INTERVIJA: Jānis Rudzroga no grupas Starp Līdzīgiem

Spread the love

Cik nopietni vajadzētu ņemt mūziku? Cik nopietnus plānus stādīt, lai vēlāk nebūtu jāviļas? Cik nopietni skatīties uz lietu, kas ļauj cilvēkiem zālē, kas skatās uz tevi būt visnenopietnākajiem pasaulē? Agrāk cilvēks uzskatīja par negodu, ja tava meita apprecējās ar mākslinieku, komediantu, vai ceļojošu aktieri. Šodien mēs uz tautā pazīstamiem aktieriem, mūziķiem skatāmies, kā uz Dieviem. Un bieži šķiet, ka viņi jūtās atbilstoši tam, kā mēs uz viņiem skatāmies. Nobāl arhitekti, pat vidusmēra biznesmeņi, nemaz nerunājot par ratiņstūmējiem. Nobāl sētnieki. Santehniķi. Bet dziļi sirdī katrs gribētu darbu, kur nav jāstrādā no astoņiem līdz četriem. Varbūt tā ir motivācija, kāpēc cilvēki nodarbojas ar mākslu? Bet varbūt cilvēks reiz uzkāpis uz skatuves vairs nevar no tās nokāpt? Pat, ja ir nokāpis. Taču ne savā sirdī.

Jānis Kronbergs: Jūs sākāt spēlēt sešpadsmit gadu vecumā. Kādas ir tavas atmuņas par to laiku? Kādi bija instrumenti, un vispār kā lietas tad notika?

Jānis Rudzroga: Instrumenti, protams, bija sētā vieni, kas gāja no rokas rokā, es arī tiku pie vienas tādas ģitāras, kas bija iemainīta pret divām AC/DC kasetēm, un tā arī tas sākās. Spilgtākie momenti, protams, ir no mēģiem garāžā un vietejos klubos kur bija  tas kopējais tusiņš. Vairāk jau spēlēja tāda tusiņa pēc, nevis, lai profesionali radītu mūziku, kas bija tādā kā otrā plānā,jo spēlēt grupā tas bija kruti.

J.K: Tājā laikā, kas par klubiem bija? Kas bija jūsu pusē?

J.R: Mūsu pusē, precīzāk Aizputē bija  trīs klubi, un  mēs starp viņiem tur migrējām. Bija “Kurzemes” klubs, kinoteātris “Sākums” un Kultūras nams, katrā klubā /kultūras namā bija pa kādai grupai, kas tur muzicēja, un mēs arī tur rotējām. Tādi kā spēlēšanas klubi, kur uzstāties, principā, mums nebija bija viens klubs Sikspārnis kur arī vienu reizi uzstājamies, tas viss bija tāds viens liels, liels mēģis.

J.K: Vai ir kaut kādas slavenas grupas, kas nākušas tieši no Aizputes?

J.R: Tādā muziķu… Mārtiņš Freimanis ir no Aizputes, kas ir jau leģenda, teiksim tā, un Maija Kalniņa, jā… Kas vēl? Latvijā poulars skaņotajs Didzis Simanovičs, kurš arī naca pie mums uz mēģiem un pēcak liepājā izveidoja savu grupu.Grupas kā tadas atpazīstamas latvijas  līmenī īsti nav.

J.K: Maija…?

J.R: Maija Kalniņa, jā – Maija Kalniņa. Viņa arī tagad… Viņa kopā ar Mārtiņu Freimani un vel pāris draugiem sāka to muzicēšanu Aizputē, viņa arī tagad veido tādus, kā, kā lai saka, muzikālos uzvedumus par godu Martiņam Freimanim, kur stāsta stāstus un dzied taja laikā tapušās dziesmas . Nesen arī bija kultūras namā “Viktorija” viņas koncerts. Bija ļoti skaisti. Jā.

J.K: Cik ilgi tu pats jau apgūsti ģitāru?

J.R: Ģitāru sāku trinkšķināt  ap četrpadspadsmit gadiem. Principā, tas aizsākums, bija tāds, ka mēs ar džekiem sēdējām virtuvē, runājām, izdomājām, ka vajag dibināt grupu, tur pat pie galda, sadalījām instrumentus, un man tika ģitāra. Tā arī es sāku viņu spēlēt. Izlozes kārtā, principā. Tas nebija tā, ka es kaut kā apzināti ietu uz ģitāras spēli.

J.K: Kāda bija tava pirmā ģitāra?

