Intervija: Elīza Daine no grupas PURPLE NEGATIVE un viņu jaunais albums “Megabee”

FOTO: Raivo Balodis
Spread the love

Cik viegli grupai ir izsisties, lai iemantotu īstu valsts mēroga un varbūt pat lielāku atpazīstamību? Kas tam ir vajadzīgs – nauda, kontakti, veiksme, absolūts talants, kas nerada šaubas? Grupas biedru savstarpējā ķīmija? Menedžeris, kas iet pāri līķiem? Vai viss kopā? Despotisks līderis, kas visu liek darīt pa savam, kā tas ir bijis nevienā vien slavenā pasaules grupā? Darba spars? Prasme komunicēt ar citiem? Ļoti bagāts tētis?

Jānis Kronbergs: Jums nupat iznāk jauns albums. Pastāsti nedaudz sīkāk par to.

Elīza Daine: Iznāk jauns albums, ko sauks “ Megabee”. “Megabee” ir arī viena no dziesmām, pirmais singls no albuma, kurš jau ir publicēts ar visu mūzikas video. Albumā būs desmit dziesmas, visas angļu valodā, ir dziesmas, kuras mēs jau esam spēlējuši dzīvajā, un spēlējuši jau diezgan ilgi, un ir tādas, kuras nekad vēl neesam atskaņojuši, tāda kombinācija.

J.K: Cik ilgā laika periodā ir tapušas šīs desmit dziesmas?

E.D: Šīs visas dziesmas ir radītas aptuveni trīs gadu laikā, kurā viņas ir sarakstītas. Tas ir iemesls, kāpēc tas albums nāca tik lēni (jo pa vidu ir visādi koncerti jāspēlē, pa vidu mums ir mainījušies basģitāristi, mainās grupas biedri, jauns grupas biedrs), un tā lēnām, pa dziesmai, pa dziesmai rakstot. Tad beigās sarakstām daudz dziesmu, izlemjam, kuras likt albumā, kuras nelikt, un tad sākas ierakstīšanas process. Tā ka kopumā radītas aptuveni trīs gadu laikā.

J.K: Tavuprāt kāda ir jūsu jaunā albuma noskaņa? Vai tas ir jautrs, vai skumjš?

E.D: Šim albumam, atšķirībā no mūsu iepriekšējā mini albuma, noskaņa ir ļoti priecīga, rotaļīga. Dziesmas ir pārsvarā tādas aktīvas, ar daudz ģitāras rifiem, daudzas pat varētu nosaukt par psihodēliskā panka žanra dziesmām. Ir arī, protams, kāda lēnāka dziesma, bet pārsvarā tās tādas ļoti rotaļīgas ir, un arī tas nosaukums “Megabee”, ir tāds nedaudz muļķīgs, un tāpēc arī viss, ko mēs darām ap šo albumu ir tāds ļoti krāsains un rotaļīgs un atraktīvs.

J.K: Tev droši vien ir no šī albuma dziesmas, kas tev vislabāk patīk? Vai tu tā nenodali?

E.D: Es nezinu kādas sajūtas par šo ir maniem pārējiem grupas biedriem, bet man pašai personīgi vislabāk dziesmas patīk… nu, var teikt man patīk tās, kas ir uzrakstītas nedaudz jaunākas, jo tās ir svaigākas, tās mēs neesam vēl spēlējuši, piemēram, dziesma “Freak of the show”, vai arī dziesma “Have a nice flight”, es teiktu, tie ir mani favorīti.

J.K: Cik jūs grupā esat dalībnieki?

E.D: Mēs esam četri dalībnieki, – tātad, es esmu vokāliste, ģitāriste Elīza Daine, ģitārists Roberts Gromovs, basģitārists Rūdolfs Roļskijs un bundzenieks Emīls Lapiņš.

J.K: Cik cilvēki no grupas ir piedalījušies jaunā albuma dziesmu rakstīšanā?

E.D: Vārdus vienmēr rakstu es, bet visu pārējo mūziku, mēs vienmēr radām kopā. Varbūt, piemēram, es atnesu kādu ideju, un tad mēs no tās uztaisām dziesmu. Vai arī ģitārists atnes kādu ģitāras rifu uz mēģinājumu, un tad mēs no tā ģitāras rifa uzrakstām dziesmu. Ir pāris dziesmas, kuras mēs esam rakstījuši bez basģitārista, jo tajā brīdī mums nebija basģitārista, mēs vienkārši trijatā rakstījām dziesmas – es, ģitārists un bundzenieks. Bet parasti – jā – mēs to visu rakstīšanas procesu virzām kopā.

