INTERVIJA ar grupu DEODIUM

Brālība, kas valda grupas dalībnieku starpā nevienmēr tāda ir. Gadās grupas, kuras kašķējas savā starpā. Kā ģimenē. Un tomēr, lai pastāvētu daudzus gadus un neizjuktu, ir kāda slepena recepte. Varbūt šī recepte ir mūzika, kuras dēļ grupa vispār ir tapusi. Ideja, kamdēļ, saujiņa atšķirīgu cilvēku turpina tikties un spēlēt. Galvenā doma. Uz mūzikas altāra nolikt visu, kas ir. Ļoti grūti tam visam piedēvēt tikai hobija iemeslu. Četri cilvēki, un to kopējā ķīmija. Un, skaņa, ko viņi rada uz skatuves.

Jānis Kronbergs: Kas šobrīd notiek Deodium dzīvē?

Jānis Tiltiņš: Pašreiz mēs rakstam, principā, esam procesā, lai veidotu nākamo albumu. Un mēs pašlaik esam pie Lomika Valmierā – mēs taisam tādu kā preproduction – demo ierakstu, lai saprastu, kas notiek, kā būs.

Atis Tiltiņš: Paralēli, arī gatavojamies koncertam, kas būs 21. maijā. Un arī kaut kāda daļa no nākamā albuma arī būs šajā koncertā. 

J.K: Kā, puiši, jūs pārlaidāt šo baismīgo Covid laiku?

J.T: Principā, rakstījām muzonu, jo koncertus nevarēja taisīt un kaut kā vajadzēja nodarbināties, tāpatās kaut ko gribējās darīt uz priekšu. Un citreiz koncerti ir tāda kā motivācija – tu gatavojies tam, ir iespringums. Par cik tas nebija, mums pašiem vajadzēja kaut kā rast to motivāciju – vienkārši veidot jaunu materiālu, jo tad uzreiz kaut kā sirds sitās straujāk. Un, ja ir jauns gabals, jauns muzons, vajag saspēlēt, un tad viss notiek. Principā, mums pandēmija tādā ziņā, neko neietekmēja.

Brūss Kalniņš: Mums tieši sakrita tā, ka šajā periodā saņēmāmies, iekārtojām un pārvācāmies uz savu mēģu telpu. Tas arī diezgan pamatīgu tādu uzrāvienu deva. Baigā motivācija parādās – tev nav ierobežots laiks mēģošanai, uz tevi neviens negaida, pulkstenī neskatās un var justies brīvi un izpausties. Principā, Covid laiks sakrita, ar to, ka mums mēģu stāvoklis un kvalitāte riktīgi uzlabojās, manuprāt. Varbūt, kāds oponēs mani.

A.T: Arī tas, ka ir savi dzelži un vairāk var strādāt pie skaņas, vairāk arī sanāk iedziļināties savā skaņā, jo tad, kad tu dodies uz dažādām mēģu telpām, un tur vienmēr skaņa atšķirās, tad tā baigi pieslīpēt nevar. Savā telpā uz saviem dzelžiem līdz ar to var pamēģināt dažādas nianses, pamēģināt koncentrēties uz kaut kādu konstantu pamatskaņas pieslīpēšanu. Un tā.

J.K: Kādas ir tuvākās Deodium koncertu perspektīvas?

A.T.: Pašlaik, šobrīd mums ir ieplānots Punk Pikniks, tagad aprīļa… 30-jā, ja? 30. aprīlī mums bija koncerts Punk Piknikā, un 21. maijā mums būs mūsu prezentācijas koncerts.Pagaidām tie ir vienīgie, ja nemaldos, konči, kuri mums ir tā ieplānoti. Līdz ar to, mēs tā piesardzīgi plānojam uz priekšu, un tad skatīsies. Kaut kā tā.

J.K: Grupas Deodium vēsturē, vairāk ir bijuši priecīgi mirkļi, vai skumji?

J.T: Es domāju atslēgas vārds ir nevis jautrais, skumjais, bet mainīgi. Jo visu laiku kaut kas mainās, kaut kāds stils mainās. Pieņemsim – vienam vairāk laika, otram mazāk. Kādam citreiz darbs vai kas cits patraucē, bet visa pamatā ir tas, ka mēs vienkārši esam draugi, kuriem vienkārši patīk taisīt muzonu. Tāpēc arī tas turpinās. Un, ja tā kopumā – tad tomēr, jā – tas ir jautri pavadīts laiks. Tas ir tas galvenais tajā.

A.T: Jā, es piekrītu, ka ir diezgan mainīgi. Ir momenti, kad kādam ir lielāka noslodze, kādam mazāka. Protams, ka tas kādreiz rezultējas, ka kāds varbūt ir neapmierināts ar kāda iesaistes apmēru vai veidu. Bet par laimi, mums ir sanācis līdz šim tīri ok – pārvarēt šīs te, teiksim, kaut kādas antipātijas – nē, bet kaut kādas kasīšanās. Ar laiku viņas izlīdzinās, drošien spēja iziet uz kompromisu vai kā minimums neiziet uz konfliktu, tam ir pamatā. Šobrīd šķiet, ka attiecības grupā ir to labākajā stāvoklī, kādā tās ir bijušas.

B.K: Man liekas, mums ļoti par labu spēlē tas Latvijas metāla pagrīdes formāts, kur nav nekas tāds baigais, ko dalīt savā starpā. Līdz ar to – nav Amerikas rokmūzikas vide kā filmās. Ja nav ko dalīt, man liekas, pazūd daudz iemeslu, lai varētu sakašķēties vai saiet ragos. Ja nu vienīgi koncertā tiek piešķirts nepāra skaits dzērienu talonu….

