Intervija: Bundzinieks LAURIS POLINSKIS (aPēdājs, Frailty)

Kurš mūsdienās ar mūziku var nopelnīt naudu? Ja nu vienīgi tie, kas ar “činčidrillām” braukā spēlēt kāzas vai apaļas jubilejas. Cilvēki sadevušies aplī dejo. Vai cits aiz cita virtenē skrien pa  deju grīdu. Vecāka gada gājuma cilvēki labvēlīgi skatās uz notiekošo un ielej cits citam pa čarkai. Jaunieši stāv maliņā un mulsi smaida. Visi ir laimīgi. Spēlmanim atsevišķs galdiņš, uz kura ir rasols, karbonāde un varbūt pat žāvēta vista. Vēlāk viņš noguris mašīnā pārskaita saņemto naudu. Vakars ir beidzies. Heavy metal vai roka pārstāvim bieži nav atsevišķa galdiņa. Nav rasola. Turklāt parasti viņi ir vairāki. Un arī kāzās viņus neaicina. Ar retiem izņēmumiem. Kur rast motivāciju spēlei? Vai tā būtu vienīgi mīlestība pret mūziku? Vai hobijs? Kā dzīvot tālāk?

Jānis Kronbergs: Kas šobrīd notiek jauns tavā muzikālajā dzīvē?

Lauris Polinskis: Tās aktuālās lietas? Man šobrīd ir divi aktīvi ansambļi – aPēdājs un Frailty. Ar aPēdāju mēs pirms pāris nedēļām izlaidām tādu kā EP ar trim dziesmām. Paralēli diezgan aktīvi koncertējam un vienlaikus lēnām strādājam pie jauniem gabaliem. Pēdējā laikā pieturamies pie principa, ka regulāri ierakstām 2–3 kompozīcijas un, kad ir savācies pilns albuma apjoms, ieliekam to visu diskā. Gan pašiem ir sajūta, ka kaut kas notiek, gan arī klausītājiem nav jāgaida gari gadi, lai no mums sadzirdētu ko jaunu. Ar Frailty šobrīd notiek puslīdz aktīva gatavošanās koncertiem, kas strauji tuvojas. Jau marta beigās plānoti koncerti gan Liepājā, gan Rīgā, kur spēlēsim kopā ar žanra leģendām Ahab. Gadu gaitā kompozīciju sakrājies visai daudz, tāpēc gribam arī šo to koncertprogrammā pamainīt, lai nav tā, ka spēlējam tos pašus gabalus, ko divdesmitgades jubilejas koncertā.

J.K: Ko jums dod šie studijas ieraksti?

L.P: Zini, es teiktu, ka tas vairāk ir mums pašiem. Tā ir sava veida atskaite par to, kas ir izdarīts. Mēs to dokumentējam – lūk, mums ir tādi gabali, un tad varam virzīties tālāk. Es domāju, ka tā tas ir vairāk vai mazāk visiem. Vienā brīdī ir sajūta, ka gabals ir gatavs, un gribas to piefiksēt, lai kaut kur nepazūd, jo tas ir svarīgi arī pašiem. Mēs savā ziņā esam arī diezgan vecmodīgi, un mums tīri labi patīk fiziskais ierakstu formāts, tāpēc vienmēr izdodam arī CD, ne tikai digitālo versiju. Diski vēl aizvien ir lieta, ko cilvēki labprāt iegādājas – vismaz mūsu klausītāju vidū tādu netrūkst. Tāpēc disks ir būtiska lieta, kam jābūt līdzi, braucot uz koncertiem, jo vienmēr var būt kāds jauns klausītājs, kuram mūsu diska vēl nav. Tā ir underground kultūras īpatnība – vairums klausītāju apzinās realitāti un saprot, ka mēs nodarbojamies ar dārgu hobiju. Līdz ar to daudzi merču iegādājas tieši tās “misijas” apziņas dēļ, ar domu, ka tādējādi var atbalstīt mūsu darbību. Un paldies viņiem par to!