J.K: Vai aizejot basģitāristam, un nākot vietā citam, mainās grupas ķīmija? Kopējā sajūta?

E.D: Noteikti, tā grupas ķīmija mainās, mainās kaut kādā veidā, tieši žanrs. Kad mēs esam trijatā, mēs bieži vien rakstām kaut kā citādāk, bet, kad ir basģitārists, basģitāra arī ir ritma instruments, un tad varbūt tās dziesmas ir grūvīgākas, vai tādas interesantākas. Kad mums pievienojās Rūdolfs, man liekas, mēs sākam rakstīt dažas dziesmas tā kā sarežģītāk, nekā mēs rakstījām trijatā, ar vairāk interesantiem ritmiem un rifiem, jo Rūdolfs ir arī džeza un blūza mūziķis, viņš atnesa uz mūsu grupu pilnīgi citu iedvesmu, kas pirms tam mums nav bijusi. Un izmainās bišķiņ tas skanējums, izmainās žanrs, un katru reizi, kad nomainās grupas biedrs, tas nav nekādi slikti, tas vienkārši ir citādāk.

J.K: Tu teici, ka tu lielākoties raksti dziesmas angliski. Vai tu nepārtraukti uzlabo savu angļu valodu, lai jūsu dziesmas būtu līmenī?

E.D: Nē, es nemēģinu savu angļu valodu uzlabot, bet es arī nemēģinu rakstīt labu liriku –  mēģinu rakstīt tā, lai man patīk un, lai man šķiet, ka es varu noķert kaut kādu emociju ar tiem vārdiem. Un ja dziesmas kontekstā un grupas kontekstā, tas sanāk, un man šķiet, ka tas skan labi, tad man nerūp, cik daudz…, vai tur nav kaut kāda gramatiska kļūda. Nu, parasti jau nav, jo man grupas biedri parasti pasaka, ja kaut kas arī ir. Vairāk tas ir par tādu emociju, ne tik daudz tā mēģināt tādu labu dzeju uzrakstīt.

J.K: Bet varbūt tava angļu valoda ir pietiekamā līmenī priekš tā?

E.D: Varbūt. Jā, iespējams.

J.K: Kā ir ar koncertu dzīvi pēdējà laikā?

E.D: Mēs uzspēlējām Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā, kas bija tāds liels pasākums, kur mēs jau sen gribējām uzstāties. Pirms tam mēs izbraukājām Igauniju un Somiju, mums bija tāda kā neliela tūre uz ārzemēm, un tur mums burvīgi gāja. Sapratām, ka gribam vairāk braukt ārpus Latvijas, un šeit arī noder tas, ka mūsu dziesmas ir angļu valodā, jo tad vieglāk noķert auditoriju arī citās valstīs. Tagad gatavojamies noteikti vasaras sezonai un esam gatavi uzņemt dažādus aicinājumus un izaicinājumus.

J.K: Kas ir jādara grupai, lai viņi varētu braukt uz Somiju un Igauniju?

E.D: Ir divi varianti – vai nu kādam no grupas, kuram ir visvairāk brīvā laika, ir jāuzņemas veikt tādu izpēti internetā, visādus klubus, bārus un kafejnīcas, un tad rakstīt un plānot, tas ir viens variants. Otrs variants ir atrast kaut kur kādu citu grupu, kas ir braukusi, vai kādu citu cilvēku, kuram ir kontakti, vai kādu, kurš var to noorganizēt tavā vietā.

J.K: Tavs viedoklis par Somijas un Igaunijas publiku?

E.D: Igaunijā sajūta bija tāda, it kā es tiešām būtu aizgājis uz “Ādmiņiem”, vai  “Depo”, ka tur bija tieši tāda, ļoti jauna publika. Mūs ielika spēlēt kopā ar mūsu vecuma grupām un vēl jaunākām, un tad visa publika izskatījās tieši tā, kā Latvijā. Un Somijā atkal bija citādāk. Somijā uz tiem koncertiem nāca daudz vecāka paaudze, tādi, kas varbūt nedejo tik traki, viņi “nemošo”, viņi vairāk stāv kaut kur zāles aizmugurē un krata galvu. Viņi pēc tam nāk šausmīgi klāt runāties, un viskautkādus jautājumus prasīt un interesēties par T-krekliem, un tā tālāk.

J.K: Vai Purple Negative nodarbojas ar “merchandising”?

E.D: Jā, protams. Mums ir gan no iepriekšējā EP dizaina palikuši krekli, gan arī mēs esam uztaisījuši jaunus kreklus speciāli jaunajam albumam. Krekli ir trīs dažādās krāsās un arī auduma maisiņi un arī vēlāk būs diski.

