INTERVIJA ar “Event Relentless”: Rokenrols pamazām izlaiž garu, bet metāls nemirs!

Foto: Inese Eseni
Foto: Inese Eseni
Spread the love

Autors: Evita Hofmane

Oktobra vidū Latvijā viesojās somu modern melodic metal grupa “Event Relentless”. Tā bija viņu trešā koncerttūre Eiropas valstīs. 2018. gada vasarā, sadarbībā ar ierakstu kompāniju Inverse Records, viņi laiduši klajā trešo EP “Event Relentless”. Tajā ir četri jauni skaņdarbi, kā arī  mūzikas video dziesmai “Shadows”. Grupu 2013. gadā dibināja ģitārists un vokālists Juho Raita. Pirmais EP “Cold Black November” tika izdots 2015. gadā, otrais EP “Under Ice” – 2017. gadā. Bārā “Republika” (Rīga, Mazā Pils iela 11) notiekošo koncertu organizēja THP Production.

Pirms grupas uzstāšanās maķenīt aprunājāmies par mūziku un dzīvi. Mani sarunas biedri ir Juho (vokāls, ģitāra), Henri (bass), Jonas (bungas) un Lari (ģitāra).    

 

Šī ir jūsu trešā koncerttūre Eiropas valstīs. Beidzamo gadu laikā esat spēlējuši Ukrainā, Slovākijā, Polijā, Lietuvā un citviet. Kur jūtat vislielāko publikas atsaucību?      

Juho: Man prātā palikuši koncerti Ukrainā. Šajā tūrē bija trīs koncerti, kas visi bija lieliski. Protams, arī citviet ir bijis labi.

Henri: Slovākijā cilvēkiem tiešām patīk smagais metāls.

Juho: Polijā forši koncerti ir mazās pilsētās.

Henri: Lielpilsētās ir grūtāk panākt, lai tauta atnāk uz koncertu, jo tur notiek daudz pasākumu. Mazākās pilsētās ir viens klubs uz kuru dodas visi, kuriem patīk konkrētā stila mūzika.

Koncertdzīve ir diezgan prasīga. Tā ne tikai dod, bet arī ņem.  

Juho: Jā, šajā tūrē, no Tamperes lidojot uz Kijevu, Ukrainā, tika sabojāta Lari ģitāra. Tas bija sūdīgi.

Henri: Man pašam reiz bija vēl bēdīgāka pieredze. Reiz, kādā koncertā Somijā, es nokritu no skatuves un salauzu divas ribas. Protams, tas nenotika skaidrā prātā. Šovam bija jāturpinās, es uzrāpos atpakaļ uz skatuves, un mēs nospēlējām plānoto programmu. Pēc koncerta uzreiz devos uz slimnīcu. Grūti definēt labākās tūres atmiņas. Ukrainā bija lieliska atmosfēra, cilvēki ar aizrautību baudīja mūziku un koncertu. Mūziķim tā ir lieliska sajūta, ja redzi, ka publikai patīk.

Vai atgriežoties, piemēram, Ukrainas un Polijas pilsētās, satiekat jau pazīstamus klausītājus?   

Henri: Jā, protams, viņi nāk atkal. Man liekas, ka ir tā: ja klausītāji mūs vienreiz ir redzējuši, vienmēr nāks uz mūsu koncertiem, kad spēlēsim viņu pilsētā. Galvenais ir panākt šo pirmo redzēšanos. Tas ir sarežģītākais. Ja viņi jau reizi bijuši, viņi nāk atkal. Tā tas ir!

Šovasar izdevāt trešo EP. Kā jūs to raksturotu?

Juho: Tas ir lielisks ieraksts, ko es dēvētu par nordic metal. Daudz muzikālu kontrastu. Vieglas melodijas kā dziesmā „Shadows” un klasiski gabali kā „Nameless” un „Nordic Mindset”. Dzirdama arī metāla balāde „Hey Girl”, kas ir tāda stila dziesma, kādas iepriekš nebijām radījuši. EP tika ierakstīts mājas studijā Tamperē, izņemot bungas, ko Jonas ierakstīja savā mājas studijā Electric Fox Jiveskilē.

Henri: Miksēšana un māsterēšana notika profesionālā studijā.

