INTERVIJA: Jānis Buķelis “Līvi”

Laiks iet un cilvēki kļūst vecāki. Noveco arī rokgrupas un cita veida grupas. Bet vai var novecot tā dzirkstele, kuru viņi reiz uzšķīla un sekas, ko šī dzirkstele izraisīja? Cita no tām aizdedzināja lielu mežu, cita apdzisa. Cita kādu laiku kvēloja un tikai tad apdzisa. Bet paliek atmiņas par tām, kuras apdzisa. Un paliek milzīga cieņa pret tām kuras vēl kvēlo, šad tad pat uzsitot spilgtu liesmu.

Snake (Jānis Kronbergs): Kas Līviem ir bijuši lielākie darbi pēdējā laikā?

Jānis Buķelis: Līviem šogad ir bijis baigi labs gads īstenībā. Ir bijuši daudz koncerti, ļoti tāda piesātināta vasara, kā saka. Un bija mums, un vēl joprojām iet, vēl būs daži koncerti – Dzintara Mēness, kas ļoti labi aizgāja un ļoti labi cilvēkiem patika. Un arī mums pašiem. Un, kā saka, viss vēl turpinās. Vēl būs, ja nemaldos, viens, vai divi koncerti – Dzintara Mēness tieši.

Dzintara Mēness tas ir nosaukums kādai koncertu programmai?

Jā. Tā ir tāda koncertu sērija. Koncertu nosaukums. Tur mēs esam jaunās skaņās noaranžējuši un ierakstījuši dziesmu, kas oriģināli saucās “Vai tā var būt?”. Bet mēs viņu nosaucām tagad par “Dzintara Mēness”.

Ko nozīmē – jaunās skaņās?

Mūsdienīgāk, skaļāk, nedaudz agresīvāk. Vienvārd sakot tev ir jāpaklausās pašam.

Kā notiek koncertu organizēšana Līviem? Vai tev ir kāda nojausma?

Nē. Man īpaši daudz ziņu par to nav. Jo mēs katrs daram savu darbu, kā saka. Kas katram sanāk, un labāk padodās – to arī vajag darīt. Mans darbs ir dziedāt, kas man padodās un to es arī daru. Menedžments dara savu darbu un dara labi. Koncerti ir. Mēs braukājam pa visu Latviju un ne tikai un uzstājāmies gan lielākās, gan mazākās vietās, un viss notiek.

Vai tu vēl nodarbojies ar savu pamats profesiju – ugunsdzēšanas darbu?

Bet, protams. Es vienmēr esmu teicis tā – kamēr veselība un dienesta vadība ļaus – tikmēr es šo darbu arī darīšu. Tas ir sirds darbs. Tā ir pārliecība – jā.

Vai tev ir gadījies savā ugunsdzēsēja praksē saskarties ar dzīvības briesmām? Vai varbūt tas ir muļķīgs jautājums.

Muļķīgu jautājumu nav. Var būt tikai muļķīgas atbildes. Bet… Protams, ka ir. Tajā brīdī tu jau par to nedomā. Kad tas notiek. Tad tu dari savu darbu, zini, kas, un kā un, kāpēc tev ir jādara, kam tu esi gatavojies, mācījies un trenējies. Kā saka – pietiek gan zināšanu, gan iemaņu. Vienkārši ej un dari. Bet situācijas, protams, ir dažādas, un ir arī tā, ka pēc tam drusku jāpārdomā, kas un kā tur varēja būt un kā beigties. Bet tas ir pēc tam. Vēlāk.

Ja nepieciešams, tu dodies arī tieši iekšā ugunī? Varbūt tas nav īstais vārds… Baismīgi izklausās.

Nē, nē – tas ir ļoti precīzs vārds. Tieši tā arī ir. Tā tas arī notiek. Uzvelkam aparātus un dod virsū. Iet tur, kur citi nekad galvu nebāztu skaidrā prātā.

Tur taču var būt visādi gāzes baloni, vai vēl sazin kas… (šeit tiek uzdota vesela gūzma jautājumu par ugunsdzēsības bīstamību).

Jā. Es Tev atbildēšu lēnā garā, pēc kārtas, tā sacīt. Jo tu man tik daudz jautājumu uzdevi.