J.K: Kas motivē grupu, kurai nav lielu ienākumu, kura praktiski neko īsti redzamu nenopelna, iet tālāk uz priekšu? Milzīga mīlestība pret mūziku?

L.P: Faktiski, jā. Pirmkārt, tas ir pašiem. Katrs no mums to dara diezgan ilgi, un mūzika vienkārši ir kļuvusi par būtisku dzīves sastāvdaļu. Skaidrs, ka bez tā visa mierīgi varētu iztikt, bet ir forši, ja ikdienai ir arī šāda sķautne. Tā ir tā banālā frāze par enerģijas apmaiņu – negribas to atražot, bet tieši tā tas arī ir. Ja, esot uz skatuves un izpildot pašu radītu mūziku, redzi, ka cilvēki sāk kustēties, jūtas labi un brīvi, tad tajā brīdī saproti, ka ieguldītajam darbam ir jēga, un tas uzlādē. Tā ir tāda abpusēji forša sajūta. Tas noteikti motivē. Un vēl jau paliek dzīves lielie jautājumi – neesmu drošs, ka ir jēgpilni te atrasties tikai tāpēc, lai nodrošinātu savu fizisko eksistenci, gribas izdarīt ko paliekošu, paveikt ko tādu, kas ir nozīmīgs ne tikai man, bet arī vēl kādam. Kaut ko, kas paliek vēsturē. Un, manuprāt, ieraksti un koncerti ir ļoti labs veids, kā to izdarīt.

J.K: Emocionāli iztukšoti pēc koncerta, vai jūs esat kādreiz meklējuši palīdzību citās substancēs – alkoholā, un tā tālāk? Vai tu esi sastapies ar to?

L.P: Skaidra lieta, ka esmu ar to sastapies – man gan šķiet, ka tā emocionālā iztukšotība pēc koncerta varētu būt “lielajiem ansambļiem”, tiem, kas mēnešiem braukā pa pasauli un katru dienu spēlē tos pašus gabalus. Tādā vietējā underground kontekstā, manuprāt, vairāk ir apsvērums garšo vai negaršo. Un daļa mākslinieku uz skatuves nespēj uzkāpt skaidrā, jo ir pārāk liels lampu drudzis. Man līdz šim ir izdevies visai veiksmīgi izvairīties no pārmērībām, kas nav veselīgas nevienā jomā. Turklāt es uz to raugos diezgan vienkārši – ja cilvēks ir atnācis uz mūsu koncertu un vairumā gadījumu nopircis biļeti, tad mans pienākums ir censties sniegt vislabāko priekšnesumu, uz kuru tajā brīdī esmu spējīgs. Skaidra lieta, ka dažāda veida reibums šo spēju ietekmē. Gadu gaitā šī iemesla dēļ ir bijuši arī ļoti bēdīgi koncerti – šobrīd liekas stulbi, bet tā ir pieredze, un jebkura veida pieredze bagātina. Apēdājam šajā ziņā kādreiz laikam bija slikta slava, jo mēdzām uzstāties dažādos dvēseles stāvokļos, bet nu jau tas labu laiku kā aiz muguras, un tagad daudz vairāk koncentrējamies uz mūziku un izpildījumu. Dziesmu tematika gan varētu liecināt par pretējo, bet tās ir pašu pamatīgi izpētītas tēmas, tāpēc varam par tām padziļināti reflektēt.

J.K: Cik daudz bundzinieks tavos gados ikdienā vingrinās, lai uzlabotu savu māku?