Kura no dziesmām vislabāk raksturo jūsu mūziku?

Juho: Es domāju, ka tā ir dziesma „Shadows”.

Jonas: Jā, daudzi cilvēki, kuriem nepatika mūsu radītā mūzika, dzirdot jauno EP, teica, ka „Shadows” viņus aizrāvusi. Tā ir viegli uztverama.

Lari: Arī tie ļaudis, kuri nav metāla fani, var sagremot „Shadows”.

Kāda ir klausītāja loma muzikālajā komunikācijas procesā?

Henri: Klausītājiem ir nozīmīga loma.

Juho: Galvenokārt mēs radām mūziku sava prieka pēc, tāpēc ir svarīgi būt apmierinātam ar paveikto. Ja klausītājam dziesmas šķiet tīkamas, tas ir lieliski, bet mani nesatrauc tas, ka kādam mūsu mūzika nepatīk. Manas grupas viedoklis ir nozīmīgākais kritērijs, pēc kā vados.

Henri: Ir grupas, kas rada mūziku, ko vēlas dzirdēt publika, nevis tādu, kas pašiem iet pie sirds. Tas ir sūdīgi. Mēs radām tādu mūziku, kas mums patīk un ceram, ka tā radīs atbalsi klausītāju sirdīs.

Kādas atsauksmes esat dzirdējuši par jauno EP?

Henri: Lielākajā daļa atsauksmju, ko redzēju un dzirdēju, pausts viedoklis, ka grupas muzikālais stils ir mainījies.

Juho: Jā, jaunajā EP dzirdamā mūzika atšķiras no iepriekšējā EP „Black November”, kas tika izdots 2015. gadā. Žanrs ir būtiski mainījies.

Henri: Pirmajā EP mēs spēlējām melodic death metālu, jaunajā jūs to nedzirdēsiet.

Jonas: Daudzi cilvēki nesaprot balādi „Hey Girl”. It īpaši recenzenti.

Juho: Es uzskatu, ka ir ļoti labi, ka EP ir arī viena tāda dziesma, kas pauž fuck you attieksmi visiem recenzentiem. (Smiekli.) Taču kopumā ņemot atsauksmes bijušas pozitīvas.

Kā sākās jūsu aizraušanās ar smago mūziku?

Juho: 2009. gadā manā dzimtajā pilsētā kopā ar draugiem bijām uz Metallica koncertu. Tas bija pirmais smagās mūzikas koncerts manā dzīvē. Es lūkojos uz milzīgo skatuvi, sajūsminātajiem cilvēkiem un domāju – sasodīts, man jāsāk mācīties spēlēt ģitāra. Pēc šova miegā laidos ar šo apjausmu. Nākamajā dienā palūdzu draugam vienu no viņa ģitārām. Tā tas viss sākās.

Henri: Man muzicēšana sākās nejaušības pēc. Sāku mācīties vidusskolā ar mūzikas novirzienu. Tāpēc biju spiests mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Man nebija izvēles.

Juho: Mēs jau joprojām spiežam tevi spēlēt. (Smiekli.)

Henri: Mācības nozīmēja to, ka man vajadzēs kārtot pārbaudījumus. Lai nokārtotu pārbaudījumus, man vajadzēja praktizēties. Es sāku domāt, kas gan varētu būt instruments, kura spēli būtu visvieglāk apgūt un nolēmu, ka tā varētu būt basģitāra. (Smiekli.) Ķēros pie mācīšanās un brīnumainā kārtā pēc kāda laika man pat iepatikās spēlēt. Skolā bija arī citi čaļi, kuriem patika smagā mūzika, mēs nodibinājām grupu, sākām mēģināt garāžā. Pēc tam šī aizraušanās eskalēja plašākā mērogā. Tagad esam trešajā Eiropas tūrē.

Jonas: Daudzi mani radinieki ir mūziķi. Virkne bundzinieku un arī daži basģitāristi. Domāju, ka man šī vēlme spēlēt patiešām ir arī ģimenes predisponēta. Es biju apmēram trīs gadus vecs, kad sāku dauzīt kaut kādus tamtamus. Pa īstam bungas sāku spēlēt desmit gadu vecumā, mācoties pamatskolā.