J.K: Un iet tās lietas?

E.D: Atkarīgs laikam no koncerta, atkarīgs no publikas. Piemēram Somijā, laikam tur cilvēkiem vairāk naudas, viņi pirka vairāk, tur bija bišķiņ vecāka auditorija, tur cilvēki, piemēram, ap trīsdemit, četrdesmit, kuriem ir vairāk naudas. Un kad mēs uztaisām koncertu, tādā vietā, kā Igaunijā, tad tur pārsvarā ir jaunieši un varbūt tikai divi cilvēki nopērk koncerta laikā, Bet tā – jā – parasti koncertos pērk kreklus, un tas ir vispār vissuperīgākais, vislabākais veids, kā atbalstīt jebkuru mākslinieku, jebkuru grupu, jo tā nauda nonāk pie viņiem pa tiešo.

JK: Cik reāli ir Latvijas rokgrupai izsisties ārzemēs?

E.D: Tas nav visai reāli, tāpēc ka tam visam, visām reklāmām un visam, vajag naudu. Un tiem, kam sanāk izsisties, visbiežāk viņiem ir kaut kādi kontakti, vai kaut kāda nauda, vai kaut kāds “leibls”, un viņiem ir kaut kāda palīdzība. Bet tā, grupai, no nekā, ir šausmīgi grūti. Un varbūt var izsisties grupas kaut kādās nišās, kur it kaut kāda…, teiksim tā – “underground” tēma, vai tur, piemēram, atpazīstama folkmetāla grupa savā nišā. Varbūt ne tā, ka viņu zin visa Eiropa un visi cilvēki, bet tādā savā, varbūt “underground” nišā, varbūt vari izsisties. Tīri ar labu mūziku, vai labu menedžmentu, bet tā, vispār man liekas – ļoti, ļoti grūti, bez naudas un bez kaut kādiem īpašiem kontaktiem.

J.K: Tad īpaši nav ko cerēt, ka nejauši tavā koncertā ienāks kāds slavens menedžeris un pamanīs tevi?

E.D: Man šķiet, ka tā nenotiek. Man šķiet, ka viņi neiet uz kaut kādiem “random” koncertiem, man liekas, ka viss ir sarunāts jau, un visi jau tur, nezinu, bērnu bērni, kas to biznesu turpina, un viens otru sarunā un viens ar otru sastrādājas. Tas viss ir tāda veiksme un nejaušība. Man liekas, tas ir ļoti reti.

J.K: Kā tev šķiet, kas ir par iemeslu, ka esat vēl arvien kopā?

E.D: Mums visiem gluži vienkārši no sirds patīk spēlēt vienam ar otru, un pavadīt kopà laiku spēlējot. Pat tad, ja mēs nerakstītu albumu, vai negatavotos koncertam, man ir sajūta, ka mēs tāpat reizi mēnesī satiktos prieka pēc paspēlēt, jo tas vienkārši mums visiem ir tāds hobijs. Mums patīk kopā pavadīt laiku, mums patīk kopā spēlēt un mums šķiet, ka ir vērts arī to darīt, jo ir forši spēlēt koncertus un, jā…

J.K: Cik nogurdinoši ir braukt tūrē ārzemēs?

E.D: Ir fiziski nogurdinoši daudz laika pavadīt mašīnā, vēl jo vairāk pie stūres, tā ir viena lieta. Otra lieta ir tas, ka nekad nevar līdz galam izgulēties, jo koncerts beidzas vēlu vakarā, un tomēr ar visiem jāparunājas un jānovācas un jātiek līdz kaut kurienei, kur var aiziet gulēt, un tad rīt atkal jāceļās, un kaut kā tā. Tā ka, es teiktu, ka ir vairāk fiziski grūti, nekā emocionāli grūti, jo mēs esam jau viens pie otra pieraduši, mums ir ļoti jautri. Nav tā, ka būtu baigi grūti vienam ar otru pavadīt laiku kopā.

J.K: Vai jūsu grupai kādreiz ir bijusi problēma ar alkoholu, vai citām reibinošām lietām?

E.D: Man šķiet, ka mums nav nekad bijis tā, ka kāds atnāktu uz mēģinājumu iereibis, mēs ļoti maz patērējam akoholu. Laikam mēs neesam tādi baigi trakā grupa: – rokenrols -, mēs esam parastie cilvēki, kuriem vienkārši patīk spēlēt mūziku, mēs nemākam tā traki ballēt. Mums garšo alus. Mums garšo alus, un mums patīk pēc koncerta dzert alu kopā. Tas gan.

Be the first to comment

Leave a Reply