J.R: Tā bija viena no tām ģitārām, kas  klejoja pa Aizputi, viņa bija paštaisīta, man liekas meistars bija Aldis Bergmanis populārākais muzikants Aizputē tajā laikā, bija viņu taisījis, viņš par galdnieku mācījās, noņēmēji,grifs, korpuss viss bija salasīts no dažadām ģitārām, protams, ka stīgas knapi varēja uzspiest, tās bija kilometru nost no grifa, cik es atceros, visi pirksti jēli, kā jau tas pienakas tādai ģitarai… Mums firmas ģitāras apkart nerotēja. pēcāk kad tikām mēģinat kluba Siksparnis telpās ta saimnieks bija čoms no danijas, ieraugot ar ko mēs spēlējam nopirka klubam Fender un Yamaha ģitaras, kartīgus kombjus un bungas, uz kuram vēl šodien mūsu bunģieris spelē. Jau bija cits aparatūras līmenis.

J.K: Kas ir Liepājas roks, kuru jūs interpretējat, kā savu spēles stilu?

J.R: Liepājas roks, kaut kas to nodefinēja no malas, mēs paši par to nebījām aizdomājušies, par cik tagat mēs esam no Liepājas mūsu dziesmās ir pasmagaks zāģis, kas mijas ar akustisko spēlējumu un dziedam latviski,  varbūt tāpēc  tas arī varetu būt Liepajas roks. Vai ar kaut ko īpaši atšķirtos kā Liepajas roks, nemācēšu nodefinēt.

J.K: Vai tikai trijiem cilvēkiem grupā nav grūti aizpildīt muzikālo zīmējumu?

J.R: Mums ir paveicies ar basģitāristu, manā skatījumā basģitārists izcili ar to tiek galā, par cik es neesmu profesionāls ģitarists ne tuvu, tad, kā lai saka, viņš vairāk izvelk, lai skanejums būtu kuplāks, un es varu vairak pieslēgties dziedāšanai un kopējais skanējums rodās tāds kāds viņš ir.

J.K: Kā jūs organizējat savas koncertēšanas lietas?

J.R: Pāgājušo gadu, kad mēs tā nopietni pievērsāmies muzicēšanai, pēc tās milzīgās pauzes, mums bija tāds uzstādījums, ka meklējam spēlēt, kur vien var, mūsu galvenais uzdevums bija, vienalga, kur, ka tikai spēlēt, lai mēs varam gūt pieredzi spelet tehniski, pierast pie pieskaņošanas, iegūt pieredzi, sadraudzeties ar mūsu klausītājiem, gan skatīties, kā citi spēlē, un izejot no šī, tad mēs vienkārši arī meklējām, skatamies, kur ir kāds klubs, vienkārši sūtam info visiem pēc kārtas un uzprasamies.Paldies par to mūsu basģitaristam Gintam, ka viņš to ir apņemies darīt un lieliski tiek galā. Tās iespējas, īstenībā, pagājušo gadu bija diezgan daudz, man liekas mums kādi koncerti divpadsmit beigās bija. Un ir visādas mazās vietiņas, nezināmas, teiksim  Tukumā, bija tāds pasākums ceturtdienā, viņš bija vairāk gan akustiskai mūzikai, bet mūs paņēma, kā grupu bija superīks koncītis.Tā kā tās vietas ir, kur spēlēt – mazi festivāli ka piemēram LRMA Rock Nemieri.Klubi Depo un Republika Liepaja Fontaine.  Kur spēlēt ir. Ja meklē, var atrast.

J.K: Bet pagaidām paši vēl nezvana?

J.R: Es uzskatu, ka tas ir jānopelna, tev sākumā, pirmie gadi, noteikti, ir jāiegūldās iekšā, vienkārši, pašam jāiet ir pie visiem, jāklauvē  pie durvīm, un tikai tā tas strādā no mūsu skatu punkta. Jo, ja tu esi nepazīstams un tava mūzika nekur nav dzirdēta, sēdēt un  gaidīt, kad tev kāds zvanīs, man liekas, tas ir muļķīgi.Mēs to daram priekš sevīm, mēs gribam spēlēt, gribam parādīt, dalīties ar to, ko esam iemacījušies sacerējuši, nodot klausītājam stāstu, pieredzi no savas dzīves caur mūsu radīto mūziku. Tikai pašiem jāiet. Kamēr tu vēl neesi savu vārdu nopelnījis, tikmēr nav ko domāt, ka tevi kāds sāks baigi aicināt.

J.K: Un kā jūs plānojiet iespraukties kādā radio, vai kur citur, lai jūs labāk sadzird?

