Kur tik daudz zīmuļi?

Autors: Uģis Glāzītis

Kas notiek ar cilvēkiem? Man šāds jautājums radās nedēļas beigās, kad bija nepieciešamība precizēt nianses par viena auto ražotāja modeļu specifiku. Biju netālu no Mola un domāju, ieskriešu šī ražotāja pārstāvja veikalā un uz vietas visu noskaidrošu. Ar labāk domām, labā garastāvoklī eju veikalā, izstāstu savu vajadzību sievietei gados, kas laikam pilda administratora funkcijas. Viņa norāda telpas tālākā galā , kur divi kungi garlaikoti sēž pie datoriem, tie varēšot man palīdzēt. Piegāju, abiem teicu labdien un jautāju kurš varētu palīdzēt. Abi saskatās, rāda viens uz otru, kamēr es pie viena pretī datoram apsēdos un sāku savu stāstu. Otrs uzreiz , kā bulta, aizlaidās. Man bija vajadzība noteikt pēc VIN koda mašīnas modeli. Vai tas ir 8 vai 9 modelis. It kā nekā sarežģīta, it sevišķi šī ražotāja pārstāvim. Bet tādu augstprātību es sen nebiju sastapis. Es zemtekstā varēju lasīt viņa runā, ko tu traucē mani ar visādiem mēsliem, nopērc no manis jaunu piepačkātu mašīnu un tad es tev uzsmaidīšu. Respektīvi cik gudrs es turp aizgāju , tik gudrs no turienes devos prom. Bija tikai ieteikums – padoms. Paskaties mātē gūglē, tur viss ir atrodams. Pipec, ja to iesaka automašīnu pārdevējs, kur es jautāju konkrētu jautājumu. Man līdz šim bija zināma cieņa un simpātijas pret šī ražotāja modeļiem. Tomēr pēc šī gājiena, atļauju vienreiz minēt, šī marka būs pirmā, kuru es izskatīšu kā variantu iegādei. Diezin vai. Mēs apskatam variantus minivenu , vai mazu autobusiņu iegādei, bet nu šī marka ja nebūs piedāvājumā uz pusi lētāk, ka salīdzinoši citiem , tad es nemaz neskatīšos uz to pusi. Un to izdara viens servisa daļas pieņēmējs, kuram ir pohren, vai kaut kas notiek viņa kantorī vai nenotiek, jo alga viņam pienākas. Nav jādomā par neko. Varbūt ja es būtu svaidījies smaržīgā eļļās, ietērpis jauno uzvalku, padusē pasitis planšeti un otrā rokā lielo maku, tad varbūt tas servisa čalis skrietu sagaidīt pie durvīm, bet šaubos.  Atceros gadus atpakaļ ar bērniem bijām devušies jauna auto meklējumos. Apģērbies nebiju pēc standartiem jauna auto pircējam. Auto pārdevēji vīzdegunīgi pa gabalu kaut ko atrūc, rāda ar pirkstim. Atsūta pie manis vienu jaunu meiteni, kura laikam iesācēja bija un no mašīnām saprata vēl mazāk par mani. Līdz no vienas mašīnas atskanēja bērnu priecīgs sauciens – tēti šo mašīnu pērkam. Šitā mums patīk. Sāku runāt par auto iegādi. Tad vajadzēja redzēt, kā vii vīzdegunīgi pārdevēji skrēja, stiepa roku sveicienam, un bija gatavi nez kādus labumus piesolīt, bet mēs ar jauno praktikanti reāli veicām darījumu, viņa visu noformēja, lēni gan gāja, jo redzot, ka “gudrajiem” pārdevējiem nesanāks nocelt meitenei darījumu, neviens īpaši palīgā nenāca. Bet es sapratu situāciju. Un zināju, kā šī meitene pārnākot mājā būs priecīga, ka viņai jau sākumā izdevies pārdot mašīnu. Varbūt viņa tagad ir labākā auto pārdevēja 😊. Atceros savu pirmo reklāmas līgumu pirmajā komerc radio 2A vai kā viņu sauca. Biju vareni priecīgs un lepns par sevi!

