas, iedziļinājos video apmācībās.  Tas deva interesantas ģitāras tehnikas idejas. Ģitāra man patīk. Forši, ja būtu vēl viens ģitārists grupā, bet Dzelzs vilka busā vairs nav vietas. Lai gan ģitāristu skaita ziņā ir bijusi visāda pieredze Lielākos koncertos ģitāru šad tad ir piespēlējis Dzelzs vilka kādreizējais kolēģis Valērijs Cīrulis. Viņš palīdzēja man tikt galā ar to, kas bija izdarīts ierakstos.

Jānis: Kā tu, Juri, skaties uz savu nākotni? Cik ilgi tu grasies spēlēt? Varbūt tu nemaz neredzi citu ceļu bez mūzikas?

Juris: Es tiešām neredzu citu ceļu. Ja būtu spiesta vajadzība, es būtu gatavs jebkādam ceļam, bet šajā brīdī viss liecina par to, ka, es ceru, tuvākajos desmit gados,  mans ceļš mūzikā nebeigsies. Un tas mani priecē. Noteikti, ja būs pieprasījums, es spēlēšu, kamēr kritīšu. Arī tad, ja pieprasījuma nebūs.

Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.

Be the first to comment

Leave a Reply