INTERVIJA: Grupas MATTERGY ģitārists Aigars Aress Māls

FOTO: Gatis Indrēvics

Kad cilvēki sanāk kopā spēlēt mūziku, viņi nekad nezina, cik ilgi to spēlēs. Un dažreiz nemaz nezina, vai viņi ir izvēlējušies pareizo lietu, ko darīt. Tomēr laiks parasti visu saliek pa savām vietām. Vājākie atkrīt, un stiprākie iet tālāk. Citreiz līdz galam. Un citreiz arī atkrīt. Bet tad jau šādi gadījumi ir reti. Jo grūti atkrist no lietas, kas zvaigznēs ierakstīta. Vai citi to sauc par likteni. Parasti gan paši muzikanti neaizdomājas par tik cēlām lietām, ko te raksta autors. Viņiem tam nav laika.

Jānis Kronbergs: Ko grupa Mattergy šobrīd dara, tagad, kad pagaidām ir beidzies Covid?

Aigars Aress Māls: Jā. Nu tātad, tiklīdz beidzās tas Covid murgs, tā teikt, gada sākumā, mēs tur uzreiz bijām izplānojuši mūsu EP prezentācijas koncertus. Un arī vēl vienu – te tādu koncertiņu. Un tad mēs tos koncertus veiksmīgi esam noslēguši, ar pirmajām, tā teikt, atziņām un atsauksmēm. Esam ļoti gandarīti par, tā teikt, sasniegtajiem rezultātiem. Pie, kā mēs bijām strādājuši tieši pandēmijas laikā. Kas bija albuma ierakstīšana un izdošana. Tieši tam mēs arī koncentrējāmies, tā teikt. Ja kāds saka, ka viņam nebija, ko darīt, tad viņš, vai nu sliņķis, vai nu nezin, ko darīt. Kā izmantot to brīvo laiku. Es domāju – katrs cilvēks var būt tikai priecīgs, ka viņam tāds tiek dots, un, ja viņš to nespēj izmantot kaut kādiem mērķiem labi, tad kāpēc nedomāt ar galvu, nevis meklēt vainīgos visā – bet pievērsties kaut kādām lietām, kas varbūt nav sakārtotas, vai, kas jāizdara. Un – jā -, tā teikt, pārprioratizēt, vai prioratizēt no jauna savu to sistēmu un to laiku. Un pēc tam jau atgriezties sliedēs un darīt tālāk.

J.K: Pāris vārdus, Aigar, atsevišķi, par katru grupas dalībnieku.

A.A.M: Es pats esmu grupas uzsācējs, aizsācējs, grupas līderis. Kas ir savācis šo lielisko komandu un cenšās par viņu pastāvēt un saturēt viņus kopā. Ar savu radošo domu, ar savu, tā teikt, sava veida redzējumu. Nu tad, vienu vārdu sakot, es esmu tas cilvēks, kas šos visus lieliskos vīrus ir sapulcējis ap sevi un cenšās ar viņiem kopā iet, teiksim tā, vienā un tai pašā, vai stipri līdzīgā virzienā.

Jā. Tad mums ir otrs ģitārists, kas ir Ivars Kalniņš, kurš ir arī klarnetists un koncertmeistars orķestrī Rīga. Viņš arī… Otra profesija viņam ir… Viņam ir vēl citas profesijas, protams, bijušas, bet tādas, ko varētu pieminēt mūsu mūzikā vēl, ir arī lielisks pluss – viņš ir lielisks skaņu cilvēks. Viņam patīk skaņu inženērija. Tā ir, tā kā viena no viņa būtībām. Un praktiski, viņa vadībā arī tika ierakstīts mūsu pirmais albums. Un tika veiktas, tā teikt, pamata svarīgās lietas, lai mēs varētu patiešām panākt kvalitatīvu skanējumu, galu galā. Viņš ir mūsu skaņu cilvēks, skaņu producents, inženieris, jeb kā tik moderni nevar to nosaukt. Viņš par visām tām lietām atbild.

