Ir tik daudz mūzikas stili. Metāls, roks, visādi paveidi. Galva jūk. Un lielākā daļa no viņiem neseko meinstrīmam. Ietiepīgi. Un tomēr, katram sava taisnība. Jāspēlē, tas, kas patīk. Pašam. Un tad patiks citiem. Cerams.
Jānis Kronbergs: Ko grupa Jauda dara šajā grūtajā laikā? Kad spēlēt “dzīvajā” praktiski ir neiespējami.
Gatis Pastars: Viss jau jāsāk laikam no tās divu gadu vecās pagātnes, kad mēs ieslīdējām šajā visā, kā saka marazmā. Kad mentāli, gan veselības ziņā. Īsā versija ur sekojoša. Kad mēs sapratām, ka viss būs ciet, kad pasākumi atcēlās, kad koncerti atcēlās, jo mums tur bija plānots Igaunijas un Lietuvas virziens, un tas viss atcēlās. Šajā gadījumā, mēs savā iekšienē, tādā mini sapulcē, nolēmām, ko tad mēs īsti daram. Un mēs nolēmām ka neskatoties uz to, ka nav koncertu, mēs turpināsim rakstīt jaunas dziesmas, turpināsim strādāt pie jaunas koncertprogrammas, filmēt video klipus, un maksimāli, teiksim, ja ir iespēja, aizbraukt uz kādu televīziju, parādīt sevi, lai, kā saka, neizkristu no aprites, lai kāds nepadomātu, ka mēs esam bankrotējuši, pazuduši, nomiruši kaut kur stūrītī, klusībā.
J.K: Uz kādu publiku jūs visvairāk tēmējat? Kā jūs varētu definēt savu žanru?
G.P: Tu zini, kā, par to žanrisko virzību un vēl kā savādāk, jāsaka, ka tā, ka cik mums ir bijušas publikācijas, vai kādas intervijas, katrs to traktē savādāk, kurā virzienā mēs iederamies, vai kurā mēs tā kā dodamies. Bet, ja tā godīgi, mēs paši priekš sevis neesam definējuši kaut kādu vienu specifisku, konkrētu jomu, kurā mēs tā kā sevi redzam, mēs vairāk virzamies pēc tā, kas ir tas, ko mēs gribam pateikt ar savu darbu, ar savu mūziku, video klipiem. Tas ir pirmāmkārtām, un otrāmkārtām, mums ir, zini kā – no savas pieredzes, mēs par to grupā esam iesmējuši ne vienreiz vien. Kad mēs sūtam uz rādžiņiem, mēs esam par smagu, ja mēs sūtam uz kādu citu rādžiņu vēl kaut kur ārzemēs, mēs esam par vieglu, un mēs īsti tā šobrīd nevaram saprast, kur tad ir tas, kā saka, mūsu potenciālais klausītājs, kurš pateiktu: ‘Jā, tu esi pareizi atnācis, tu esi forši atbraucis un viss kārtībā ir.’ Es teiktu, ka mēs vēljoprojām esam meklēšanas posmā, jo zini kā, nav šobrīd… Arī pirms pandēmijas, bija, kaut kā, grūtāk izlausties, lai parādītu sevi, jo teiksim tā – visām iesācēju grupām ir tā. Mēs nesaucam sevi par baigajiem grandiem, vai veterāniem, ja? Bet tas, ko mēs līdz šim esam darījuši, mēs vairāk xesam saskārušies ar to, ka mēs neatbilstam kaut kādiem formātiem. Jo, nu, vieniem mēs nepatīkam, dēļ smagām ģitārām, citiem mēs nepatīkam dēļ tā, ka tur bungām ir pārāk zems soļņiks nosēdināts, citam nepatīk pārāk samtains vokāls, un pārāk garš ievads un pārāk, nezinu, vēlu piedziedājums sākas.
