INTERVIJA: Ervīns Ramiņš no grupas LAIME PILNĪGA

Rokmūzika visos laikos ir aizgrābusi cilvēkus. Rokgrupām ir sekojuši fani, grūpijas. Nakšņojuši netālu no savu elku mājām, lai tikai nedaudz uzmestu tiem acis. Un pat darījuši vēl kardinālākus soļus. Kur te ir noslēpums? Mūzikā, ko viņi rada? Dzīvesstilā, kas attāli nedaudz atgādina Karību jūras pirātu dzīvesstilu? Kāpēc tā notiek?

Jānis Kronbergs: Kā grupa Laime Pilnīga pavada šo vasaru?

Ervīns Ramiņš: Vasara ir padevusies tāda daudzslāņaina: viena no lietām ar ko pašlaik nodarbojamies ir koncertdarbība. Šovasar ir mazāk publisko pasākumu,vairāk ir privāto pasākumu. Ir gana daudz cilvēku, kas grib dzirdēt  Laime Pilnīga, bet tikai priekš sevis. Publiskie pasākumi šovasar ir kādi septiņi, astoņi un tas ir salīdzinoši nedaudz priekš mums. Tad otra lieta ar ko nodarbojamies ir- turpinam labiekārtot un pilnveidot savu ierakstu studiju Laimes Telpa. Studiju, kur mēs paši esam izveidojuši, kur mēs paši arī ierakstamies un varam ļauties saviem muzikālajiem eksperimentiem bez laika limita, un kā mums gribas. Šeit mēs arī ierakstam, producējam un palīdzam citiem mūziķiem, kas vēlas pie mums ierakstīties. Tā ka, darba pilnas rokas, daramies un paplašinam darbību vairākos virzienos. Nu, kaut kā tā. Jauns muzikālais materiāls priekš Laime Pilnīga arī jau sarakstīts, atliek tik gaidīt, kad nedaudz pierims koncertdarbība, lai mums pašiem būtu tīri fizisks laiks, kad to visu ierakstīt.

J.K: Kā jūs iekļaujaties ar savu spēlēšanas stilu Latvijas ārēs?

E.R: Mēs noteikti atšķiramies. Ir tā, ja mēs ļaujam sev vaļu pilnībā, ļaujamies sevis uzstādītiem izaicinājumiem tad mūsu radītā mūzika kļūst ikdienas klausītājam par sarežģītu, un tad, beigu beigās, mēs rakstam mūziku mūziķiem. Tāpēc atslēga ir balansā, bieži vien skaistums ir vienkāršībā, jāraksta mūzika tā, lai pašiem patīk to spēlēt un klausītājam klausīties. Bet pa radio spēlē gan mūsu pēdējos skaņdarbus, ko mēs esam laiduši ārā latviešu valodā, gan arī vecākas kompozīcijas. Šobrīd radio šobrīd dominē, vai nu ļoti labi zināmas popzvaigznes, indie vai hiphops, tas ir tas, kas ir šobrīd galvenajā plānā. Bet, zini kā –  tas, kas ir atšķirīgs, vienmēr izceļās un tas strādā mums par labu. Viss iet pa apli un visiem ir savs klausītājs.

J.K: Tu minēji – ‘Ja mēs ļaujam sev vaļu.’ Kā mūziķis var neļaut sev vaļu? Jūs pieskaņojieties kaut kādām kopējām prasībām?

E.R.: Kopējas prasības ir kaut kas ļoti, ļoti aptuvens. Daudzas grupas (nu, es domāju – no pasaules līmeņa grupām.) – tās atrod ļoti labu līdzsvaru tajā visā. Protams, ka mēs, kādu laiciņu darbojamies, šajā jomā un nojaušam, kas, tā kā varētu nostrādāt, un, kas varētu, tā kā nenostrādāt. Nav tā mēs tagad speciāli visu apspiežam sevī, arī vienkārši skanošu skaņdarbu mēs vienmēr padarīsim sev interesantu ar mazajām, muzikālajām lietām, ko klausītājs pat nenojautīs. Provējam būt daudzpusīgi, atvērti un neierobežot sevi.  Un beigās  māksla galu galā ir uzrakstīt labu dziesmu, kas nav tik vienkārši. Nu, tā, ka tev pašam viņa patīk, un patīk arī klausītājam-vienkāršajam, vai nevienkāršajam. Un tā ir – ja mēs tā paskatamies uz vispasaules hītiem, tie ir vienkārši nenormāli ‘kruti’ gabali. Lai uzrakstītu ‘krutu’ gabalu, ir jāslīpē zināšanas, daudz jāpraktizē, un ar aknām cilvēks jau jūt  ir vai nav izdevies, ir skudriņas vai nav, utt.