Un, tātad – mūsu basģitārists Ilvars Vītoliņš ir lielisks, tā teikt, basģitārists. Es domāju, ka jebkurš rokmūzikas, metāla mūzikas grupas vadītājs sapņo par tādu basģitāristu. Kurš nospēlē visas notis tur, kur viņām ir jābūt. Kas nenospēlē ne vairāk, ne mazāk. Tā mēs vēlamies. Un, protams, pieliekot savu to stiliņu. Un izdarot to darbiņu vienkārši izcili. Un viņa lielais plus, papilplus grupas pienesumam ir viņa hobiji – viņa citas nodarbošanās prasmes. Viņš ir lielisks foto un vizuālās mākslas mākslinieks. Un viņš ļoti lieliski dara to vizuālo noformējumu grupai. Viņš ir tas, kurš ir atbildīgs par to. Par singlu ‘ārtu’, par albuma ‘ārtu’. Daļēji arī par mūsu kaut kādu ‘merchendaizu’, kas jau ir, un topošā vizuālajiem noformējumiem, utt. Tas ir viņa tāds lauciņš. Viņš izdara savu grupas darbu, plus vēl viņš pienes vēl kādu pienesumu ar savām papildspējām, tā teikt.

Tad mums ir Andris Buiķis – bundzinieks. Kurš tādus liekus komentārus neprasa. Kas ir, tā teikt, mūziķu aprindās jau ļoti labi zināms bundzinieks Latvijā. Turklāt arī ar viņu es iepazinos jau labu laiku atpakaļ, ģitāristu sesijās, jeb Talantu Fabrikā. Neatceros, tieši kurā laikā tas bija. Bet ap to laiku – 2004. gads. Ap to laiku, kaut kur plus, mīnus, ap to bija. Bet viņam liels pluss ir atkal tas, ka viņš ir lielisks mūziķis ar augstu vērtējamām zināšanām. Un protams arī ar ļoti plašu sirdi un ļoti plašu mūziķa potenciālu. Savu radošo. Un viņš mums strādā pie aranžijām… Nu, mēs visi kopā strādājam pie visām lietām, bet viņa, tas, kas nāk no viņa – viņa spējas grupā – paplašina to mūzikālo izkārtojumu – nošu. Un viņš pienes savu aranžēšanas spēju mūsu mūzikā. Jā. Un izkrāso to tādās vēl interesantākās krāsās.

Un visbeidzot mums ir Tobiass Ilingvorts, kas ir mūsu vokālists no Ņūkāslas, UK. Jā. Viņš mums atkal pienes savu oriģinalitāti ar to savu nacionālo burvību un būtību. Ar tiem dziļajiem tekstiem. Interesanto, savādāko izjūtu, ko viņš ieliek mūzikā, arī. It sevišķi nebūdams šo rokžanru pārstāvis, tā teikt. Jo viņš pamatā ir darbojies kā avangarda mūzikas un folk mūzikas izpildītājs. Radītājs, arī. Bet šis viņam ir jauns, interesants pasākums, un es esmu ļoti priecīgs, ka viņš ar mums ir. Mūsu mūziku vēl kaut kādā veidā papildina.

Tie ir mūsu tie pamata komandas biedri. Kas ir tieši paša grupa, un, kas – mēs to mūsu mūziku radam, spēlējam un vēlamies nodot mūsu klausītājam.

J.K: Apraksti, Aigar, vienu vidusmēra Mattergy koncertu.

A.A.M: Šobrīd aptuveni to varētu teikt – tas ir aptuveni 50 minūtes ar visām tādām mazām pauzītēm starp dziesmām. Viss ir tāds ļoti kompakts, sakārtots mums tajā pasākumā. Mēs nevēlamies šobrīd arī to klausītāju – neievest viņa smadzenēm un ausīm to smagāko mūziku. Lai spilgtāks iespaids paliek. Mēs šobrīd turamies zem tās stundas robežas. Jo tas arī ir tā pārsvarā – viss tā forši nostrādā. Cilvēki vēl grib dzirdēt. Un tad mēs atkārtojam kādu gabalu, vai arī vairākas reizes pat atkārtojam gabalus. Tas atkarīgs no publikas. No garastāvokļa. Jā. Tas tāds mūsu šī brīža tāds ‘setlistes’ tāds standarta garumiņš. Plus, mīnuss 50 minūtes.