Nu redzi, tur ir daudz dažādi, visādi tie varianti, un, kā saka, izgājis cauri šim posmam, tu saproti, ka tie viedokļi, patiesību sakot, nedrīkst tevi ietekmēt tavā daiļradē, tavā darbībā. Un tu vienkārši dari, pirmāmkārtām un to filtru tu uzliec pats sev, un mēs esam nolēmuši tā,ka, ja mēs kaut ko laižam ārā, mēs laižam ārā tikai tad, kad mums ir vienprātība attiecībā par to ka: ‘Jā. Par to nav kauns. Mēs to gribam parādīt.’ Un tā, ka vai tur patīk, vai nepatīk, tas ir ļoti subjektīvi. Un, nu, tas laikam izklausīsies tā ļoti egoistiski, bet mēs to mūziku radām, pirmāmkārtām, priekš sevis, jo mums tas ir tāds, kā saka… – pirmais albums, kas mums iznāca, mēs gribējām vinila plati tieši šī iemesla dēļ, lai būtu, kā saka, tāda vēsturiska liecība, tāda laika kapsula, kurā mēs ieliekam tā brīža sevi. Nevis nevienu citu. Un protams, ka mēs augam kaut kādā ziņā, un pilnveidojam sevi, bet ar to jau arī ir interesants tas radošais ceļš, tā ka, nu par tiem žanriem, par to visu, lai sauc cilvēki, kā mūs sauc, bet mēs pirmāmkārtām daram to, kas mums pašiem patīk, un, ja kādam vēl tas patīk, mēs tikai priecājamies.
J.K.: Es lasīju, ka jūs arī kāzas, balles spēlējat. Cik bieži jūs to darat tagad? Kā jums tas patīk?
G.P: Redzi, kā ir – tā mūsu pieredze rāda sekojošo – ka, ja tu gribi Latvijā pelnīt iztiku ar mūziku, tad vieksmīgākie finansiālā ziņā ir noteikti tie, kuri diversificē, sauksim, savus ienākumu riskus. Tad, kad ir grūti laiki ar koncertiem, viņi braukā pa kultūras namiem, spēlē savus koncertus, spēlē jubilejas, kāzas, korporatīvajos pasākumos uzstājas. Un es, godīgi sakot, tajā nesaskatu neko sliktu. Man liekās, ka visam tam ir, nu, tāda, kā saka iekšēja tāda profesionāla latiņa, kas tiek pacelta, jo mēs arī – mēs kāzas spēlējam. Sākumā mēs spēlējām, jo vienkārši gribējās kaut kur spēlēt, tāpēc, ka grupai, kas izveidojusies, tā nejauši, kaut kur satiekoties, no citiem kolektīviem, vienkārši vajag to saspēli izveidot. Un tu vari būt izcils mākslinieks četrās sienās, izcils rokmūziķis, un visādi citādi, bet, ja tevi cilvēki neredz, tu esi nulle, principā. Un, šajā gadījumā, mēs nolēmām to, ka mēs sāksim ar to, ka, jā, mums vajadzēja labākus instrumentus, jo tā malka, ar ko mēs spēlējām pirms četriem gadiem, nu, vienkārši bija nekāda. Tāpēc ir vajadzīgs finansējums. Un otra lieta, kas ir, nu, jā – tās kāzas visas un jubilejas, vai korporatīvie pasākumi, tas ir tāds ienākumu avots, kas ir būtisks. Pilnīgi noteikti. Bet tam visam pāri stāv tas, ka arī mēs saspēlējamies publikas priekšā, tas ir viens. Otrāmkārtām, tu iemācīsies uzvesties publikas priekšā. Un trešāmkārtām, kā saka, tu esi arīdzan, kā saka, tā skatuviskā pieredze, un viņa dod pavisam citu skatu punktu uz to, ko tu gribi vispār darīt. Kā tu sevi redzi tālāk. Un runājot par mums, mēs, teikšu godīgi, ne ar lielāko prieku šobrīd spēlējam kāzas, tāpēc, ka tam ir diezgan… Mēs grupā neviens nelietojam alkoholu, tāpēc mums ir drusku tādas morālās paģiras, pēc tam kad tu esi nospēlējis sešas, septiņas stundas, cilvēkiem, kas, vienkārši, ir piedzērušies, un tas liek aizdomāties, vai mans laiks ir tā vērts, lai izklaidētu dzērušus cilvēkus, ja? Un mēs tomēr mēģinam, teiksim tā, nu, savā tajā mūsu daiļradē, organizēt, tomēr kaut kādu savu skatījumu, redzējumu, savas idejas, koncertus. Vai tas ir tekstūras ziņā, vai lirikās. Vai video klipā, kādā mesidžā, un respektīvi, audzināt tādu, savu kaut kādu iekšējo identitāti, jāsaka tā laikam būtu. Un tādā veidā. Protams, ka mēs redzam to, ka mēs negribētu nodarboties ar kāzu, un to visu spēlēšanu, bet tas ir drīzāk dēļ tā – ieguldītais laiks pret to atdevi, nu tas mums šobrīd ir tādā disbalansā, tādā nesamērīgumā ir šobrīd, tāpēc mēs gribētu no tā atteikties. Bet ņemot vērā, ka mums divus gadus nav bijusi iespēja nekur tā pilnvērtīgi, kārtīgi uzspēlēt, teikšu godīgi, pat reizēm liekas, ka tās pašas kāzas, ja, kas garlaicīgas ir, pat tur vienkārši varētu uzspēlēt, es nezinu, kaut kādus vecos Līvu gabalus, un noķert kaifu. Jo runājot, ne tik daudz par to, ko spēlēt, bet būt tajā momentā, tajā dzīvajā momentā, kad viss skan, viss notiek. Ta kā, tas ir tāds iekšējā piepildījuma ceļojums, kā saka.