L.P: Nu, redzi, tas ir tāds sāpīgs jautājums. Atzīšos, ka šobrīd sanāk spēlēt tikai mēģinājumos un koncertos – tādas atsevišķas treniņu rutīnas man nav (ceru, ka šo nelasa kāds jaunais censonis). Nepavisam negribu šo pieeju propagandēt, vienkārši manā dzīvē tā šobrīd sanāk, tieši tāpēc es arī spēlēju tā, kā spēlēju. Kad vidusskolā sāku nodarboties ar mūziku, tad bija daudz laika un entuziasma, bet nebija instrumentu un iespēju normāli mācīties, tagad ir instrumenti un iespējas, bet nav laika un ir citas prioritātes – klasisks stāsts. Man ir sanācis vairāk būt saistītam ar dažāda veida smago mūziku, un jāteic, ka šobrīd kopējais mūziķu līmenis ļoti aug, jo ir daudz jaunu džeku, kas sēž un spēlē, un tehniskā ziņā ir daudz pārāki par bundziniekiem, kas līdzīgā vecumā spēlēja pirms gadiem 20. Bet, manuprāt, tajā tehnikā un ātrumā ir svarīgi nepazaudēt mūziku, nepazaudēt grūvu un patiesas emocijas, jo man mūzika nozīmē tieši to. Tāpēc es vairāk laika pavadu, domājot par aranžējumu, par jaunām muzikālām idejām un kaut ko iespējami oriģinālu, nevis par to, cik ātri vai nevainojami precīzi varu izpildīt kādu partiju. Katram savs.

J.K: Vai tev kādreiz ir bijusi doma izlauzties no Latvijas? Ārzemju tirgū? Kā tev liekas, vai tas ir iespējams?

L.P:  Zini kā – visticamāk, ja mērķis ir kaut kur izlauzties un tikt, tad droši vien to var izdarīt. Grupām, kurās es spēlēju, tas nekad nav bijis prioritāri, tāpēc man grūti spriest. Vienmēr esam koncentrējušies uz mūziku un darījuši to, kas pašiem patīk, un tas nebūt nenozīmē, ka mūsu daiļradei būs daudz sekotāju. Domāju, ka, mērķtiecīgi strādājot, var tikt arī ārpus Latvijas. Tiesa, tur “metāla scēna”, manuprāt, ir baigi sačakarēta ar dažādām modes tendencēm – ja jauna grupa grib tikt uz lielajām skatuvēm, tad ir jāspēlē tas, kas šobrīd ir aktuāli, tas, kas ir modē. Underground ir un paliek underground, nu, piemēram, Tesa – kolosāls ansamblis no Latvijas, kas savā nišā ir tiešām zināms visā Eiropā, brauc tūrē kopā ar Neurosis. Bet vai tāpēc viņi ar muzicēšanu vien var nopelnīt sev iztiku – diez vai. Jāsaprot, ka klausītāju tāda veida mūzikai ir tik, cik ir.

Ja primārais mērķis ir izsisties, tad, visticamāk, liela nozīme ir menedžmentam, jo vajag kādu, kas tos visus procesus koordinē un velta gan laiku, gan enerģiju, lai komunicētu ar leibliem un koncertu/festivālu organizatoriem.

J.K: Bez Frailty un aPēdāja, kādas latviešu smagās grupas tev patīk?

L.P: Daudz laba ir bijis – kaut vai tie paši Skyforger. Vēl tagad, klausoties “Kauju pie Saules”, man uzmetas zosāda. Baigais prieks par to, ka Procession atkal ir parādījušies un spēlē. Neglected Fields – tas man kādos 17 gados pilnīgi norāva jumtu, neticēju, ka Latvijā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Tabestic Enteron – pērle, īsta pērle uz vietējās skatuves ar, manuprāt, visu laiku labāko Latvijas metāla vokālistu. Noteikti jāpiemin Soundarcade, kas vēsturē atstājuši neizdzēšamas pēdas, ļoti ceru, ka viņi vēl atgriezīsies.

J.K: Vai tu bez bungām pārvaldi vēl kādu muzikas instrumentu?

L.P: Nu tas, protams, ir ļoti relatīvs jautājums, bet es noteikti melotu, ja teiktu, ka pārvaldu. Varu adaptēt un visādos veidos pielietot jebkāda veida sitamos instrumentus, bet tas būtībā arī viss. Jā, esmu aPēdaja ierakstos kaut ko ieklabinājis uz sintezatora ar vienu pirkstu, bet tas nav nopietni. Man nav pilnīgi nekādas muzikālās izglītības, un arī “dzirdēt” esmu sācis salīdzinoši nesen, tāpēc ar citiem instrumentiem nedaudz jāpagaida – laiks rādīs.