Sāksim ar to, ka es esmu vada komandiera vietnieks. Tas ir mans amats. Tas nozīmē, ka kādreiz es esmu gan glābšanas darbu vadītājs, gan arī – vienkārši ugunsdzēsējs-glābējs. Tas nozīmē, ka kādreiz man ir jāvada citus cilvēkus notikumā kā ugunsgrēku dzēšanas un glābšanas darbu vadītājam un kādreiz arī pašam jākāpj uz jumtiem, jāiet liesmās un jānes ārā gāzes baloni, ja viņi vēl nav izsprāguši, un tā tālāk. Tā ka, tās visas lietas man sanāk – pilnīgi visas, tā teikt, piedzīvot. Un visās vietās vienmēr bīstamība pastāv – gan tie paši gāzes baloni var sprāgt, gan visādas degvielas mājās ir sakrāmētas, kīmijas utt … Ta ka sprāgt var daudz kas, sabrukt var daudz kas un degt var daudz kas un tur tāpat pietiek visādu bīstamo faktoru, kas tevi apdraud ik uz soļa. Tā ir ugunsdzēsēja ikdiena.

Tas nozīmē ka ugunsdzēsēji mēdz arī iet bojā…?

Diemžēl ik pa laikam tas notiek – jā.

Izklausās, ka tas ir varonīgs darbs…

Tas tiešām ir varonīgs darbs, bez pārspīlējuma. Un mūžīgs gods un slava tiem, kas ir gājuši bojā, pildot savu pienākumu, glābjot citus cilvēkus, vai viņu īpašumu. Ta ka, tur atliek tikai noliekt galvu un paklusēt.

Ja cilvēks iet bojā, par viņa ģimeni taču kāds parūpējas?

Parūpējas, parūpējas. Ir paredzēta kompensācija. Valsts domā par mums.

Vai tu jūti kaut kādu savādāku attieksmi no sava kolektīva, jo tu esi ne tikai ugunsdzēsējs, bet arī Līvu dziedātājs? Varbū izsaukuma laikā kāds ir pārsteigts, ka viņu ugunsgrēku dzēš Līvs?

Nē. Zini ir tā. Kolektīvs mums ir ļoti fantastisks un saliedēts un labs. Un ugunsdzēsējos vispirmām kārtām mēs visi esam ugunsdzēsēji – glābēji. Un tikai pēc tam jau – kas nu kurš – kurš nu tur Līvos, kurš varbūt skolotājs, kurš celtnieks, kurš varbūt bibliotekārs, kurš varbūtās vēl kas cits. Tā ka, mēs nedalam un nešķirojam, un nav neviens te kādā īpašā, vai priviliģētākā stāvoklī. Ir bijuši gadījumi izsaukumos, kad cilvēki atpazīst un pat jautā – lai kautko uzdzied. Saku – jums deg māja. Šie atbild – štrunts par māju, labāk uztaisam bildi.

Notikumā es esmu kopā ar pārējiem kolēģiem, visu notikumu epicentrā un pildu savus tiešos pienākumus, daru kas ir jādara.

Respektīvi, nav pieļaujama doma – redz, Jānim rīt ir koncerts, nesūtīsim viņu liesmās?

Nē. Tā tas nenotiek. Ja Jānim rīt ir koncerts, tad pa taisno no ugunsgrēka uz koncertu un otrādi – ir bijuši gadījumi kad no koncerta taisnā ceļā ir jādodas uz ugunsgrēku. Labi ja dežūru grafiku var saplānot tā lai varu apvienot Līvus ar ugunsdzēsējiem – paldies vadībai. Tiešām paldies – varbūt izmantojot iespēju – varu pateikt – paldies savam priekšniekam, ka mēs varam salikt un vienoties par darba grafiku tā, lai es varu paspēt gan Līvos padziedāt, gan arī ugunsdzēsējos pastrādāt. Jo man abas šīs lietas ir ļoti svarīgas.

Es vienmēr iedomājis, ka Briedis bokseris saka – man te ir cīņa “Arēnā Rīga”, es nevarēšu izbraukt uz uzsaukumu.