J.K: Pāris vārdu par dziesmu Vēju Vīrs. Kā viņa radās? Kā viņai veicās radio stacijās?
G.P: Nu zini kā? Tad, kad cepa Vēju Vīru, es diemžēl, par laimi mācēju tikai trīs akordus uz ģitāras spēlēt. Jo esmu taustiņnieks. Mēs ar Daini spēlējām vēl vienā, citā grupā, kopā sastāvā – viņš basu, es tā kā mēģināju ģitāru, jo man tā motivācija bija vienkārši iemācīties ģitāru spēlēt, un pamēģināt trinkšķināt to ģitāru tajā grupā. Tad beigās sanāca tā, ka Vēju Vīrs principā radās pēc vienām tādām nesmukām nesaskaņām kolektīvā, kas mums bija, jo mums tā problēma tur bija – baigi ātri visi palika slaveni, un atļāvās tādus rokzvaigznes izgājienus, kā piemēram nenākt uz mēģinājumiem, vai piedzerties koncertā utt. Vai ballītēs. Tas man tā kā īsti nepatika, un tad es nolēmu, ka man vajadzētu kaut ko pamēģināt savu, citu, un tad es uztaisīju tādu projektu, kas saucās Dziļa Upe. Tur bija…, es tajā laikā paspēju tajā projektā nostartēt ar vienu skaņdarbu Priekšnamā. Tur, protams, es ātri izlidoju ārā, bet ideja bija tāda, ka bija tāda vēlme radīt pašam savu. Es pēc savas pārliecības, oriģināli esmu bijis dīdžejs – elektroniķis, un tā elektroniskā puse man vairāk ir bijusi. Pa cik pa Eiropu ir braukāts un izdoti ieraksti Eiropā, tā elektonika bija daudz tuvāka tajā brīdī. Bet ģitāra bija kaut kas jauns, un vienkārši bija tā, ka es nopirku savu pirmo ģitāru, un vienkārši, nejaušības pēc, mācoties klasiskās pentatonikas skalas, uzgāju šo interesanto toni, kas ir tā atvertā mi stīga. Un ar to arī viss sākās, īstenībā. Un es ļoti biju…, man tajā laikā šausmīgi patika septindesmito gadu mūzikā tas fīls. Nezinu, sākot no Thin Lizzy, Led Zeppelin, Džimijs Hendriks, visa tā ēra, kas bija. Un tad es ļoti rakos iekšā tajā visā un, ja paklausās mums no pirmā albuma ir tāds gabals Šajās ielās, nu viņš ir uz šo šniti tas fīls, un vispār, ja albumu paklausās, viņš mums ir tā kā tāds ceļa gabals, sākot ar to septindesmto gadu, kā saka, interesi, kas mums bija toreiz, un beidzot, līdz pat tādam ar elektroniku saistītam gabalam, kas ir pēdējais skaņdarbs, kas tā kā vairāk iezīmē mūsu šī brīža virzienu.
Un tas Vēju Vīrs – jā, vienkārši man bija demo uztaisīts, bez bungām, bez nekā, vienkārši ar tamburīnu bija iesists, un es saku: ‘ Klau, re kur ma tāds demo gabals ir, varētu kaut ko uztaisīt no šitā.’ Mēs sedējām pie manīm bēniņos, te mājas studijā, un tā mums tapa dziesma. Bet radās tad ideja, ka vajadzētu savu arī blici mums taisīt augšā. Mums nebija bundzinieka. Un tad burtiski nedēļu vēlāk, mēs uzzinājām, ka grupa vēl viena, kas bija Līvānos (Līvānos bija divas grupas), ka tā arī izjuka. Un tad mēs vienkārši… – viens zvans Danielam, Daniels tieši tajā laikā…, es braucu no RTU mašīnā, es saku: ‘ Klausies, vecais. Nu tipa tāda situācija. Davai. Liekam kopā.’ Un atbilde uzreiz bija: ‘Jā. Davai. Daram.’ Un tā arī viss sākās, īstenībā. Mēs pirmo gabalu ierakstījām, savācām visus telefonus, ko vien varējām – no radiem, draugiem, paziņām, aizbraucām sarunājām rudzu lauku. Mēs tur vējainā dienā trāpijāmies, vienkārši, un nofilmējām klipu, lai gan mums reāli nekādas priekšnojautas un sajēgas, kā filmēt klipus vispār nebija. Tas klips vienkārši ir smaidu izraisošs, tā viegli izsakoties. Bet tā bija, teiksim tā, mūsu filozofija – ko mēs protam, un kā šobrīd protam, mēs vienkārši daram. Lai nav tās atrunas: ‘ Ei, mums nav naudas. Budžets. Nav iespējas. Vēl kaut kā nav.’ Nu, ar tiem līdzekļiem un resursiem, kas mums ir, mēs vienkārši darām. Un tad tas Vēju Vīrs, jā, es atceros, ka arī Latvijas Radio 2, kad mēs aizsūtījām, nebija tā, ka viņu baigi spēlēt gribēja, bet šad tad tur parādījās. Mums bija vēl citas dziesmas, pirmās, kas mums tur bija, tās vairāk spēlēja, bet kaut kā beigās tas Vēju Vīrs tā arī noplaka vienā brīdī, tā ķa tas mūžs tai dziesmai radio ēterā bija īss.