Lari: Es biju deviņus gadus vecs, kad dzirdēju Ozija Osborna „Gets Me Through”. Tur bija tik zvērīgs solo, kas man ļoti iepatikās. Es teicu tēvam, ka man ir nepieciešama ģitāra un cik vien ātri iespējams. Pārējais jau ir vēsture. Vidusskolā ar draugiem nodibināju pirmo grupu.

Juho: Tāpēc viņš ir šeit.

Lari: Jā, tas ir Ozija Osborna nopelns. (Smiekli.)

Somija ir smagās mūzikas lielvalsts. Vai viegli būt mūziķim jūsu dzimtajā zemē? 

Juho: Es nezinu. Man ir vienalga. (Smiekli.)

Henri: Ja vēlies gūt panākumus mūzikas jomā, ļoti svarīgi panākt atpazīstamību. Kā jau tu minēji, Somijā ir ļoti daudz grupu un pat tad, ja esat satriecošs mūziķu kolektīvs, ar to nepietiek. Ja nebūs atpazīstamības, visiem būs pilnīgi vienalga ko spēlējat. Man šķiet, ka mūsdienās mūzikas bizness ir kā mafija, ja nepazīsti īstos cilvēkus, nav iespējams gūt lielus panākumus.

Juho: Tas tiesa.

Jonas: Ļoti svarīga ir aktivitāte sociālajos medijos.

Henri: Mūsdienās CD formāts ir pagātne. Ja grupa nav aktīva sociālajos medijos, gūt atpazīstamību ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Protams, nozīmīgs ir muzikālais materiāls, vajag pārspēt citas grupas un iekarot klausītāju uzmanību.

Juho: Ir jābūt izskatīgiem.

Henri: Jābūt labām muzikāli tehniskajām prasmēm, bet ar to vien nepietiek.

Juho: Protams, tu vienmēr vari būt mūziķis, kurš spēlē tikai savas mājas pagrabā.

Henri: Sarežģītākais sākas tad, kad vēlies iznākt no sava pagraba un spēlēt nozīmīgos koncertos.

Juho: Tas ir atkarīgs no katra individuālajām vēlmēm.

Henri: Bet tieši to mēs vēlamies, un tas prasa daudz pūļu.

Vai dziesmu radīšanai gaidi iedvesmu?   

Juho: Pie dziesmu komponēšanas ķeros tad, kad jūtu, ka ir laiks radīt. Noskaņojums nav tik nozīmīgs: tas var būt bēdīgs, pacilāts vai neitrāls. Dziesmas cenšos sacerēt ātri, jo man ir daudz ideju un zinu, ja dziesmu nepabeigšu, pastāv iespēja, ka tā paliks pusratā. Citkārt prātā sāk skanēt kāds muzikāls motīvs, tad ņemu ģitāru, ierakstu ideju un pēc tam strādāju ar šo materiālu. Man patīk muzicēt. Tā ir gan pašizpausmes forma, gan radoša nodarbe.

Somiem itin labi tīkot sīvais. Vai tas tiesa?

Henri: Mēs vispār nedzeram!

Jā, es esmu redzējusi jūsu atturības izpausmes.

(Smiekli).  

Henri: Polijā reiz saņēmām sodu par dzeršanu publiskā vietā.

Juho: Ā, pareizi. Tas bija 2016. gada tūrē. Es ar vienu draugu Krakovā uz ielas dzēru. Viņš visu laiku centās mani pārliecināt, ka nedrīkstu visiem redzot dzert, bet es turpināju, apgalvodams, ka man pie kājas šie noteikumi. Apmēram pēc stundas garām brauca policijas mašīna. Policisti mums uzlika sodu, šķiet, tie bija 25 eiro katram.

Henri: Viņi teica: vai nu samaksājat sodu vai tiksiet apcietināti. Varēja pat izvēlēties, ko grib. (Smiekli.)

Juho: Mēs samaksājām.

Jums tas poļu aliņš sanāca diezgan dārgs.

(Smiekli.)

Juho: Jā. Nākošajā dienā devāmies uz Aušvici. Bija drausmīgas paģiras. Mūsu pašsajūta patiešām atbilda apskates objektiem.

Henri: Mēs daudz dzeram rumu.

Juho: Captain Morgan.