Nu. Es nezinu. Varbūt viņš arī dežūrē, un tāpatās brauc uz izsaukumiem. Man grūti pateikt. Bet, es, visādā ziņā, noteikti braucu uz izsaukumiem un sēžu dežūrās un brīvajā laikā – uz skatuves.

Tev kā atpazīstamai personai saka – atnāc uzdziedi te – mums dzimšanas dienā. Vai tu brauksi? Ir bijuši taču tādi gadījumi? Vai pārgriezt aukliņu veikala atklāšanā? Vai tas tā notiek? Vai nāk šādi piedāvājumi?

Notiek. Jā. Šādi piedāvājumi nāk, protams. Un cilvēki grib pārsteigt savus tuvos dzimšanas dienās, vai kāzās. Gluži veikalā, varbūt lentīti, es neesmu aicināts pārgriezt. Bet, protams, ka aicina. Gan uz lielākiem, gan uz mazākiem pasākumiem. Gan mani – tikai mani individuāli kā Buku, nevis kā ar grupu Līvi. Bet redzi, cik ir iespējams atsaucos. It sevišķi, ja ir kāds pazīstams, vai kaut kā tā. Bet tādām lietām ļoti, tiešām, ļoti maz atliek laika. Jo visu lielāko dzīves laiku tiešām paņem dienests un grupa Līvi. Un kaut ko gribās jau arī pašam padarīt, kā saka. Gan pa mājām, gan tāpat vien varbūt kādu dienu. Pagulēt un nedarīt neko. Ta kā saprotiet arī mani. Arī man kaut kad ir jāatpūšās. Nevar visu laiku skraidāt apkārt pa dzimšanas dienu ballītēm, vai veikala atklāšanām. Bet šādi piedāvājumi ir un paldies – paldies cilvēkiem, kas tos izsaka. Un mani tas ļoti priecē. Ka atcerās, ka grib redzēt un dzirdēt. Droši, kā saka, zvaniet vēl un aiciniet vēl. Noteikti, ka kādreiz arī sanāks. Sanāk jau kādreiz. Nav tā, ka es vienmēr atsaku. Bet gadās arī atteikt.

Šur, tur ir parādījušies cilvēki, kas saka, ka šie Līvi vairs nav īsti Līvi. Ka īsti Līvi bija agrāk, un starp tiem bija pavisam citi cilvēki. Kāds ir Tavs viedoklis par to? Vai arī tas uz Tevi neattiecas?

J.B: Nē, tas, protams, uz mani attiecas. Un vistiešākajā veidā. Bet. Ar to lietu ir tā. Cilvēkiem ir tiesības katram uz savu viedokli. Un paldies Dievam, mēs dzīvojam valstī un laikā, kur katram arī ir tiesības paust savu viedokli. Vai, ne? Un viedokļu dažādība – tas vienmēr ir bijis labi. Un tas arī vienmēr ir vajadzīgs, īstenībā. Bet tiem, kas tā saka – varbūt, ka tie vairs nav īstie Līvi, tie nav nekādi Līvi utt., – es varu pateikt tikai to – Līvi joprojām ir Latvijas mūzikas apritē. Un joprojām diezgan spēcīgi ir un daudz un ir – skaļi. Un visās malās. Ta ka, tiem, kas tā saka es varu pateikt tikai vienu: – atbrauciet kaut uz vienu koncertu. Atbrauciet un paskatieties, kas notiek zālē. Un paklausieties, kā tas izklausās un, kā tas izskatās. Viss.

Un tad izdariet secinājumus…?

Tieši tā. Cilvēki ceļās kājās, dzied līdzi, un skandē – LĪVI LĪVI!

Tu uzej uz skatuves, kā Līvs. Tas nes lielu atbildību. Vai tu nenogursti, no šīs atbildības? Pēc tiem lielajiem dižgariem, kas pirms tevis ir dziedāuši.

Hm. Kā, lai tev pasaka. Saproti, lielie dižgari tik tiešām ir bijuši. Un lielie dižgari vienmēr ir pelnījuši, kā saka, mūžīgu piemiņu un godu. Un es vienmēr atceros arī tos, kas ir bijuši pirms manis, un ar godu nesu to tālāk. Vai tas man – kā tu teici – uzliek atbildību?  Atbildību? Es varu atbildēt tikai pats par sevi un par to, ko es daru. Un tas, ko es daru – es daru to no sirds. Par to es arī atbildu.