J.K: Kā jums šķiet, cik grupa Jauda ir izkarojusi šobrīd atpazīstamību. Cik jūs šobrīd pazīst Līvānos, un ne tikai?
G.P: Zini, kā – ļoti grūti to novērtēt. Tas, vai mēs spētu salasīt, es nezinu, klubu, vai, ka cilvēki nāktu speciāli uz mums koncertā, mēs pagaidām to vēl nejūtam. Nav tāda sajūta, ka mēs varētu savākt, nezinu tur, galeriju pilnu, nezinu, cik tur sanāk tā vieta pie skatuves, un, ka cilvēki nāktu tieši uz mums. Ir kaut kādi skaņdarbi, ko noteikti cilvēki ir dzirdējuši, un zina, bet viņi varbūt nezina, ka tie esam mēs. No otras puses, atkal ir tas, ka protams, nu, vietējā, šeit vietējā rajonā, es te par Līvānu novadu runāju, nu jā, mūs zin, pat reizēm citi cilvēki uzskata mūs par kaut kādiem baigiem superstāriem, ja mēs tur parādamies Panorāmā, lai gan tas, kā saka – tās piecpadsmit minūtes Panorāmā, jā, viņas dod atpazīstamībai, pilnīgi noteikti, tas ir, var teikt, pat efektīvākais veids, kā sevi parādīt šobrīd, jo diemžēl Latvijā, es nezinu, ja godīgi, kāpēc tas tā ir izveidojies – vai nav gribošu cilvēku, vai varošu, bet man liekas, ka mums jaunajiem mūziķiem šobrīd, šī atbalsta absolūti nekāda nav un perspektīvas nekādas nav. Jo kaut vai, teiksim, lai sevi dzīvajā parādītu ārpus klubiem, piemēram, kuros arī nelabprāt ņem jaunas grupas, parādīt sevi kādā televīzijā, vai radio šovā, ir ļoti grūti. Jo atkal šīs kārtējās atrunas: ‘Neesat mūsu formāts. Jūs esat pārāk andergraundīgi, utt.’
Un, ja arī kāds tur kaut ko dara, tad tas ir, nezinu, pusstundu programmas kaut kādas, kas pamirdz un kaut ko pabīda. Bet tā Panorāmas parādīšanās, jā, cilvēki pēc tam nāk klāt uz ielas: ‘Hei, redzēju tevi Panorāmā un tā.’ Viņi to redz kā lielu sasniegumu, lai gan patiesībā mēs to neizjūtam kā baigo sasniegumu, drīzāk tas ir vairāk, kā saka, solis pretī mūsu redzamībai. Jā, bet nenoliedzami, tas paceļ uzreiz Youtube skatījumu skaitu, tur gan taisnība, jā. Bet vai tas ir tāds triggeris, kas šobrīd mūsu gadījumā strādā par labu, lai mēs varētu savākt pilnu koncertu, pārdot, teiksim kādu kultūras namu ar biļetēm, šaubos šobrīd, nezinu. Man liekās, mēs vēl esam tādā ceļa sākumposmā, mēs nejūtam sevi kā baigi atpazīstamus, vai superstārus kaut kādus lielus, vietējos.
J.K: Cik viegli ir trijatā (Jūs esat trīs) aizpildīt muzikālo devumu? Sniegt pilnvērtīgu mūziku.
