INTERVIJA: Grupas INDYGO dziedātājs un gitārists Mārtiņš Vaters

Daudz ir rokgrupu Latvijā. Bet tikai nedaudzas ir izkarojušas savu vārdu. Īstu vārdu. Vārdu, ko cilvēki atpazīt. Vārdu, kas nerada šaubas. Vismaz uz so mirkli. Cik ilgi -to rādīs laiks. Nekas nav mūžīgs uz šīs Zemes. Bet tomēr, kas aiz tā slēpjas? Darbs? Kaislība pret iemīļoto lietu. Simtprocentīga atdeve? Nespēja bez tā visa dzīvot? Kas vēl?

Jānis Kronbergs: Mārtiņ, kas jūs īsti esat? Roks, alternatīvais roks, hard roks? Definē lūdzu.

Mārtiņš Vaters: Sveiks, Jāni. Indygo ir mūzika pirmām kārtām, bez ekstra definīciju piekabes, neliegšos, apskatot šķērsgriezumā grupas izdarīto mūzikā, rokmūzikas mugurkauls noteikti ir spēcīgs un paliekošs. Mūsu trio ļoti patīk mūzika, un ļoti patīk spēlēt, līdz ar to cenšamies sevi neiegrožot.

J.K: Lūdzu pastāsti par vienu diviem pašiem neaizmirstamākajiem grupas Indygo koncertiem tavā pieredzē?

M.V: Šis būs dikti grūti, bet, domājams, piedodami – neatceros visus grupas koncertus, jo ir bijusi paprāva saujiņa ar tiem šo pastāvēšanas gadu laikā, plus vēl neskaitāmi koncerti tik notiks, kurus neaizmirsīšu, bet pacentīšos pārīti izcelt.

Viens – “Unplugged” – divu dienu pieklusināti koncerti “Koka Rīgā”, milzu apjoma emocijas! Man ļoti patīk pieklusinātas uzstāšanās, tās šķiet intīmākas komunikācijā ar publiku. Šī mini koncersērija sniedza neatkārtojamu pieredzi, kā ir strādāt ar paprāvu apjomu tik ļoti atšķirīgu viesmūziķu, kā mūzika skan un izskatās cita mākslinieka sniegumā.. Šī pieklusināto koncertu video kripatiņa atrodama arī YouTube, kur izpildam kompozīciju “Versiju Vulkāns”, sadziedoties ar Ilvaru Jansonu(Herlis, Citrus, V.I.P.), kā arī koncerta audio ieraksts atrodams mūzikas straumēšanas platformās.

Otrs – neskatoties uz visiem tiem mazajiem un seksīgajiem, piebāzti saspiestajiem koncertiem, kuros enerģijas apmaiņa starp grupu un publiku ir reaktīvāka, man dikti patīk tās lielās skatuves, tur mūzika var ievilkt pilnas plaušas un ieskrieties. Labs piemērs ir pāris gadus atpakaļ Rīgas svētku ietvaros notikušais koncerts Krastmalā, kolosāla lokācija, tehniskais nodrošinājums un jaudīga, līdzi dziedoša publika – perfekts kombo!

J K: Kur jūs ņemat spēku, lai ietu tālāk šajā grūtajā laikā?

M.V: Jebkurā grūtajā laikā, ko cilvēce periodiski piedzīvo, ir jāturpina domāt un darīt, jāpārstāj tā pārspīlētā čīkstēšana un sevis žēlošana, tas ir tik ļoti neproduktīvi, lieka enerģijas tērēšāna jebkurā dzīves situācijā, bez izņēmuma. Galu galā vairumam ir dziļi pajāt par tavām likstām un/vai nevarēšanām. Mums ir milzu radošuma rezerves, kuras spēka brīžos papildinām, bet švakākos brīžos, ir no kurienes pasmelties. Esam viens otra starta šāviņš un radošais balsts.

J.K: Cik Indygo ir izdevies ielauzties ārzemju tirgū? Vai ir kādi mēģinājumi veikti?

M.V: Šo jautājumu jau gaidīju, neesmu sagatavojies, hehe! Jā, ir bijuši vairāki mēģinājumi grupas pastāvēšanas laikā doties Ziemeļu un Dienvidu virzienos ar ideju iepazīstināt citur mītošos ar Indygo daiļradi. Milzu atsaucība un atbalsts(vairākkārtēji) mums ir bijis pie kaimiņiem Lietuvā gan mazākos klubiņos, gan lielskatuvju festivālos – vienmēr jūtamies gaidīti. Esam koncertējuši arī Kamdenas dzīvās mūzikas lokālā, pulcinot kuplu Londonā un tās apkārtnē dzīvojošo latviešu ballēt gribētāju armiju un vietējos mūzikas mīļus – grandiozi! Ir piedzīvots arī pasakains saulriets noslēdzot Igaunijas sērfa čepionātu uz skatuves jūras krastā.. Centieni ir bijuši dažādi gan veiksmīgi, gan ne visai, pēdējie mēģinājumi doties muzikāli izglītot Eiropu, beidzās ar vispasaules vīrusaino lielķibeli, bet ideja nav atmesta, tik jāatrod pareizais mirklis, tāds noteikti būs.

J.K: Kas ir pats grūtākais grupas savstarpējās attiecībās? Lai noturētos kopā un turpinātu šo ceļu iet kopā.

M.V: Grūtākais ir laicīgi sanākt uz grupas mēģinājumu sākumiem, hahaha – pieaugušiem puikām ir pieaugušu puiku ikdienas darbi, uz koncertiem gan izbraucam laicīgi. Grupā savstarpējās attiecības mums ir kā ģimenē, nekā citādāk – balstam viens otru, kašķējamies, nekautrējamies pavilkt viens otru uz zoba, ejot uz vienu kopīgu mēŗķi. Es ļoti priecājos, ka mēs katrs esam citādāks, tik ļoti atšķirīgi brīžiem, tas, manuprāt, ir milzu ieguvums darīt ko kopīgu esot atšķirīgiem, tā ir iespēja šķautņaināk paskatīties uz vienu konkrētību. Jebkurām veiksīgām attiecībā ir vajadzīgs strādājošs sadarbības modelis, ir jāmāk būt skolniekam un pie vajadzības arī skolotājam. Šķiet, ka mūsu gadījumā esam atraduši nebrāķētu attiecību kopceļu, heh!

J.K: Tuvākie plāni grupai Indygo? Kad vīruss iet uz beigām.

M.V: Par plāniem viss ir skaidrs, atkārtoti un nepagurstoši turpināt, šķietami veiksmīgi uzsākto jaunrades posmu. Ir sastrādāti savi, gandrīz, divi duči kompozīciju, kurām ar vien pievinojas jauni un jaunāki jaunrades demo un galaprodukti. Plānojam nospēlēt visus mums atvēlētos koncertus, iemūžināt kādu jaunalbumu, sastrādāt kādu kopproduktu, ar kādu no Latvijas tik ļoti dažādās mūzikas scēnas, turēt taisnu muguru grūtākos brīžos un priecāties par pašu, kā arī citu sasniegtajām uzvarām! Nedrīkst aizmirst draudzēties, un mums patīk draudzēties!