Kur palikusi savstarpējā laipnība, iecietība un palīdzēt vēlme. Vai tiesām visus komercija un merkantīlisms ir apēdis, ka tikai dolāru zīmītes acu zīlītēs spīd? Slimnīcā dakteris izraksta daudz pārbaudes, kuram jāsaņem nosūtījums no ģimenes ārsta. Ģimenes ārsts nevis domā kā palīdzēt, bet sāk pukstēt, kamdēļ viņai šitais viss jāraksta, kamdēļ slimnīcā dakteris pats nevarēja, nekad mūžā mēneša laikā nevarēs šitādas pārbaudes iziet, viņai tagad stundu ilgāk jāsēž pie papīriem …. ! Vai ir vēlme komunicēt ar tādu ģimenes ārsti viņas uzraudzībā bija cilvēks, kuram tagad ir veselības problēmas kas var iespaidot arī dzīves kvalitāti un ilgumu, bet viņa pukst. Nevis risina jautājumu, kā varētu ātrāk un labāk, bet pasaka ka nekad mūžā neizies vajadzīgās pārbaudes. Mierinājumam varu pateikt, ka par spīti ģimenes ārstes prognozēm visas pārbaudes mēneša laikā ir veiktas, bez viņas līdzdalības. Kas ģimenes ārstei liek šādi spridžīt? Nepatīk darbs, brauc uz ārzemēm, ej citur, bet nevajag saviem pacientiem likt sajusties vainīgiem, ka viņi ir pie viņa reģistrējušies.

Tas pats ar valsts vai pašvaldības tā saucamiem klerkiem un ierēdņiem. Vecākā referente no malas ienākušu cilvēku uzskata par rāpuli! Gribas ticēt, ka tā nav visur. Es esmu strādājis arī valsts iestādē  un esmu sadarbojies ar pašvaldības iestādēm. Es to attieksmi zinu. Esmu redzējis un novērojis. 89% tur strādājošo nav lielas izpratnes par to kas notiek uz ielas, kā ir tad, kad tev sava alga ir jānopelna, kad ir jādomā, kā ko radīt, lai varētu pārdot un saņemt sava darba augļus. Lielākai daļai šo darbinieku nav izpratnes par tādām elementārām lietām. Viņiem ir algas dienas. Mums no nevalstiskā sektora jāmēģina atrast kopēja valoda ar šiem ļaudīm 😊. Mani uzjautrina, kad vienā tikšanās reizē klausījos vienas ierēdnes laimes pilno prieka runu, ka viņa ir tik laimīga, ka var strādāt valsts iestādē, strādāt ar kultūras jautājumiem. Viņa ir tik laimīga jau 20 gadus. Viņa ir laimīga, strādā ar kultūras jautājumiem, bet kamdēļ laimīgi nav tie kas strādā kultūras nozarē. Tie kas strādā kultūras jomā, kas nosaukta – mūsdienu ritmiskā un populārā mūzika. Var jau būt tur ir kādam liela laimes sajūta, bet tā laimes sajūta ir pavisam savādāka, kā minētajai ierēdnei. Tur ir laime par radītu skaņdarbu, par sadarbību ar kolēģiem, par radošuma lidojumu. Ierēdnei laimes sajūta nav tādās kategorijās. Viņai ir regulārs atalgojums ar pieaugošu tendenci, garāks amata nosaukums un varbūt lielāks kabinets.  Viņas laimes punkti nemaz vai ļoti reti kad krustoja ar mākslinieka laimes punktiem. Un atkal sapratnes jautājums. Ierēdne ir tā auto ražotāja sagurusī servisa pieņēmēja vietā. Reti kad sanāk aiziet ar savu sāpi, ideju vai ierosmi un konstruktīvi izskatīt jautājumus. Parasti ir uzraksti, likumā noteiktā kārtībā atbildēsim. Iekšēji ir runas – ko tas muļķis te grib, ko viņš te lien, ko traucē mums mierīgi dzīvot, mēs viņu noraksim u.t.t. . Es droši tā varu teikt, jo es pats esmu bijis klāt šādās situācijās un dzirdējis. Mans pluss ir bijis tas ka es nebiju ministrijas darbinieks, uz valsts iestādi biju pārgājis no privātā sektora un mana karjera valsts iestādē bija spilgta bet ne ilga. 5 gadi. Tādā periodā var izprast ierēdniecības darba specifiku, bet nevar ierūsēt, ja vēl jāmēģina uzcelt valsts iestāde ar mīnus 400 tūkstošu latu bilancē 😊 .