J.K: Kā jūs tiekat pie privātajiem pasākumiem?

E.R: Sāksim ar to, ka Latvija nav liela zeme. Tas cilvēku loks, kas darbojas ap mūziku, vai ir ar viņu saistīts, ir diezgan neliels, un viens otru kaut vai attālināti pazīst, vai ir dzirdējis par otra esamību. Un tas nozīmē, ja tu esi tajā lokā iekļuvis, pazīsti cilvēkus, tad grupa ir apritē.Ir ļoti dažādi varianti. kā tiekam pie šādiem pasākumiem. Ir gadījumi, kad pēc Laime Pilnīga koncerta uzjautā vai gribam, vai caur pazīšanos, vai tā ir  aģentūra, kas piemeklē savam pasākumam attiecīgu tematisko, muzikālo noformējumu. Un, lielākoties tā tas ir. Tas, kas ir jādara jābūt maksimāli profesionālam, jāspēlē, protams, publiski, jābūt aktīviem – un tā tas viss iet roku rociņā. Avoti, kā pie tā nonākt ir ļoti dažādi.

J.K: Kā jums ir ar patstāvīgu fanu bāzi?

E.R:  Mums ir ļoti, ļoti, ļoti laba un mums mīļa fanu bāze. Ir mūsu gadagājuma līdzjutēji ar kuriem mēs kopā augām, mums ir diezgan daudz jaunieši, kas atklāj priekš sevis rokmūziku un, kam tas ir kaut kas jauns. Vēl ir mūsu vecāku paaudze, kas bez rokmūzikas nemaz gribot, negribot nevarēja uzaugt. Ir arī īpaši fani- cilvēki, kas nāk uz visiem koncertiem pēc kārtas, un tas ir baigi mīļi. Un, protams, visi jaunie klausītāji, kas gadījuma pēc mūs dzird un tad kļūst par mūsu mūzikas cienītājiem.

J.K: Uz kāda veida privātajiem pasākumiem jūs izejat? Vai kādā no tiem varētu dzirdēt Laime Pilnīga spēlējot ‘Asaru krelles’?

E.R: Nē. ‘Asaru krelles’ vai Donu diez vai no mums dzirdēsi. Mēs spēlējam savas vai dziesmas, kas mums pašiem ļoti patīk, visu laiku rokmūzikas pērles. Mēs paņemam no katra mākslinieka, ko mēs, ļoti cienam – kādu skaņdarbu, kas ir arī pazīstams, cilvēki zin, un tad mēs arī viņu bliežam, pa savam. Pasākumi ir dažādi, sākot, ar kooperetīvajiem, ir rokkāzas, dažāda formāta privātie.

J.K: Kāds ir jūsu grupas viedoklis? Jāspēlē vairāk angliski, vai latviski? Daudzas jauniešu grupas dzied tikai angliski.

E.R: Es domāju, ka tas viss ir saistīts ar to, kur ir tavi iedvesmas avoti. Nevar piespiest jaunieti dziedāt latviski, ja viņš klausās tikai angliski dziedošas grupas, ja viņam nav latviešu ekvivalenta, kas viņam nenormāli patīk, kam viņš gribētu līdzināties. Un līdz ar to, viņš vienkārši pierod, kā tas skan, kā tas skan angliski. Un viņš pat varbūt neaizdomājas, kā tas varētu skanēt latviski. Mūsu grupas gadījumā – sākumā dominēja lielākoties angliski teksti, jo mūsu iedvesmas avoti arī pārsvarā nāca ne no Latvijas. Tagad jau kādu laiku, mēs esam sajutušies gana spēcīgi, lai rakstītu arī latviski. Kādus gadus piecus. Kad mēs rakstam dziesmu – viņa jau galvā ieskanas, vienā vai otrā valodā, tad tai valodai arī dodam priekšroku. Pēdējos gadus mēs uzreiz nospraužam mērķi, ka viņai jāskan vienlīdz labi, gan latviski, gan angliski. Dziesmas tēma var atšķirties, bet galvenais , lai vētījums iet kopā ar muzīkas noskaņu. To mēs arī klausamies un skatamies. Arī dziedātājam tīri fiziski angļu valoda ir vienkārši ērtāka dziedāšanai, latviešu  ir bik piņķerīgāka, ar viņu ir vairāk jāpiestrādā. Latvijā pa radio teorētiski laidīs vairāk latviešu gabalus. Bet tas arī nav teikts. Viss ir ļoti atkarīgs no skaņdarba. Vai viņš ir… Vai viņš ir vienkārši foršs gabals. Tik vienkārši.

Be the first to comment

Leave a Reply