J.K: Vai no visām dziesmām, ko esat radījuši, ir kādas, ka jūs varat teikt: ‘Jā. Šīs bija vislabākās?’

A.T: Laikam tas ir tāds, ka varbūt, ka tajā brīdī tā liekās, pēc tam iet laiks uz priekšu, un gribās tāpat pie kaut kā jauna. Līdz ar to, teiksim, tāda labākā dziesma vēl nav tapusi. Tā ir banāla frāze, ko pateikt, bet, tas visu laiku ir procesā.

B.K: Man liekas, vislabākā dziesma ir tā jaunākā.

J.K: Par cik profesionāliem mūziķiem, jūs, puiši, sevi uzskatāt?

A.T: Es domāju, tas varbūt ir kaut kas tāds, ko pašam ir grūti izvērtēt, kaut kas tāds, ko cilvēki vērtē. Bet nu… Mēs drīzāk esam muzikanti. Brūss kaut ko gribēja teikt…

B.K: Es sevi noteikti uzskatu par muzikantu, nevis mūziķi. Nē, nu… sliktāk nav palicis desmit gadu laikā. Cerams… 

J.K: Burtiski pāris vārdos pasakiet, kā jūs radat dziesmas?

J.T: Parasti, tas vienmēr sākās ar kaut kādu vienu partiju, ar kaut kādu vienu melodiju, kas vienkārši pēc tam apaug ar pārējo. Visbiežāk, man vienkārši sanāk kaut ko izdomāt, tādu, tur, nezinu – vienu gabalu. To aiznesu uz mēģi, parādu. Brūss piesit bungas, Mārtiņš pasaka: ‘Re varētu šito turpināt.’  Tas viss ir tādā brīvplūsmā – tā dziesma, viņa top, principā, tajā mēģinājuma laikā, nevis aiz datora ekrāna. Tas nav tas variants, ka viens cilvēks izdomā tagad visu to aranžējumu, un pārējie spēlē līdzi. Tas ir vairāk tāds kā zviedru galds, kur tu pieliec, ko tu izvēlies pielikt.

J.K: Kas ir jūsu fani, un cik būtiska jums ir komunikācija ar viņiem?

A.T: Ir tā, ka tie, kas vēlas ar mums komunicēt, mēs noteikti komunicējam. Ja viņi satiek mūs kaut kur, mēs, vai nu saskandinam glāzes, padzeram, parunājam. Varbūt viņi atcerās kādu koncertu. Ir arī bijušas reizes, kad mēs aizbraucam kaut kur ārpus Latvijas, un tur arī ir cilvēki, kas no Latvijas atbraukuši. Un tad mēs bieži vien piesēžam pie galdiņa un parunājamies un tamlīdzīgi. Par to, kas ir fani – diezgan dažādi

B.K: Fani ir Mamma, Tētis, draudzene, vecie klasesbiedri, varbūt kādam, nu tā…

J.T: Es iestarpināšu. Tik švaki, kā Brūss saka, arī nav. Ir kaut kā gadu laikā, pa cik ir tie desmit gadi tomēr bijuši, kāds pienāk klāt, kādam pazūd interese par smago muzonu, kādu atpazīstu no koncertiem, kurus spēlējām astoņus gadus, kuru vēljoprojām redzam koncertos un liels prieks par to. Ir cilvēki, kas atcerās, ir draugi, ir arī ļoti daudz izveidojušies tādi čomi no citām grupām un arī tādi organizatori, kas mūs sauc. Ir diezgan daudz tas, ka mēs paši baigi neuzprasamies uz koncertiem. Pārsvarā vienkārši kaut kas piedāvā.

A.T: Tas, ko gribēju piebilst ir īstenībā viena lieta, kas, tagad, kad mums ir kādi desmit gadi – mēs esam, ir tāda interese, ko es redzu – ir cilvēki, kas nāk uz koncertiem, un es atceros, ka viņi bija daudz jaunākus, un pieaugušajā versijā tu uzreiz viņus ta kā neatpazīsti, bet viņi pazīst tevi. Un reizēm paliek ļoti tāda dīvaina sajūta, ka pieņemsim, Metāla Mūzikas apskatā, cilvēks runāja, ka viņš savos tīņa gados klausījos Deodium, tas likās, ka par kaut kādu citu grupu runā, pozitīvā ziņā, protams. Tā kā, nu vot tā. Ir dažādi. Ir, kas ir vecāki. Nu, teiksim ir pieauguši cilvēki, kas nesen atklājuši. Ir, kas ir samērā jauni, ir kas kādreiz bija jauni, un tagad ir pieauguši ar ģimenēm, bet vēljoprojām klausās, nāk uz koncertiem.

J.K: Mārtiņ, (basģitārists Mārtinš Skuja), kas tev no aizgājušiem Deodium laikiem visvairāk palicis atmiņā?

Mārtiņš Skuja: Jā, nu, visspilgtākie ir tie Panku Pikniki, ko Dāvis rīkojis. Nu tieši tādā ziņā – tā atmosfēra. Ka var ar minimāliem līdzekļiem, ar entuziasmu, nepiesaistot sponsorus, bez tās komercijas. Pieturēties pie tā, kāpēc tas metāls vispār būtu jāspēlē. Nu, ka var šo te sajūtu noķert. Parādīt, ka tas andergraunds ir dzīvs arī Latvijā.

Be the first to comment

Leave a Reply