INTERVIJA: Grupas Līvi dziedātājs Jānis Buķelis

Cik grūti ir būt vokālistam grupā? Cik grūti ir būt vokālistam leģendārā grupā? Cik grūti ir būt vokālistam vispār? Vai vokālists ir līderis, vai daļa no grupas? Daļa no komandas? Ir daudz šādu jautājumu, uz kuriem ir grūti atbildēt. Un citreiz visgrūtāk to izdarīt pašam vokālistam. Varbūt nevajadzētu viņus mocīt ar šādiem jautājumiem. Un tomēr…

Jānis Kronbergs: Kādas ir iekšējās sajūtas dziedāt grupā, kura laikam ir viena no visu laiku izcilākajām rokgrupām Latvijā. (Lai man piedod grupa Līvi par interpretējumu viena no).

Jānis Buķelis: Jūtos es fantastiski. Ļoti labi. Un tas protams ir liels, kā saka pagodinājums, un tāds sava veida sapņu piepildījums spēlēt tādā grupā kā Līvi, dziedāt. Tas jau ir jautājums, uz, ko es esmu atbildējis ļoti daudz, ļoti bieži iepriekšējās intervijās, daudzus gadus atpakaļ. Nu, jau es esmu vairākus gadus Līvos, un Līvi ir, un joprojām ir. Šobrīd atkal gatavojamies turpināt koncertēt visā Latvijā. Un tā ka tās kopējās sajūtas, protams, ir ļoti labas. Ļoti labas un, kā saka, ļoti pagodinošas. Līvi arī man pašam personīgi, vienmēr ir bijuši leģenda, vienmēr ir bijuši grandi, kaut kas ļoti liels un ļoti nozīmīgs. Un tagad man ir tas gods būt par daļu no tā.

J.K: Līvos ir dziedājuši daudz spēcīgu roka vokālu. Tu droši vien nēmēgini kādu no viņiem atdarināt? Vai tomēr?

J.B: Nē, es noteikti, nekādā gadījumā, necenšos nevienu atdarināt, vai kopēt, jo, pirmkārt, tas nav iespējams, to nevar izdarīt, un, otrkārt, to galīgi arī nevienam nevajag, nemaz. Ne pašam, ne kādam citam. Bet tā viennozīmīgi…, viennozīmīgi vienmēr esmu teicis, ka Aivars Brīze noteikti ir bijis mans iedvesmotājs, paraugs muzikā – tieši vokāli, un gan jau, ka neviļus es esmu…, cenšos viņam līdzināties, vai kā, bet nevis kopēt, vai attdarināt. Nekādā gadījumā – nē. Bet, ja mani arī salīdzina ar tādu, manās acīs vismaz ar tādu… Es tagad domāju Latvijas visu cilvēku atmiņās ar tādu grandu, un tādu izcilu personību, kā Aivars Brīze, tad man tas ir tikai, kā pagodinājums.

J.K: Vai tev ir no visa Līvu repertuāra kādas dziesmas, ko tev visvairāk patīk dziedāt koncertos?

J.B: Nē, nē. Tas ir tāds vispār, nu, baigi dīvains jautājums, jo tāpat tev var paprasīt: ‘Kurš bērns tev ir mīļāks?’ Kura dziesma ir mīļākā? Nē, nu, protams, visas. Bet ir, jā…, bet ir dziesmas kas iekrīt… Ja mēs runājam par dziesmām, bet nevis par bērniem, protams. Ir, protams, dziesmas, kas iekrīt sirdī, un es varu pateikt… Es varu pateikt to, ka, piemēram tāda dziesma, kā Dzimtā Valoda – es viņu, vispār sev esmu pilnīgi citā līmenī, citā plāksnē atklājis. Priekš sevis. Ko vispār tā dziesma man nozīmē, par ko es tur dziedu, un, ko es tajā brīdī domāju, pārdzīvoju. Pirms tam tās domas bija pavisam savādākas. Tagad viņas ir savādākas. Tā, noteikti, varētu būt Dzimtā Valoda.