Tagad ir kāda jauna dziesma plānota?

Jā. Dziesma tiešām top. Šobrīd rit darbs pie pavisam jaunas dziesmas. Dziesma būs forša, spēcīga. Kā saka, roķīga. Nu, kā jau – Līviska dziesma. Kā jau Līvu dziesma – jā.

Tātad tiek jauns matereāls gatavots.

Ir, ir, ir. Būs drīz, drīz. Pavisam drīz varēsim iepazīstināt klausītājus ar kaut ko jaunu.

Par mūziku es gandrīz nejautāju – kas būs vainīgs pie šīs mūzikas.

Nu, viens meistars mums vēl Latvijā ir, kā saka. No Liepājas.

Vai vārdus atkal Guntars Račs palīdz rakstīt?

Es nevarēšu tev tagad uz to atbildēt, īstenībā, vai pilnībā Guntars Račs, vai kopā ar Ainaru. Iespējams, ka tur ir iesaistīts vairāk nekā viens autors. Šoreiz es to nevaru nokomentēt. Kā jau es teicu – es daru savu darbiņu. Komponisti komponē, dzejnieki dzejo, dziedātāji dzied.

Vai tev ir bijusi gadu gaitā saskarsme ar nepatīkamiem faniem? Lai gan visi jau ir tikai cilvēki.

Tu jau atbildēji īstenībā uz to jautājumu. Visi ir tikai cilvēki. Un cilvēki ir dažādi. Un es arī esmu tikai cilvēks. Un var patikt, vai nepatikt, kā saka – tā ir dziļi mana personīga lieta. Un tā starp cilvēkiem tas diemžēl notiek. Nu kāpēc diemžēl? Tā vienkārši notiek. Tā ir. Visi mīļi nevar būt, un katram jau ir savi putni, kā saka. Ta kā – kāds ir…, tāpat mēs jau iepriekš runājām, ja? Kāds arī mani neuzskata par nekādu Līvu, varbūt. Un kādam es ne visai patīku. Arī tieši tāpat man varbūt kāds cits ne visai patīk. Ne vienmēr, ja? Bet tam nav nekāda sakara… nav nekāda sakara ar Līviem, Līvu faniem. Tas vienkārši tā ir.

Viens atsevišķš gadījums…

Es nesaku cik gadījumu – viens, vai divu, vai trīs. Es nesaucu nekādas personas vārdos. Es saku, kā ir. Mēs visi esam, kādi mēs esam. Un mēs esam ļoti dažādi, un tas ir ļoti labi! Un pasaules, īstenībā – jēga, skaistums un bagātība ir tieši dažādībā. Un jo mēs esam dažādāki, jo bagātāka un krāšņāka ir šī pasaule.

Nu, paldies, laikam. Tas arī viss. Es droši vien to jautājumu uzdevu vadīts pēc savas netīrās dvēseles aicinājuma. Tas, redz, tur kaut kāds…

Jā, tas tur kaut kāds. Šis tur kaut kāds. Nē, nu – tā ir dziļi mana personīga lieta, un te es nevienam neko nepārmetu, kā saka. Kāds ir, tāds ir. Kāds es esmu, tāds es esmu. Kāds ir cits, tāds ir cits. Tu vari to pieņemt, vai vienkārši iet tālāk.

(Pēc nelielas atvadīšānās) Līvu dziedātājs vēl piebilst:

– Tu tik dikti strauji iesāki ar tiem jautājumiem, ka es nepaspēju nemaz pateikt, ka man šogad bija atkal tas gods un laime piedalīties rokoperā “Lāčplēsis”. Burtiski tikko kā – aizvakar – Arēnā Rīga atkal izskanēja rokopera Lāčplēsis un tas bija kolosāli. Tiešām jāuzteic ir komandas darbs un visi iesaistītie cilvēki. Un…, un tas bija grandiozs veikums, īstenībā. Un fantastisks piedzīvojums. Un es noteikti, noteikti piedalītos tajā vēl. Ta kā rokopera “Lāčplēsis” atkal ir gaisā.