J.K: Kā jūsu stila mūziku vislabāk ir novest līdz klausītājam? Vai priekš tā ir citi cilvēki, kas to dara?

A.A.M: Jā. Nu, tieši tā. Es pilnībā tev piekrītu. Tam ir citi cilvēki, kas par to domā. Nu, tā, pa lielam – es sevi tā redzu. Un varbūt nevis ierobežoju, bet koncentrēju savas domas tajā radošajā virzienā. Tos spēkus tajā virzienā, kam es tā kā, esmu šeit paredzēts. Es vēlos darīt to. Es vēlos radīt to mūziku. Un tad tā komanda apkārt – viņa mainās laika gaitā. Tie pareizie cilvēki atrodas. Un tieši tāpatās katrs arī mūsu grupas biedrs ir ar savām papildus spējām, kuras viņš arī ienes grupā. Līdz ar to mūsu Ivars, kurš ir skaņu cilvēks, arī darbojas vairāk ar kaut kādām PR lietām, digitālajām lietām. Ar to popularizāciju mums ir pievienojies menedžments.-THP Production. Esam ar Agritu Dombrovsku vienojušies par menedžera šādām, tādām zonām, ko viņa šobrīd mums grupā aptver un jau sāk strādāt. Nu.Tādā veidā. Es tā cenšos uz tādiem jautājumiem, kur es neesmu tik kompetents, uzreiz tur necensties baigi iedziļināties. Varbūt esmu lietas kursā, un zinu par, ko runā mani kolēģi ar mani, bet pārsvarā es to uzticu viņiem, un es uzticos viņu viedoklim. Un tieši tādā pašā veidā, es vismaz ceru, ka viņi uzticās manam viedoklim. Un to, ko es sniedzu. Un tamlīdzīgi. Nu, tā kaut kā. Jā. Tā.

J.K: Cik daudz jūs komunicējat ar citām metāla, vai roka grupām?

A.A.M: Jā. Nu tas manuprāt ir arī – līdzīgi ta kā ģimenē saka: ‘Nenes darbu uz mājām.’ Te es arī varētu to pašu pielāgot, un uz to mazliet kaut kādā ziņā attiecināt. Ta kā… Jo nav tā, ka mēs personīgi draudzējamies ar visām grupām, un dēļ kaut kādas tur personīgu interešu dēļ, dēļ… Tas jau viss tā virspusēji diezgan sanāk. Ir droši vien kaut kāda draudzēšanās, kas notiek mērķu virzienos, PR līmenī, sociālajos, visos ‘Facebook’os, visās platformās, koorporējas, sadarbojas un tā arī laikam veido to savu auditoriju. Arī no citiem līdzvērtīgiem, vienāda līmeņa muziķiem. Un, tā teikt – kaut kādā veidā komunicējas, un kopā kaut ko sadarbojas. Bet tā, pa lielam, es pret visiem esmu draudzīgs. Mēs esam ļoti draudzīgi, mēs ar visiem draudzējamies, un nevienu nenošķirojam kaut kādos līmeņos. Bet kaut kāda tāda čupošanās mums te baigi nenotiek. Jo mēs vienkārši, kā jau pieauguši cilvēki – katrs ar savām lietām, ģimenē vairāk, un tā. Bet nu. Ir kaut kādi paziņas, kas vairāk kaut kādās līdzīga žanra iezīmēs – grupās. Bet tas nav vienmēr tikai kaut kāda žanra līmenī, bet arī starp žanru un dažādu – vispār mūzikas plauktiņu, tā teikt, līmeņos. Nu. Kaut kā tā.

J.K: Kā tev liekas, cik reāli jūsu līmeņa grupai ir izlauzties ārpus Latvijas?