Henri: Dodoties uz konci, mums noteikti jāņem līdzi vismaz viena pudele ruma Captain Morgan, kas ir mūsu iecienītākā šķirne. Tagad arī tūrēs mēs šo dziru esam ļoti iecienījuši. Varbūt pat maķenīt par daudz.

Juho: Muļķības.

Protams, vienmēr var dzert vēl vairāk.

(Smiekli.)

Henri: Jā, tas ir smagais metāls. Dzērieni un mūzika papildina viens otru. Protams, uzstāšanās laikā ir jābūt labā formā, lai nepiekāstu cilvēkus, bet pēc tam mums ir brīva vaļa darīt, ko vien vēlamies.

Kā jūs tiekat galā ar paģirām?

Henri: Mēs ieraujam vēl Captain Morgan! (Smiekli.)

Juho: Mums nekad nav paģiru.

Henri: Jā, tūres laikā paģiras vienkārši nepaspēj sākties, jo mēs laicīgi atsākam dzert! (Smiekli.)

Jonas: Šķiet, tas bija Lemijs, kurš teicis: lai iedzīvotos paģirās, ir jāpārtrauc dzert. Turpinot dzert, paģiras izpaliks. Tā kā šo problēmu mēs esam preventīvi novērsuši. (Smiekli.)

Grupas nākotnes plāni?

Juho: Jaunais albums top. Mums jau ir gatavas piecas dziesmas. Kad beigsies šī tūre un būsim mājās, sāksim ierakstus. Iespējams, albums būs gatavs jau nākošā gada sākumā vai februārī.

Kādas ir jūsu galvenās atziņas par mūzikas vērtību mūsdienās? Un jūsu dzīvē?

Henri: Mēs kā grupa esam vienoti gan muzikālajā jomā, gan ikdienas gaitās.

Jonas: Man dzīve un mūzika ir cieši saistītas arī tamdēļ, ka Jiveskiles universitātē studēju muzikoloģiju. Man ir arī citas grupas, kurās spēlēju, daudz draugu mūziķu. Mūzika manā dzīvē ir uz soļa.

Henri: Mūzikas vērtība pazeminās. Laiki ir mainījušies. Vairs nav tik daudz rokenrola kā tas bija 80. gados.

Jonas: Ir daudz vairāk elektroniskās popmūzikas.

Henri: Jā, un ja gribi spēlēt smago metālu, tas ir sarežģītāk. Neviens vairs arī nemet pa logu ārā televizorus. (Smiekli.)

Jūs taču varat to darīt!   

Juho: Jā, patiešām. Šonakt pat varam to izdarīt! (Smiekli).

Henri: Rokenrols pamazām mirst, bet metāls būs vienmēr dzīvs. Protams, rokenrols joprojām ir manāms filmās, reklāmās, bet muzikāli tas vairs nav tik smags, kā tas bija savulaik. Tas ir ļoti izmainījies.

Kāpēc notiek šīs izmaiņas?

Henri: Tāpēc, ka cilvēki ir stulbi. (Smiekli.) Es nezinu.

Lari: Es domāju, tas ir saistīts ar tehnoloģiju attīstību.

Juho: Tas tiesa.

Lari: Tik daudz iespējams paveikt ar datortehnoloģijām, ka nav pat vajadzīgs apgūt mūzikas instrumentu spēli. Var apgūt mūzikas programmēšanu, un ar to pietiek. Tādējādi ikviens it kā var radīt mūziku. Un visbiežāk tas nav smagais metāls.

Paldies par sarunu! Kiitos!

Juho: Paldies par interviju. Paklausieties mūsu jauno EP.

Henri: Sameklējiet mūs sociālajos medijos, paskatieties klipus. Nāciet uz koncertiem. Un neaizmirstiet ieraut Captain Morgan!

Vai Captain Morgan pārstāvji jums maksā par reklāmu, ka tik aktīvi popularizējat tieši šo dzērienu?  

Juho: Mēs ceram, ka tas notiks!

Henri: Jā, mēs cenšamies to panākt! Varbūt kāds no viņu reklāmas daļas pamanīs mūsu pūliņus! Tā ir mūsu misija.

(Smiekli.)

Be the first to comment

Leave a Reply