FOTO: Austris Auziņš

Tad mums sanāk, ka mēs nedaudz turpinam šo interviju. Pastāsti, kā tas viss notika.Tev kāds piezvanīja? Ne taču pats Zigmars Liepiņš?

Man piezvanīja Zigmars Liepiņš personiski. Un uzaicināja. Jā. Ta kā ar to es ļoti, ļoti lepojos. Zigmars Liepiņš piezvanīja un teica: – Klau, varbūt tu gribi uzdziedāt? Mēs te taisam rokoperu “Lāčplēsis”. Brīzes partiju – Kokneša lomu. Es protams – ar lielāko prieku. Un man tas ir liels pagodinājums un kolosāla iespēja. Domāju, ka daudzi mūziķi gribētu piedalīties tādā, tik lielā, episkā un latviskā darbā kā rokopera “Lāčplēsis”. Vai ne?

Ko tu vari teikt par “Lāčplēša” mēģinājumu procesu? Vai tas bija grūtāks par Līvu mēģinājumiem? Vai tie atšķirās?

Protams. Tā ir pavisam cita pasaule. Īstenībā, daudz grūtāk. Jo Līvos mēs pieejam tām lietām mierīgāk. Bet darbs tik ieguldīts liels. Un enerģija tika daudz ieguldīta. Un rezultāts, es domāju, ir ļoti atbilstošs.

Sn: Būs vēl koncerti kādi? Ar “Lāčplēsi”?

Par to es nevaru atbildēt. Tas ir producentu ziņā.

Sn: Viss tas kopā. Dziedāt Līvos. Būt ar Ainaru Virgu kopā uz skatuves. Daudzu cilvēku un muziķu elku…

Ainars Virga joprojām ir viens no visleģendārākajiem latviešu rokmūziķiem. To es varu pateikt ar pilnu atbildību. Viņš joprojām ir un paliek absolūta roka leģenda un brīnišķīgs mūziķis.

Viss tas kopā. Dziedāt Līvos kā Līvu dziedātājam. Dziedāt “Lāčplēsī”. Vēl droši vien šo to darīt. Vai tu nebaidies, ka Dievi vienu dienu sadusmosies un atņems tev to visu?

Tu domā, ka nav par daudz? Ka pārāk labi iet?

Vai tu nebaidies, ka Dievi vienu dienu sadusmosies uz tevi un visa tā vairs nebūs? Kas tev ir šobrīd.

Nē, nē. Te tev tā latvieša piesardzība slēdzās iekšā? Ja pārāk labi iet, tad pagaidi. Vēl sazin kā var gadīties. Ja? “Vēl nevajaga priecāties. Vēl sazin kā var gadīties.” Kā dzied slavenajā dziesmā. Bet, nē… Es dzīvi… Es dzīvi uztveru ļoti tieši. Un cenšos pats būt ļoti tiešs, vienkāršs un atkāts. Un priecāties par katru brīdi, par katru iespēju. Un … Kā saka, neburt sev galvā tagad kaut kādas melnās ainas. “Vai dieniņ, vai dieniņ. Paga. Nu kaut kam būs jānotiek. Kaut kas nāk.” Nē. Es eju ar atvērtu sirdi uz priekšu. Katru dienu dzīvoju, kā vienu… Nē. Tā nevar teikt. Bet nu… Vienkārši priecājos par dzīvi un izbaudu katru dzīves mirkli. Jo tā ir dzīve. Vajag dzīvot tagad. Un priecāties par to, kas ir tagad. Nevajag domāt, kas… “Vai dieniņ, vai dieniņ. Kā būs rīt?”  Jo “kādā brīnišķā dienā nebūs vairāk neviena no mums.” Tā ka “ik mirklis, ko jūt, var tev pēdējais būt.” Vajag izbaudīt. Nu es… Tās dziesmas ir fantastiskas! Tie teksti ir – iedomājies, taču kolosāli. Tāpēc arī man patīk būt Līvos un to visu dziedāt. Un arī piedalīties citos projektos.