A.A.M: (Smejas) Nu man liekas, ka tas pats pirmais plāna punkts, lai kaut kas notiktu – ir jāsapņo. Jo savādāk, mēs jau nemaz nezinam, ko mēs gribam. Tās skaistākās lietas rodās no sapņiem. Reizēm arī sliktākās, bet uz tām mēs tā kā netiecamies. Tiecamies uz tām labākajām lietām, par ko mēs sapņojam. Un, kur mūsu sirds – tā kā jūtas un vēlas būt. Un tad jau… Es teikšu tā, ka tāda kaut kāda norobežošana kaut kādā līmenī – sevi ierobežot kaut kādā līmenī, lai pēc tam pats cīnītos ar tām robežām… Mēs jau paši nosakām tās robežas, daļēji. Es jau esmu tajā laukā, kur es rakstu to mūziku, un tā nav lokāla vieta. Jā, protams, es atrodos šeit, uz pasaules – vai tur Rīgā, vai kādā konkrētā vietā, vai lokācijā. Bet tai pašā laikā, es esmu vienkārši uz šīs Zemes, es esmu pasaulē, un es esmu visā tajā informātikas laukā – tas ir apkārt šim bumbulim, iekšā viņā un ārā, prom no viņa. Es nodarbojos ar to darbiņu – ka man ir jārada tā mūzika, un es domāju tikai par cilvēku, par vienu cilvēku, kas dzīvo uz pasaules, un viņš ir mans klausītājs. Es viņu necenšos ta kā nodalīt – ka mēs esam Latvijā, un no kaut kurienes man ir jātiek ārā. Par to rūpēsies citi cilvēki, kas laika gaitā manifestēsies, uzradīsies un pievienosies komandai. Un, protams – ja ir tā vienkārši jāatbild uz jautājumu tavu – protams, ka es ticu ka var izrauties, bet es nejūtu to, kā izraušanos, bet kā vienkārši darbu – konsekventu, tā teikt, katrā līmenī ar kaut kādiem noteiktiem mērķiem, kas vienkārši tuvina tai – tā teikt, patiesībai. Es tā to dēvēšu – par patiesību. Tā ir tā patiesība, uz ko mums jātiecās.

J.K: Vai ir kāds viens, vai divi gabali no Mattergy, kas tev ir vismīļākie?

A.A.M: Zini, par cik mums nav bijusi tāda piespiesta situācija, ka mums ir jāsaražo tur 30 dziesmas, no kurām tikai izredzētās sešas tiks albumā, un tamlīdzīgi – tas ir bijis tāds neapzināti apzināts process, kad es jutu… Kad es sāku rakstīt tās dziesmas, es jutu, kāds ir tas stāstijums, tās idejas. Kā tas mūzikāli varētu izskatīties viss kopā. Un tad es vienkārši strādāju pie tām idejām, lai viņas reāli arī ināktu ārā no tās manas idejas, domu līmeņa, ar tādu reālu jau struktūru. Jā, un tie gabali visi ir – man viņi būtu visi kā viens gabals. Viss albums – viens milzīgs gabals, sadalīts dažādās tēmās, fragmentos. Un līdz ar to – katru reizi, kad mēs strādājam pie jaunas dziesmas, katru reizi: ‘Vow! Vot šitas ir!’ Kā nākamo uzrakstu, tad: ‘Vow! Vot šitas ir!’ Cerams, ka tagad no malas klausoties, var veikt kaut kādus slēdzienus un redzēt to attīstību, kādā veidā attīstījās mūsu – tā skaņa, tieši. Attiecīgi – nākamais gabals, pēc tam nākamais. Ka tas rezultāts jau ir, pa lielam – ir tuvāk, ko mēs vēlamies pateikt uz pašām albuma beigām. Un to arī pateiksim. Ta kā, ja tā ļoti virspusēji teikt, tad man personīgi pašam mīļākās – nu, tādas mīļākās dziesmas no albuma varētu būt ‘Friends With Benefits’, protams arī ‘Lightborn’, kas ir mūsu tādas balādes, vienīgās. Un arī, protams, ‘Turbulence Unknown’, kas arī Priekšnamā ir izskanējusi, šī dziesma, nupat. Jā.

Be the first to comment

Leave a Reply