INTERVIJA: Grupa INOKENTIJS MĀRPLS izdod albumu “Kauliņi ir mesti”

Jānis Kronbergs. Pastāsti nedaudz par jauno disku! Kāds nosaukums? Par ko tas būs?

Raimonds Lagimovs. Tas nav konceptuāls albums. Tajā būs dziesmas, kas vienkārši laika gaitā sakrājušās un ierakstītas. Katra dziesma droši vien ir citādāka. Vēstījums nav ļoti vienots.

J. Tu teici, ka dziesmas sakrājušās laika gaitā. Ko tu domāji ar šiem vārdiem? Tas ir kāds laika posms? Varbūt pat desmitgade? Un tagad tu beidzot nolēmi dziesmas publicēt?

R. Gandrīz visos “Inokentija Mārpla” albumos ir tā, ka ir čupa ar jaunām dziesmām, un dažreiz mēs ierakstām arī kādas vecas dziesmas, ko mums šķitis svarīgi ierakstīt.

J. Kuras dziesmas bijušas sacerētas jau agrāk?

R. “Draugi” un “Ha ha hā”. Man gan grūti pateikt, cik ilgs ir tas laika posms. Lielākā daļa dziesmu, protams, ir pēdējo piecu gadu laikā sacerētas, bet pāris ir arī no astoņdesmitajiem gadiem.

J. Kā tu dziesmas raksti? Vai tā ir melodija, kas skan tev galvā, vai arī…?

R. Es varētu teikt, ka neesmu baigi profesionāls mūziķis. Kad es sāku dziesmu rakstīt, man no sākuma rodas teksts. Dažādas tēmas un kaut kādi rifi ģitārai var būt radušies arī agrāk, bet vispār dziesmas radīšana man sākas lielākoties no teksta. Ir teksts, ko es esmu atzinis, ka gribu taisīt ar to dziesmu, un pēc tam es to apdarinu ar skaņām.

J. Cik mērķtiecīgi tu raksti tekstus? Tu apņemies katru dienu rakstīt? Vai tā ir iedvesma? Kā tas notiek?

R. Es nerakstu mērķtiecīgi. Kad man ir kāds impulss vai iedvesma, es rakstu. Ja nav, es vienkārši nerakstu. Teksts var uzrakstīties uzreiz, bet var arī papildināties ilglaicīgi. Pat sakrāties laika gaitā.

J. Daudzās grupās ir tā: tu saraksti dziesmu, atnes pie saviem čomiem, un viņi saka: piedod, vecīt, šito mēs nespēlēsim. Kā ir ar tavām dziesmām? Vai tu tās kaut kā cenzē? Vai tu parādi kādam, pirms gribi ierakstīt? Vai arī tu vadies tikai pēc savām izjūtām?

R. Tad, kad es tās rādu grupas biedriem, dziesmai ir tikai tāds karkass, pēc tam tā apaug. Bet diezgan bieži ir bijis, ka arī grupas vidū dziesma kaut kā neaiziet. Tad es to nolieku vienkārši vēlākam laikam un nodomāju, ka varbūt arī kādiem citiem mūziķiem kādreiz tā var šķist ierakstīšanai svarīga. Dažreiz, jā, dziesmas iestrēgst vēl uz kādu laiku. Un dažreiz, ja
grupas biedri to akceptē, tā izveidojas ātrāk.

J. Katrai grupai ir dziesmas, kas ir pārdzīvojušas laiku. Vai jums, “Inokentijam Mārplam”, ir dziesmas, kas tiek spēlētas visos koncertos vai pastāvīgi kāda viena dziesma tiek spēlēta kā pēdējā? Vai ir tādas dziesmas, kas nekad netiek izlaistas?

R. Ir dziesmas, kas gandrīz katrā koncertā skan, varbūt ne simt procenti katrā, bet pārsvarā publika grib, lai tās spēlē. Piemēram, “Eu, priekšniek!” parasti diezgan bieži tiek spēlēta. Pēdējā laikā arī “Brīvību Latvijai”. Ir tādas dziesmas, kas ir spēlētas bieži, un ir tādas, kas kaut kādu iemeslu dēļ – diezgan reti. Senas dziesmas un aizvien repertuārā ir “Revolucionārs”, “Asins līst”. No jaunākām pēdējā laikā diezgan regulāri tiek spēlētas “Klucītis” un “Kakā, kakā”.

J. Tu minēji “Brīvību Latvijai”, kas tiek spēlēta. Tūlīt būs Latvijas gadadiena. Vai tā ir saistīta ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu?

R. Katrs cilvēks to var uztvert savādāk. Drīzāk dziesma ir aicinājums to neatkarību izcīnīt.

J. Lai gan neatkarība jau ir izcīnīta?

R. Nu, kā lai saka? Tu jau vari cīnīties par brīvu Latviju, kas ir brīva no meliem, no korupcijas un no visa kaut kā. Arī tā var uz to skatīties.

Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.