Jābūt stipram un ar izpratni jāizturas pret tiem sagurušajiem, īgnajiem un neieinteresētajiem. Jāmāk sevi noskaņot tā, lai satiekoties ar šādiem eksemplāriem nebūtu sačakarēts garastāvoklis. Ka nav svarīgi arī kā esi ģērbies un ka cilvēks nav jāvērtē pēc ārējā izskata. Labāk, ka cilvēks ģērbjas kā ir ērtāk, vai kā noskaņojums. Nevajag vērtēt cilvēku pēc savas sapratnes ja ir kāda pazīmes apģērbā, ka viņš pieder kādai rokeru, baikeru vai kāda cita stila piekritēju brālībai. Taisni tādi cilvēki ir vērti, jo viņi savu piederību iznes un baikeru gadījumā arī ir nopelnījuši. Ne tā kā bankas darbinieki, ierēdņu, politiķu vai tie paši nelaimīgi bagātie maksātnespējas administratori. Viena pelēka masa. Frizūras vienādas, apģērbs vienāds pamatā arī viens apģērbu veikals un neatšķirsi kuru brālību pārstāv 😊 !  Nezinu kā radies tās secinājums, ka ar drausmo izglītību ir apveltīti tikai ierēdņi un citi iepriekš minētie no pelēkās masas. Varu atklāt mazu noslēpumu, ka ir daudzi baikeri, rokeri un citu kultūru jomu pārstāvji, kam ir augstākās izglītības, kuri ir daudz sasnieguši savā jomā. Izbrīnu raisa arī formulējums, ka akadēmiskā un klasiskā mūzika ir profesionālā un tad ir tā pārējā. Tajā saucamajā pārējā mūzikā cilvēki ir ar labām muzikālo izglītību, pasniedzēji skolās un augstskolās. Es vēl brīnos, ka simfoniskajam orķestrim ir koncerts.  Katram muzikantam priekšā ir notis kuras viņi atnāk, apsēžas un diriģenta pavadījumā atspēlē. Rokkoncertā čaļi laika ziņā koncerts ir līdzvērtīgs, bet pamatā neviens ar notīm nenāk uz skatuves. To visu ir iemācījušies iepriekš, aktieri izrādēs taču arī nenāk ārā ar eksemplāru izrādēs 😊. Bet tie nosauktie “profesionāļi” nezin kamdēļ visu laiku lasa no notīm! Varbūt es kaut ko nezinu, neesmu arī iedziļinājies “profesionālo” mūziķu ikdienā, bet tie profesionālie mūziķi pārsvarā ir atbalstīti no valsts un viņiem ir pilnīgi citas problēmas nekā tiem kuri nav pagaidām nosaukti profesionāļu vārdā.

Mainīsim attieksmi viens pret otru, ieklausāmies viens otrā, mēģinām izprast un palīdzēt. Ja Cilvēki viens otru sāks cienīt, tad arī nebūs īpaši lielas starpības kas uzvar vēlēšanās. Jo tie tur augšā lai tiek galā ar savām problēmā, bet mēs mierīgi līdzās pastāvot, viens otram palīdzot tiksim galā ar savām problēmām.

Be the first to comment

Leave a Reply

Your email address will not be published.


*