J.R: Mēs pagaidām, uz to nekoncentrējamies, mūsu uzskats, ir tāds, ja daram, tad viss arī atnāks. Vēl pagaidām mums nav tādi apzināti hītu gabalu, ko mēs varētu virzīt uz piemeram LR Radio 2, bet kā lai saka – viss pats atnāk, apskaties, jūs arī mūs, uzrunājiet, tā arī jau ir daļa no tā visa procesa. Paldies Jums!

J.K: Cik regulāri jūs mēģinājumos velkat klāt jaunas dziesmas?

J.R: Par cik, mēs pagājušo gadu tikai sākām, mums bija dziesmas kas tapušas jau agrākos laikos, tās mēs “apgreidojām” par jaunu un uztaisījām, lai būtu koncertu programma, līdz tām četrdesmit, piecdesmit minūtēm, Šogad mums ir diezgan daudz tādas dziesmas, kuras ir, tapšanas stadijā, un pusi mēģinājumu mēs veltam vecām dziesmām ko spelējam koncertos, un pusi mēģinājumu mēs strādājam pie jauniem gabaliem. Viena jauna dziesma jau ir tapusi, pilnīgi no jauna. Šodien arī “Republikā”, būs mums koncerts un mēs viņu pirmo reizi izpildīsim ārpus mēģa telpam.

J.K: Tu vienā intervijā teici, ka jātrenē “darbs ar publiku”. Ko nozīmē “darbs ar publiku”?

J.R: “Darbs ar publiku” ir pamatu pamats, tas ir atbrīvot sevi, lai tu jūties brīvs, lai tu nejūties piespiests, lai tu vari brīvi kustēties, komunicēt un tā tālāk, lai pārvarētu tās bailes, un gūt pārliecību par savam spējām, tādā veidā tu vari  publikai dot vairāk neka sasprindzis satraucies ar trīcošām rokam, tu esi vienkārši brīvs – esi tāds, kāds esi, un tas ir darbs ar publiku – pārvarēt sevi.

J.K: Cik šobrīd daudz jūs nomāc “lampu drudzis”, uzkāpjot uz skatuves?

J.R: Ļoti, ļoti… Katrā koncertā tas ir diezgan individuāli, jo vairāk pazīstami cilvēki, jo lielāks ir “lampu drudzis”, teiksim tā. Jo redzu vairāk pazīstamus cilvekus zālē jo lielaks lampu drudzis, varbūt tā ir lielaka atbildības sajūta, tā ir vēl papildus spriedze.

J.K: Liepājas klubs “Fontaine Palace”. Kas viņā ir tik labs? Kāpēc visi raujas uz turieni?

J.R: Es arī varu teikt, ka – viennozīmīgi, viens no labākajiem klubiem Latvijā, kuā mēs esam spējuši, visa tā aura,  ir arī  tāda kā atbildības sajūta, kad tu tiec spēlēt uz “Fontaine” skatuves, pašiem iekšējā latiņa maziet ir cēlusies, kad esi ticis tur uzspelēt. Man patīk, gan tā atmosfēra, gan interjērs, aura daudz laika tur ir pavadīts :). Klubs ar pamatīgu vesturi. Paldies saimniekam Louie Fontaine par šo lielisko vietu.

J.K: Un “Republika”. Kas tas ir par klubu? Kas tam ir raksturīgs?

J.R: “Republikā” mēs vienreiz spēlējām, man patikās, ka tas viss ir tādā pagrabiņā, tādā šaurā vietā. Ļoti forši ka tas ir  maziņš, ja arī tur nav daudz cilvēki atnākuši, ir laba burziņa sjūtasajūta. Patīk tās baltās sienas, Patīkās, tā baltā atmosfēra, un “Republika” man varbūt tāds bišķiņ liekās, tāds, kā teikt – latvisks?, kaut kur, tā kā bišķi asociējas, varbūt kaut kur savelkās. Jā.

J.K: Pāris vārdus par to *Rock Nemieri” jubilejas pasākumu. Kas tur notika?