G.P: Es teiktu, ka mums ir, ja skatāmies no ekonomiskā viedokļa, jā, pilnīgi noteikti, tas ir izdevīgi, tādā ziņā, ka arīdzan, nav liels kolhozs, ka kaut kas, es nezinu… tu nevari vienoties, vai nevari savākties kopā. Jo, man liekās, trīs, ir ļoti tāds kompakts, efektīvs modelis, kā darboties. Mūsu gadījumā ir tas, ka mēs esam bišķiņ tā kā sadalījuši savus pienākumus savā starpā, ko kurš dara, ja? Es varbūt uz sevi uzņemos to visu – mixu, māsteringu, producēšanu, vairāk video klipu filmēšanu, montāžu, specefektus, un tas viss. Puikas atkal uz sevi kaut kādas menedžmenta lietas ņem, juridiskās lietas kaut kādas bīda. Un mēs arī šobrīd esam biškiņ uzkārušies gaisā ar savu iesākto projektu, bet mēs esam iegādājušies ēku, mēs sev atsevišķu studiju gribam, kā tādu lokālo rezidenci, tādu uztaisīt, kur var darboties lielās telpās, brīvi, un kā saka rakstīties, vai filmēties, vai fotografēties, visu ko. Un līdz ar to, mēs teiksim tā, mums nepārklājās tās lietas, kuras mēs daram grupā, tas ir viens. Otrs, kas ir, grupā arīdzan nu, ir, prasās, ka ir kādas lietas, ko pielikt klāt. Es šajā gadījumā domāju tos elektroniskos elementus kaut kādus klāt, jo kā jau es teicu man iepriekš no visiem elektro, tehno mūzikas laikiem, ko es esmu producējis un taisījis, man ir diezgan, kā saka, laba bāze, tā tehniskā bāze un arī pierdzes bāze, un līdz ar to tad es varu, kā saka savu devumu dot grupai šādā veidā. Un uz skatuves mēs to visu aizpildam izmantojot tehnoloģiju, tie ir “backing tracks”, kur vajag kaut kur kādus interesantus elementus, vai sintezatorus, skaņas, vai specefektus kaut kādus. Bet tas ir ar tādu mērķi, ka nevis mēs aizstājam cilvēku, bet drīzāk mēs papildinam kaut kādus akcentus, kas varbūt nav iespējami, teiksim tā… Piemēram, man daudz kas top eksperimentālā veidā. Ja tev ir saslēgti četri sintezatori, un tev pēkšni veidojas kaut kāda skaņas tekstūra uz pults, teiksim, un tas ir kaut kas interesants, ko tu zini, tu neatkārtosi katru reizi, ja? Bet tas ir notverts kaut kādā skaņas celiņā, un tu gribi to arī ierakstā atstāt, vai arī atstāt uz skatuves, dzīvajā. Un tad, teiksim tā, skaņas tekstūra, nu, viņa arī ceļo, kā saka no viena faila uz otru failu, un tad, tiek atskaņota kopējā mixā. Tas padara mūs atšķirīgākus no citiem, jo mēs arī uz skatuves, pirms koncertiem, vai kādos konkursos, kad esam piedalījušies, mums, esot trijatā, tā ir ļoti liela priekšrocība, ka mēs ļoti ātri varam uzlikties, novākties, noskaņoties, un, teiksim, nu, mēs neapgrūtinam skaņu inženieri ar to, ka tagad es regulēšu pedālim toni. Un tad es tur pusstundu tur sēžu, un visi pārējie gaida. Es teiktu, ka tā ir tāda veselīga kombinācija. Tas neizslēdz to, ka arī nākotnē var būt kādi papildinājumi grupas kolektīvā, jo es saku, ka tas ir tāds ceļojums, kurā mēs esam atvērti visam, kas nāk mūsu ceļā. Mēs nepieturamies pie tādiem dzelžainiem, es nezinu, kanoniem: ‘ Viss. Mēs tagad esam tikai tāda rokgrupa, un ne šitāda.’ Mēs iespējams, ka vēl mainīsimies savā formātā, tekstūrās, utt, mēs varbūt būsim agresīvāki kādā no albumiem, tas teiksim, skanējuma ziņā. Kaut kur varbūt mēs būsim tieši otrādi – dziļāki un melanholiskāki, ta ka tas viss ir iespējams, tādā ziņā. Mēs tā ļaujamies drīzāk tam mirklim, nevis ar aprēķinu rēķinam, kas ir izdevīgi, kas nav izdevīgi, kā jāskan, kā nav jāskan. Tā kā – tā.
Publikācija tapusi ar VKKF atbalstu.
Leave a Reply
Lai komentētu, jums jāpiesakās sistēmā.