Un vēl ir tāda forša, forša Līvu dziesma Nekad, ko Jānis Grodums izpildīja, un viņš arī ir autors. Un tā ir tā dziesma arī… Man viņa ir, kā saka: ‘Nekad nevienam neuzzināt to, par ko es cīnos un domāju, kad es šo dziesmu izpildu.’ Tas ir tāds pašam sevī iekšā, dziļš pārdzīvojums. Tās ir dziesmas, kas man ļoti patīk, ko es labprāt izpildu.

J.K: Cik daudz tu trennē savu balsi, lai izpildītu Līvu dziesmas līmenī?

J.B: Nē, nē. Tas, protams, ir liels darbs un pie tā ir jāstrādā un viņš laiku ir jāuztur. Nav tā, ka vienkārši: ‘ Eh. Atnācu, aizgāju, nodziedāju, vai ne?’ It sevišķi, kad ir aktīva komcertēšanas sezona, tagad gan tā pandēmija apturēja un viss tas tā, bet ir jāspēj sevi visu laiku uzturēt formā – lai tā balss nepazūd un nemainās, un, teiksim, ir tā kvalitāte, jo slodze ir baigākā, un, kad koncerti ir daudz, tad tā slodze ir vēl lielāka, nekā citkārt, vai ne?

Un tur ir jāstrādā. Es neeju gan ne pie kādiem vokāliem pedagogiem, jo savulaik, cik man ir bijis kontakts, viņi ir teikuši: ‘Es tev neko nevaru iemācīt.’ Jo tā, kā es dziedu, tas ir pavisam kaut kas cits. Es, protams, varu iemācīties, un es arī mācos lietas, kas ir svarīgas – elpot, un tā un visu pārējo. Nu jā. Bet tā… Es varu pateikt pilnīgi atklāti: ‘Jā, es trenējos.’ Es trenējos tāpat kā jebkurš sportists. I Tas viss ir jāvingrina, jāstaipa, jāiesilda obligāti pirms koncertiem. Un, ja es gribu nodziedāt divu stundu koncertu, un otrā dienā arī, tad tam ir jāpieiet ļoti nopietni un par to ir jādomā. Tas ir, jā… Tur ir darbs, un diezgan liels darbs tiek ieguldīts, un diezgan, arī, kā lai to pasaka,… tam ir sava cena – visam. Tas nav nemaz tik viegli – tā dziedāt, kā es dziedu un uzstājos.

J.K: Kā tev, Jāni, ir ar mūzikas instrumentu spēli?

J.B: Es neesmu… – pirmkārt, uzreiz, jāsāk ar to, ka man ir jāpasaka, lai nav pārpratumu: ‘Man nav muzikālās izglītības.’ Es neesmu instrumentālists. Neesmu apguvis tos nekad mūzikas skolā – kā es vienmēr saku: ‘Es mūzikas skolai esmu tikai garām gājis.’ Tas ir viens. Otrs ir – man pašam patīk, es pats paņemu akustisko ģitāru, paspēju kaut ko, ko pašmācības ceļā esmu apguvis, un tā. Bet, kā jau tu jautājumā uzdevi, – tai brīdī, kad tu uzkāp uz skatuves kopā ar tādiem profesionāļiem, kā Ainars Virga, vai Edgars Silacērps, kam ir pieredze, kas ir spēlētāji, kas ir instrumentālisti, tad man liekās: ‘ Ko es tur vispār… Es nekādā gadījumā negribu spēlēt tajā brīdī kaut kādu instrumentu, jo tas nav mans.

Es vienmēr parasti saku tā, ja man jautā: ‘Vai es māku spēlēt ģitāru?’ Es saku: ‘Es nemāku. Bet, ja man prasa: ‘Vai tu vari uzspēlēt?’ – ‘Uzspēlēt es varu.’ Bet par mācēšanu es to nesauktu, jo es nekādā gadījumā nevarētu pasniegt kaut kādas ģitārstundas, vai ko tamlīdzīgu. Tas, pa lielam, ir arī vienīgais instruments, ko es esmu apguvis – ģitāru.