J.R: Vai! Tas bija riktīgi labs. Lūk, tur bija tas brīdis, kad tas uztraukuma vilnis uzgāja, vienkārši, kaut kur debesīs, bet, protams, kad sāk spēlēt, kā vienmēr, ar pirmām skaņām jau mazliet pāriet, un ļoti patikās gan skaņa, gan sulainā diena. Bija tā, tu spēlē un no svelmes svīsti tā, ka acis pilnas ar sviedriem, tas līst pār pirkstem uz ģitāru pēc koncerta biju pilnīgi slapjs līdz apenem. Bija lieliska atmosfēra un pozitīvas atmiņas. Tādus pasākumus  vajadzētu vairakus sezonas garuma.Patika daudz jaunu man nedzirdetu grupu, patika īsais 25 mi formāts  vari pabaudīt visas grupas kas bieži mainās, nepaspēj nogarlaikoties, pasākums ļoti patikās, jā.

J.K: Kur šis pasākums notika?

J.R: Viņš notika  pie Tukuma bija Smārdē.  Es to vietu atceros ļoti labi, pie latviešu-grieķu ģimenes, ļoti viesmīgi. Tas viss bija tādā kā dārzā, kā tāds pikniks, dāču rajončikā, autentiskā atmosfēra.

J.K: Cik aktīvi grupa Starp Līdzīgiem komunicē ar citām līdzīga žanra grupām?

J.R: Par cik, mēs esam jauni (var teikt jauni), neuzskatam ka esam divdesmit gadu veca grupa (mēs piecpadsmit gadus neesam spēlējuši), šie Starp Līdzīgiem var teikt esam pusotru gadu, no brīža kopš pievienojas mums basģitarists Gints, ar bunģieri Juri gan esam kopā no pirmās dienas, kad tika sadalīti  instrumenti un viņam tika bungas. Šajā īsajā laikā, esam lēnām šo to satikuši un sapazinusies. kaut kas sāk veidoties, ar grupām parādās,kāda komunikācija. Domāju, ar laiku būs vairak un vairak, jāiejiet apritē ,Mēs gribam komunicēt un mums patīk komunicēt. Ar grupu Šķembas, man liekas, mums ir izveidojusies laba komunikacija koncīšos, draudzējamies ar vietejām grupam ka 4kW kur tās vokalists Justs Ūdrītis mums Roka Nemieros aizvietoja bunģieri Juri. EX BAND, RUDZONS, SPORTA IELAS ZĒNI Esam atverti komunikācijai un draudzībai.

J.K: Vai koncerta diena, jums atšķiras no citām? No rīta neēdat, atsevišķi morāli gatavojieties koncertam? Skaitiet mantras?

J.R: Par grupas biedriem es nemācēšu atbildēt, ka grupa mēs uz katru koncertu gatavojamies arvien nopietnāk, un nopietnāk. Ja kādreiz tas bija tā: – Nu, ok, koncītis, uzspēlēsim! – Tad tagad jau mēs tā tiešām apzināti ejam uz to un gribam sniegt to labāko sniegumu katrā koncertā. Es, visas koncerta dienas garumā, diezgan piedomāju pie tā, kas būs, mēģinu, tā kā, izspēlēt šo koncertu, izvizualizēt, kā viņš varētu notikt, tādā veidā, teiksim, gatavojos vienatnē. Bet tāds īpašs, kaut kāds tiešs rituāls, ko es darītu?, , nē, tāds vēl pagaidām nav izveidojies, bet gan jau  izveidosies.

J.K: Tu reiz teici, ka tu arī tieši vokālu atsevišķi trenē vienreiz nedēļā. Ko tu tieši priekš tā dari?

J.R: Vokālam, vienreiz nedēļā apmeklēju vokalo pedagoģi, ļoti daudz man palīdz ar tehnikas izprašanu,mak atrast īsto pieeju lai saprastu kā pareizi izpildīt. Paldies Marītei Lazdanei.  Ikdienā  katru dienu, braucot mašīnā, es uzlieku kādus YouTube treniņus,Tur ir daudz un plašas iespējas,  bet iesaku vispirms apgūt pareizu tehniku pie vokalā pedagoga klatienē un tad tos izpildīt pareizi. Ir pirktas, aplikācijas. Pagaidām, es balsij pievēršu vislielāko jaudu, teiksim, no sava treniņu procesa, astoņdesmit procenti man aiziet balsij, un divdesmit, brīžam vēl mazāk ģitārai. Ar laiku gribas macīšanās laiku sadalīt 50/50.

J.K: Country dziedātājs Villijs Nelsons teica, ka pats svarīgākais ir dziedāt uz diafragmas. Tā droši vien arī ir?

J.R: Es vēl mācos, vēl pats taustos, un agūstu kā vajag.  Uzskatu ka esmu tikai sākuma procesā,  tā sevi vērtēju. Viss vēl priekšā, pagaidām par to vēl nevaru spriest.

Be the first to comment

Leave a Reply